"Gulbju ezers" ir romantisks balets četros cēlienos ar mūziku Pjotra Iļjiča Čaikovska autorībā (Pjotrs Iļjičs Čaikovskis). Lai gan Čaikovskis pirmos motīvus par gulbjiem sacerēja jau agrāk — 1871. gadā viņš uzrakstīja nelielu baletu savām brāļadēlēm un brāļadēlam — pilnīgs darbs "Gulbju ezers" tika komponēts tuvāk 1875.–1876. gadiem. Daļa no šīm agrīnājām melodijām vēlāk nonāca lielajā partitūrā. Baleta sižets balstīts uz vācu pasaku, kuru Čaikovskis un viņa draugi, iespējams, izstrādāja un koriģēja baleta apspriešanas gaitā.
Sižets
Gulbju ezers stāsta par princi Zīgfrīdu, kurš savā dzimšanas dienā saņem ieroci un tiek aicināts iziet pasaulē, lai atrastu līgavu. Mežā viņš sastop burvīgu gulbju baru un to vadoni — gulbju princi Odeti. Dienā Odetes un pārējo sieviešu ķermeņi pārvēršas par gulbjiem, bet naktī tie atkal kļūst par jaunām sievietēm. Odeti ir uzlikts maģisks burvestības valdzinājums, kuru var lauzt tikai tad, ja kāds vīrietis sniedz solījumu mīlēt viņu mūžīgi. Zīgfrīds iedziļinās mīlestībā un dod šo solījumu, taču ļaunais burvis Rotbārts (Rothbart) to izmantot ļaunprātīgi: viņš iepazīstina princi ar savu meitu vai mānīgi mainītu sievieti — Odilu, melno gulbi, kura izskatās līdzīga Odetai un kurai izdodas apmānīt Zīgfrīdu, lai viņš apsolītu mīlestību tai. Atkarībā no izrādes varianta beigas var būt traģiskas — Zīgfrīds un Odete iet bojā vai arī mīlestība un upuris izraisa burvestības spēka sagraušanu, un Odete tiek atbrīvota. Baleta galvenās tēmas ietver mīlestību, nodevību, pretrunu starp gaišo (Odetes) un tumšo (Odiles) līdzību, kā arī romātisma simboliku.
Vēsture un nozīme
Pirmizrāde notika 1877. gada 4. martā Lielajā teātrī Maskavā, Krievijā, ar oriģinālo horeogrāfiju, kuru veica Juliuss Reisingers. Šo kritiķi toreiz uzskatīja par neveiksmi — par iemesliem minēja vājāku horeogrāfiju, scenogrāfiju, solistu atveidi un to, ka Čaikovska mūzika vēl nebija pietiekami novērtēta savā laika kontekstā.
Grozījumi un atdzimšana notika 1895. gadā, kad balets tika atjaunots Sanktpēterburgā, Marijas teātrī, ar horeogrāfiju un režiju, kurā nozīmīga loma bija Mārim Petipā un Ļevam Ivanovam. Šī versija ieviesa vīzualitāti un koreogrāfiskos risinājumus, kas padarīja izrādi daudz veiksmīgāku, un tieši uz šīs 1895. gada redakcijas lielākoties balstās mūsdienu iestudējumi. Kopš tā laika Gulbju ezers ir kļuvis par vienu no vispazīstamākajiem un biežāk izrādītajiem baletiem pasaulē.
Mūzikas un horeogrāfijas nozīme: Čaikovska partitura tiek uzskatīta par baleta mūzikas meistardarbu — tajā ir spēcīgas melodijas, dramatiskas krāsu maiņas un tēmas, kas skaidri raksturo personāžus un atmosfēru. Baletā ir vairākas īpaši atpazīstamas daļas (piem., "gulbju tēma", "Cygnet pavasaris/Dejas" un melnā gulbja variācijas), kas kļuvušas par klasikas ikoniem. No horeogrāfiskā viedokļa izrāde prasa gan tehniku, gan izteiksmi — īpaši slavena ir baleta "baleta baltā aina" pie ezera un melnās gulbes variācijas, kas reizēm ietver slavenos 32 fouetté griezienus (tas ir horeogrāfu dažādu versiju elements).
Mūsdienu iestudējumi bieži variē sižeta detaļas un beigas, pievēršot uzmanību dramaturģijas niansēm, skatuves dizainam un dejotāju interpretācijām. Tomēr centrālā tēma — mīlestība, pašuzupurēšanās un pretstāve starp gaismu un tumsu — paliek nemainīga, padarot Gulbju ezeru par pastāvīgu un iedvesmojošu punktu baleta repertuārā visā pasaulē.
