Kas ir misa

Mūzikā termins "misa" (lat. missa) apzīmē skaņdarbu, kas balstīts uz kristīgā dievkalpojuma - īpaši Romas katoļu, anglikāņu un luterāņu - misei piederošajiem tekstiem. Mūzikas vēsturē misu var raksturot gan kā liturģisku piederumu dievkalpojumam, gan kā neatkarīgu koncertu žanru.

Ordinārijs un proprijs (strukturālās daļas)

Mises tekstus parasti iedala divās galvenajās kategorijās:

  • Ordinārijs (lat. ordinarium) — tie ir pastāvīgie, viscaur gadam nemainīgie dievkalpojuma teksti, kurus komponisti bieži iestudē kā mūziku. Ordinārija galvenās daļas ir:
    • Kyrie (Kungs, apžēlojies...)
    • Gloria (Gods Dievam...)
    • Credo (Es ticu...)
    • Sanctus (Svēts, svēts, svēts...) — bieži saistīts ar Benedictus
    • Agnus Dei (Dieva Jērs...)
  • Proprijs (lat. proprium) — tie ir mainīgie teksti, kas atšķiras atkarībā no dienas, liturģiskā laika vai svētku. Parasti proprija daļas iekļauj:
    • Introitus (introits)
    • Graduale
    • Alleluja vai Traktus
    • Offertorium (offertorija)
    • Communio (komūnija)

Tradicionāli proprija daļas liturģijā bieži dziedāja gregoriāņu intonācijās (plainchant), kamēr ordinārijs vēsturiski vairāk tiek komponēts polifoniski vai ar orķestru pavadījumu atkarībā no laikmeta un tradīcijas.

Valodu un izpildījuma attīstība

Sākotnēji misas teksti liturģijā bija galvenokārt latīņu vai senāk – arī grieķu valodā. Reformu un nacionālo baznīcu ietekmē daudzi komponisti un dievkalpojumu vadītāji sāka lietot tautvalodas — piemēram, angļu un vācu — lai padarītu liturģiju saprotamāku draudzei. Romas katoļu baznīcā pēc Otrā Vatikāna koncila (1962–1965) plaši ieviesta mise vietējās valodās.

Vēsture: no plainchanta līdz polifonijai un simfoniskajai misai

Renesanses laikmetā daudzus ordinārija un dažkārt arī proprija tekstus komponēja polifoniski. Komponisti izstrādāja neatkarīgas vokālās līnijas katrai balsij — soprānam, altam, tenoram un basam) — veidojot sarežģītu daudzbalsību, kur katrai partijai bija nozīmīga melodiskā un harmoniskā loma. Tomēr proprija daļas dievkalpojumā joprojām bieži tika dziedātas plainhantā (gregoriāņu dziedājumā).

No baroka līdz klasicismam un romantismam misa attīstījās gan kā liturģisks žanrs, gan kā koncertsākums. Daudzi komponisti radīja grandiozas, orķestrētas mises, kas paredzētas gan baznīcai, gan koncertzālei.

Mūzika ārpus dievkalpojuma — koncertmises un rekviēmi

Pēdējo divu gadsimtu laikā daudzi komponisti rakstījuši mesas, kas nav paredzētas tiešai liturģiskai lietošanai, bet gan kā lielas oratoriskas vai simfoniskas kompozīcijas. Šādas mesas var būt ļoti garas un aizpildīt visu koncerta programmu. Slavenākie piemēri un autori, kuru darbi tradicionāli tiek minēti saistībā ar mesu žanru, ir pieminēti arī literatūrā, piemēram: Baha, Mocarta, Bēthovena, Šūberta, Berlioza, Dvoržāka, Verdi, Bruknera, Forē un Vona Viljamsa.

Noslēgums

Misa kā mūzikas forma apvieno liturģiskos tekstus, vokālo izpildījumu un instrumentālu pavadījumu dažādos stilistiskos periodos. Tā var kalpot gan reliģiskai darbībai dievkalpojumā, gan mākslinieciskai izpausmei koncertos, atspoguļojot gan konkrētā laikmeta teoloģiskās, estētiskās un mūzikas valodas īpatnības.