Džuzepe Verdi

Agrīnie gadi

Nelielais ciemats, kurā Verdi piedzima, atrodas Itālijas ziemeļos, Po upes ielejā. Tas bija nabadzīgs rajons. Viņa tēvs bija viesuļnieks, kuram piederēja neliela saimniecība. Zēns bija ļoti talantīgs. Viņam tika uzdāvināts neliels klavesīns, ko viņš saglabāja visu mūžu. Deviņu gadu vecumā viņš bieži spēlēja ērģeles ciemata baznīcā, kad ērģelnieks bija prombūtnē.

Dažus gadus vēlāk viņš komponēja mūziku Busseto amatieru orķestrim. Kāds Antonio Bareci pazina daudzus svarīgus cilvēkus un daudz palīdzēja Verdi. Vēlāk Verdi apprecējās ar drauga meitu. Barezzi nosūtīja viņu uz Milānu, lai viņš varētu studēt, taču Verdi nebija pienācīgi mācījies klavierspēli, un viņš netika uzņemts mūzikas konservatorijā. Viņam bija dažas privātstundas, un viņš uzzināja daudz jauna par operu, kā arī par literatūru un politiku. 1839. gadā viņš komponēja operu: Verdi komponēja operu "Oberto, conte di San Bonifacio", kas tika izrādīta pasaulslavenajā Milānas operteātrī "La Scala". Tā nav viena no viņa izcilākajām operām, taču palīdzēja viņam kļūt pazīstamam, un viņam tika lūgts uzrakstīt vēl trīs operas La Scala vajadzībām. Kad tika iestudēta viņa nākamā opera, tā neguva panākumus: skatītājiem tā nepatika, viņi sūkstījās un ņirgājās. Arī viņa personīgajā dzīvē šajā laikā notika traģēdija: nomira abi viņa bērni un sieva.

Agrīna slava

Verdi izdevās pārvarēt savu nelaimi 1842. gadā, kad viņš iestudēja operu "Nabuko". Tā guva lielus panākumus un padarīja viņu pasaulslavenu. Verdi sāka intensīvi strādāt, komponējot divas operas gadā. Viņam bija ne tikai jāraksta mūzika, bet arī jāorganizē visi cilvēki, kas to izpildīs. Tā bija milzīga darba slodze. Viņa opera "Ernani" (1844) bija viena no labākajām šī perioda operām. Vēl vienus lielus panākumus viņš guva 1847. gadā ar operu "Makbets". Šī opera, kas balstīta uz Šekspīra slavenās lugas motīviem, joprojām ir viena no mīlētākajām operām. Viņš guva panākumus.

Gadsimtiem ilgi Itālija bija vairāku valstu kopums, no kurām katrai bija savs valdnieks. 1850. gados valstī valdīja politiski nemieri. Verdi savās operās bieži rakstīja mūziku lieliem koriem. Šo koru vārdi bieži vien vēstīja par cīņu par brīvību, un nereti tika uzskatīts, ka dziesmas mudina cilvēkus uz sacelšanos. Dziesma Va pensiero no viņa operas Nabucco bija par ebreju vergiem, kas bija gūstā Babilonā. Cilvēki to skandēja ielās ar attiecīgi izmainītiem vārdiem. Verdi kļuva par lielu nacionālo varoni. Itālija 1861. gadā kļuva par vienu valsti.

Džuzepina Strepponi bija soprāns, kas dziedāja Abigailes lomu operā "Nabuko". Verdi iemīlējās viņā. Viņa bija dzīvojusi ar citu vīrieti un viņai bija trīs bērni, tāpēc viņa uzskatīja, ka nav pietiekami laba Verdi. Galu galā viņi apprecējās 1859. gadā. Viņa bija viņam liels atbalsts līdz pat savai nāvei 1897. gadā, lai gan Verdi nebija viegls vīrs. Viņš kopā ar viņu pārcēlās atpakaļ uz Busseto. Viņš turpināja daudz ceļot, bet neļāva sievai doties līdzi, atstājot viņu Busseto, kur viņa nebija laimīga, jo daudziem cilvēkiem tur viņa nepatika.

Šajā laikā tika uzrakstītas vēl trīs slavenas operas: Rigoletto 1851. gadā un Il trovatore (Trubadūrs) un La traviata 1853. gadā. Šajās operās ir daudz melodiju, kas kļuva slavenas. Tās ir pilnas aizraujošas drāmas, kurā varoņus ļoti prasmīgi raksturo mūzika. Mūzika nav tik skaidri sadalīta rečitatīvā un ārijā, kā tas bija divus gadsimtus. Tā vietā mūzika visu laiku attīstās, ārijas pāriet uz nākamo mūziku. Viņam piemita izcils drāmas izjūtas talants, taču bieži vien viņam nācās smagi cīnīties, lai apturētu producentus, kas izdara izmaiņas viņa sarakstītajā mūzikā.

Verdi bieži bija problēmas ar cenzūru (amatpersonām, kas izlemj, vai operu drīkst izrādīt). Viņa operas Rigoletto pamatā bija Viktora Hugo stāsts Le roi s'amuse. Karaļa slepkavības mēģinājums netika uzskatīts par piemērotu tēmu. Pirms operas izrādīšanas Verdi bija jāmaina stāstā karalis pret hercogu un jāizdara dažas citas izmaiņas. Par amorālu tika uzskatīts arī viņa operas Traviata sižets, kas balstīts uz Aleksandra Dumasa (Alexandre Dumas fils) romānu. Pirmajā izrādē skatītāji smējās, jo varone, kurai vajadzēja mirt no tuberkulozes, ko tolaik sauca par "patēriņu", bija ļoti resna. Tomēr drīz vien opera kļuva ārkārtīgi populāra.

Starptautiskā slava

Verdi jau bija kļuvis ļoti slavens, un viņu uzaicināja komponēt Parīzes operai. Viņam bija jāraksta operas franču stilā: operas ar pieciem cēlieniem un balets, kas balstīts uz nopietnu stāstu. Neviena no operām, ko viņš šajā laikā uzrakstīja Parīzei, nepieder pie viņa labākajiem darbiem. Vairāk iedvesmas viņš guva, rakstot Itālijas teātriem. Simon Boccanegra ir sarežģīts sižets, bet varoņus skaisti raksturo mūzika. Un ballo in maschera (Masku balle) bija par Zviedrijas karaļa Gustava III slepkavību. Tas atkal nepatika cenzūrai, un režisoram nācās mainīt sižetu, lai tas tiktu ievietots Bostonā, kas diezgan sabojāja stāstu. 1860. gados viņa labākie darbi bija "Likteņa spēks" (La forza del destino), kas rakstīts Sanktpēterburgai, "Dons Karloss", kas rakstīts Parīzes operai, un "Aīda", kas rakstīta jaunajai operai Kairā, Ēģiptē. Aīda tiek uzskatīta par vienu no viņa pilnīgākajiem darbiem. Pirmā izrāde neiztika bez grūtībām: Verdi ilgi strīdējās ar diriģentu Mariani, kurš atteicās doties uz Kairu diriģēt šo izrādi. Strīdu vēl vairāk saasināja laikraksti, kas apsūdzēja Verdi, ka viņš ir aizvedis Mariani draudzeni. Tas izraisīja lielu skandālu.

Pēdējie gadi

1870. gados Verdi aizgāja pensijā. Viņš bija bagāts cilvēks, kuram piederēja daudz zemes. Viņš ziedoja daudz naudas labdarības organizācijām, īpaši vienai labdarības organizācijai, kas bija paredzēta veciem mūziķiem. Pat pensijā viņš bija pārliecinājis savus izdevējus uzrakstīt vēl divas operas. Viņš aizrāvās ar Šekspīru un uzrakstīja Otello pēc Arrigo Boito libreta. Tas bija izcils librets, un tas viņam palīdzēja uzrakstīt lielisku šedevru, kurā katru stāsta detaļu skaisti raksturo mūzika. Viņa pēdējā opera "Falstafs" (1893) ir balstīta uz Šekspīra "Jautrās Vindzoras sievas". Vecumdienās Verdi turpināja rakstīt dažus reliģiskus darbus. Viņš nomira no insulta Milānā 1901. gadā.