Džuzepe Verdi ir komponējis operu "Dons Karloss". Operu komponēja pēc franču valodā sarakstīta libreta, kura autori ir Kamils du Locle un Žozefs Mērijs (Camille du Locle, Joseph Méry). Operas pamatā bija Frīdriha Šillera slavenā vācu lugas "Spānijas infants Dons Karloss" motīvs. Šillera lugas pamatā ir patiess stāsts par Karlosa, Astūrijas prinča (1545-1568), dzīvi, kuram bija apsolīts apprecēt Elizabeti Valoī, taču viņa tēvs, Spānijas princis Filips II, pārdomāja un apprecēja viņu pats. Tā bija daļa no miera līguma, ar ko noslēdzās 1551.-1559. gada Itālijas karš starp Hābsburgu un Valoī namiem.
Pirmo reizi opera tika iestudēta 1867. gada 11. martā Parīzes Operas teātrī (Théâtre Impérial de l'Opéra). Operai ir pieci cēlieni.
"Dons Karloss" tika rakstīts izrādīšanai Parīzē. Tas radīja problēmas operas reputācijai, jo Francijā bija tradīcija rakstīt ļoti garas operas. Tajās vienmēr līdztekus dziedāšanai bija daudz baleta mūzikas. Verdi opera bija piecos cēlienos, un, kad to izrādīja citās valstīs, tā bija pārāk gara cilvēku gaumei, tāpēc tika veikti daudzi saīsinājumi, tostarp sākotnēji viss 1. cēliens. Tas ir ļoti žēl, jo liela daļa mūzikas 1. cēlienā ir ļoti nozīmīga, tajā skan melodijas, kas skan arī vēlāk operā. Kopš 20. gadsimta sākuma parasti tiek atskaņota lielākā daļa I cēliena mūzikas. Ir bijušas daudzas dažādas versijas ar dažādām operas daļām, kas ir izgrieztas. Kad operu dzied itāļu valodā, to sauc par Donu Karlo.
Sižets — īss pārskats pa cēlieniem
Operas centrā ir pretrunas starp mīlestību un politiku: jauns princis, viņa solītā līgava, karalis — kurš ir arī princes tēvs — un sabiedriskas un reliģiskas varas spēki. Galvenās tēmas ir personiskā kaisle, politiskā apņemšanās un valsts vara, kas spēj upurēt cilvēkus savās interesēs.
Īsumā pa cēlieniem:
- 1. cēliens (Fontainebleau): Dons Karloss mīl Elizabeti Valoī, bet viņas liktenis tiek izlemts politiski — viņa tiek precēta ar Filipu II, lai nodrošinātu mieru starp Hābsburgiem un Valoī namiem.
- 2.–3. cēliens (Spānijas hofs): dzīve pie galma kļūst drūmāka. Parādās Marquis de Posa, kastas un politiskās intrigas — Posa aizstāv brīvību un Flandrijas iedzīvotājus; princis un karalis nonāk konfliktā intereses un uzticības dēļ. Princese Eboli ieved elpiskas nodevības epizodes un skaudības elementu.
- 4. cēliens (auto-da-fé u.c.): iesaistās reliģiskā vara — inkvizīcija, publiskas svinības un asiņainas sekas politiskajām intrigām. Daži varoņi cieš traģisku likteni, un galvenie konflikti saasinās.
- 5. cēliens (muitnieku/klostera aina): traģiskais noslēgums — mīlestības un politisko ideālu konflikti beidzas ar upuriem; daļa varoņu atsakās no pasaules dzīves, citi paliek vientuļi un apjukuši.
Vēsture un versijas
Kā jau minēts, operas pirmizrāde notika 1867. gada 11. martā Parīzē. Tā bija liela, monumentāla izrāde, radīta franču publikai: franču librets, pieci cēlieni un pieprasījums pēc baleta iestarpinājumiem. Šī forma Francijā bija sagaidāma un iederīga Parīzes operas tradīcijā.
Tā kā izrādes ilgums bija ievērojams un vietām draudzējošs franču gaumei, citās valstīs — it īpaši Itālijā — notika saīsinājumi. Jo īpaši tika izgriezts Fontainebleau 1. cēliens, tādējādi radot četru cēlienu versijas, kas kļuvušas plaši izpildītas. Rezultātā operai pastāv vairākas oficiālas un neoficiālas versijas: oriģinālā piecu cēlienu franču versija, vairāki itāļu tulkojumi un četru cēlienu izgriezumi. Mūsdienās daudzi režisori un diriģenti no jauna atgriežies pie pilnīgā 5 cēlienu materiāla vai izmanto kritiskās izdevumu versijas, lai nodrošinātu vēsturisko pilnību un mūzikas loģiku.
Valodas ziņā Dons Karloss visbiežāk tiek atskaņots franču oriģinālā vai itāļu tulkojumā. Kad to dzied itāliski, parasti izmanto nosaukumu "Don Carlo". Valodas izvēle un versijas var ievērojami mainīt dramaturģisko plūsmu (piem., Fontainebleau cēliena iztrūkums maina personu attiecību iepazīstināšanas veidu).
Mūzika, personāži un muzikālie vaibsti
Verdi mūzika šai operai ir krāšņa un emocionāli intensīva: tā apvieno intīmus duetus, spēcīgas kantilēnas ar grandioziem koriem un ceremonijām (piemēram, auto-da-fé aina). Mūzikalajā tekstūrā bieži atgriežas motīvi un melodijas, tāpēc izgriezumi no sākuma var vājināt vēlākās noskaņas un attīstību — tāpēc mūziķiem un mūsdienu pētniekiem nozīmīga ir oriģinālā materiāla atgriešana.
Galvenie varoņi (tipiskas balss kategorijas) ir:
- Dons Karloss — tenors;
- Elizabete Valoī (Elisabete) — sopranone;
- Spānijas karalis Filips II — bāss;
- Marquis de Posa (Rodrigo) — baritons;
- Princeses Eboli — mecosoprāns;
- Grand Inquisitor (Lielais inkvizitors) — bāss.
Starptautiski pazīstami mūzikas momenti ir gan dramatiskie kori, gan atsevišķas arijas un monologi. No kuriem sevišķi atzīstamas ir Filipam II veltītās, dramatiskās ainavas un Eboli emocionālais soprāna/mezzo materiāls — viņas pēdējā atzīšanās ir viens no spēcīgākajiem punktiem operā. Auto-da-fé aina un plašās koriu partijas piešķir darbam monumentālu raksturu, savukārt intīmākas Fontainebleau ainas atklāj personisko drāmu un mīlestību starp Karlosu un Elizabeti.
Mantojums un izpildījums mūsdienās
"Dons Karloss" joprojām tiek regulāri iekļauts operu repertuārā, taču tā interpretācija ļoti atkarīga no izvēlētās versijas. Daudzas modernās izrādes tiecas atjaunot Verdi iecerētās dramaturģijas — tostarp atgriežot I cēliena materiālu —, savukārt citas konservē tradicionālos saīsinājumus, lai pielāgotos skatuves apstākļiem vai publikas gaidām. Opera paliek nozīmīgs piemērs Verdi vēsturiskajiem un politiskajiem interesēm, kā arī viņa spējai apvienot personisko traģēdiju ar grandiozu opermusiķu valodu.
Ja vēlaties iepazīties ar šo operu, ieteicams izmēģināt gan piecu cēlienu franču variantu, gan četru cēlienu itāļu versiju, lai saprastu, kā griešana un valodas izvēle ietekmē stāsta uztveri.