Pjotra Iļjiča Čaikovska 1812. gada uvertīra (op.49) — vēsture un nozīme

1812. gada uvertīra (franču val: Ouverture solennelle "L'Année 1812" (franču val: Toržestvennaja uvertjura 1812 goda) (op. 49) ir Pjotra Iļjiča Čaikovska orķestra darbs. Tā ir veltīta Krievijas 1812. gada aizsardzībai pret Napoleona virzīto Lielās armijas karaspēku Borodino kaujā Francijas iebrukuma Krievijā laikā.

Pirmo reizi uvertīra publiski tika atskaņota 1882. gada 20. augustā (NS; OS datums bija 8. augusts). Koncerta norises vieta bija Kristus Pestītāja katedrāle Maskavā. Uvertīra ir vislabāk pazīstama ar tās kulminējošo lielgabalu uvertīru un zvanu zvanu salūtu.

Sastāvs un muzikālā tēlojuma būtība

1812. gada uvertīra ir vienas daļas, programmatiskā orķestra lustra, kas attēlo Napoleona iebrukumu un Krievijas pretinieka sakāvi. Darbā skan kontrastējošas epizodes: sākotnējā, satraucošā atmosfēra, franču karaspēka motivi un beidzot uzvaras kulminācija. Čaikovskis izmanto plašu orķestra krāsu paleti — stīgas, koka pūšamos, bagātīgu vara pūšamo grupu, timpānus un dažādus sitaminstrumentus, kā arī baznīcas zvanus un lielgabalus vai to imitācijas, ja tie tiek lietoti izpildījumā.

Konkrēti muzikālie citāti ir svarīga uvertīras daļa: Čaikovskis iekļāva La Marseillaise kā franču uzbrukuma simbolu un beigu, triumfālo epizodi, kur dominē carska himna "Боже, Царя храни!" (latviski bieži saukta par “Dievs svētī caru”), kura reprezentē krievu uzvaru un nacionālo garu. Papildus izmanto arī tautas motīvus un hiteres melodijas, kas palīdz veidot stāstošu dramaturģiju no krīzes uz uzvaru.

Pirmatskaņojums un vēsturisks konteksts

Čaikovskis sacerēja uvertīru 1880. gadā, un tā tika izveidota kā piemiņas darbs 1812. gada notikumiem, kas Krievijā ieguvuši īpašu vēsturisku un emocionālu nozīmi. Pirmatskaņojums 1882. gadā Maskavas Kristus Pestītāja katedrālē bija nozīmīgs kultūras pasākums — piemineklis 1812. gada atmiņai un publiska ceremonija, kur muzikālajai drāmai tika piešķirta arī vizuāla un simboliska nozīme.

Izpildījuma prakse un drošības jautājumi

Kopš pirmatskaņojuma pastāv dažādas izpildījuma tradīcijas. Dažkārt tiek lietoti reāli lielgabalu šāvieni un baznīcas zvanu pārskaņas, it īpaši brīvā dabā vai lielos tūristu festivālos, lai pastiprinātu dramatisko efektu. Tomēr iekštelpās šādu elementu lietošana rada drošības un akustikas problēmas, tāpēc orķestri izmanto alternatīvas: lielo sitaminstrumentu imitācijas, elektroniku vai ierakstītus efektus.

Repertuārs, ietekme un mūsdienu uztvere

1812. gada uvertīra ir viena no Čaikovska populārākajām un plašāk atpazīstamajām kompozīcijām. Tā bieži tiek iekļauta valsts svētku, atceres pasākumu un brīvdabas koncertu programmās visā pasaulē. Pateicoties dramatiskajiem motīviem, zvanam un salūtam, darbs ir populārs arī filmās, televīzijā un komerciālās izrādēs. Kritiķi to reizēm dēvē par pārāk bombastisku vai sentimentālu, taču plašā publikas piekrišana saglabā uvertīru kā mūžīgu svētku un atceres simbolu.

Interesanti fakti

• Uvertīra bieži tiek dēvēta vienkārši par "1812. gads" vai "1812. gada uvertīra", un tā ir viena no visatpazīstamākajām Čaikovska melodijām.
• Dažos vēsturiskos kontekstos, piemēram, Padomju Savienībā, himnas citāta izmantošana radīja sarežģījumus, jo carska himna bija saistīta ar iepriekšējo režīmu; tomēr mūzika kā programmatiskā kompozīcija saglabāja popularitāti.
• Mūsdienās izpildītāji pielāgo orķestrāciju un efektus atbilstoši vietai un drošības prasībām — no pilnīgas autentiskas versijas ar lielgabaliem līdz drošiem, muzikāliem aizstājējiem.

1812. gada uvertīra turpina iedvesmot gan mūziķus, gan klausītājus: tā ir gan laikmeta vēstures atspoguļojums, gan spēcīgs muzikālais stāsts par konfliktu, izturību un uzvaru.

Jautājumi un atbildes

Jautājums: Kas komponēja 1812. gada uvertīru?

J: Kāds ir 1812. gada uvertīras nosaukums franču valodā?

J: Kādam notikumam veltīta uvertīra?

J: Kad notika tās pirmais publiskais izpildījums?

J: Kur notika tās pirmais publiskais uzvedums?

J: Kas šajā skaņdarbā visvairāk palicis atmiņā?

Meklēt pēc burta