Bel canto (belkanto) - itāļu operdziedāšanas stils: vēsture un iezīmes
Bel canto (belkanto) — itāļu operdziedāšanas stils: vēsture, iezīmes, balss tehnika un slavenie izpildītāji, kas ietekmēja 19. gadsimta operu mākslu.
Bel canto ir īpašs operas dziedāšanas stils, kas nāk no itāļu valodas un burtiski nozīmē "skaisti dziedāt". Tas nav tikai skaņa — belkanto akcentē skaistumu, vienmērīgumu un tehnisku meistarību: skaidru artikulāciju, plūstošu legato, vienmērīgu toņu pāreju starp reģistriem un spējīgu, ātru ornamentācijas (coloratura) izpildi.
Vēsture
Bel canto saknes meklējamas kopš operas rašanās 17. gadsimtā, bet tā skaidrs kulminācijas un stila izveides periods ir 18. un īpaši 19. gadsimta sākums. Terminu "bel canto" sāk plašāk lietot tikai 19. gadsimta vidū un beigās, lai raksturotu operas, kurās svarīgākā bija dziedātāja tehnika un skaistā frāzēšana. Lielākā daļa klasisko belkanto darbu radās tādu komponistu darbos kā Rosīni, Bellīni un Doniceti. Tajā pašā laikā, vēlāk 19. gadsimtā, parādījās jauna operas estētika — dramatiskāka, plašāka balss un spēcīgāka orkestrācija, ko pārstāvēja arī Rihards Vāgners. Šīs tendences daļēji nomainīja belkanto īstenošanu, jo tika prasītas lielākas, emocionāli intensīvākas balsis.
Bel canto iezīmes un tehnika
Belkanto ir balstīts uz vairākiem izteiktiem tehniskiem un mākslinieciskajiem principiem. Galvenās iezīmes:
- Legato — plūstoša, savienota skaņu frāzēšana bez pēkšņām pārrāvumiem.
- Vienmērīga reģistru pāreja — augšējo un apakšējo notu līniju savienojums tā, lai visa diapazona skaņa būtu viendabīga.
- Coloratura un ornamentācija — ātras skalas, trilleri, roulades un citas rotājumu figūras, ko izpilda precīzi un viegli.
- Elpošanas un balss atbalsts — efektīva diafragmas lietošana, kas nodrošina stabili kontrolētu frazējumu un messa di voce (skaļuma un nianses regulēšana vienā notī).
- Dikcija un frāzēšana — skaidra teksta izrunāšana un muzikāla teikuma veidošana, kas izceļ emocionālo saturu.
- Neliela dramatizācija balsī — uzsvars uz skaistumu un tehniku, nevis tikai uz skarbu dramatismu.
Tipiski darbi un piemēri
Belkanto repertuārā ir daudz labi pazīstamu āriju un operu. Piemēri:
- Gioachino Rossini: "Il barbiere di Siviglia", "La Cenerentola" — prasīgas coloratura partijas un ātras frāzes.
- Vincenzo Bellini: "Norma", "La sonnambula" — ilgstošs legato un emocionāla frāzēšana.
- Gaetano Donizetti: "Lucia di Lammermoor", "L'elisir d'amore" — kombinācija starp lirisku frāzējumu un virtuozu ornamentāciju.
Skolas, skolotāji un atjaunotāji
Bel canto tehnika tika nodota no skolotāja uz skolnieku un pastāvēja vairākas skolas. Divi svarīgi aspekti ir bijuši balss tehnikas metodika (piem., messa di voce, legato) un praktiska apmācība ornamentu izpildē. Mathilde Marchesi bija pazīstama 19. gadsimta belkanto skolotāja, kuras pedagoģija ietekmēja daudzus vokālos talantus. Tāpat nozīmīga loma bija tādiem pedagogu un izpildītāju teorētiķiem kā Manuel García, kurš sistematizēja balss tehnikas principus un ieviesa mūsdienu pieeju vokālajai anatomijai.
Atgriešanās modē un mūsdienu izpildītāji
Belkanto stils īslaicīgi zaudēja popularitāti, kad uzplauka plašāks drāmas uzsvars un verisma stilistika, taču 20. gadsimta vidū belkanto piedzīvoja atdzimšanu. No 1950. gadiem arvien biežāk atgriezās interese par šī stila oriģinālo izpildījumu un interpretāciju. Slavenas belkanto izpildītājas un izpildītāji, kas popularizēja šo repertuāru un tehniku mūsdienās, ir soprāni Marija Kalasa (Maria Callas), Džoana Saterlenda (Joan Sutherland), Montserata Kabalē (Montserrat Caballé), Beverlija Sills (Beverly Sills) un tenori Fransisko Araiza (Francisco Araiza), Huans Djego Floress (Juan Diego Florez), Alfredo Krauss (Alfredo Kraus), Lučāno Pavaroti (Luciano Pavarotti). Šie mākslinieki palīdzēja atdzīvināt belkanto partitūras un parādīt, cik daudzveidīga var būt šī stilistika — no delikāta lirisma līdz virtuozām coloratura partijām.
Kāpēc bel canto ir nozīmīgs
Bel canto iemāca dziedātājam tehniku, kas uzlabo balss veselību, vingrina elpošanu un attīsta muzikālo jutību. Pat mūsdienu operas izpildītājiem belkanto principi — skaidra artikulācija, plūstošs legato un tehniska kontrolēta ornamentācija — ir vērtīgs instruments, lai panāktu izteiksmīgu un dabisku skanējumu. Turklāt daudzas belkanto operas joprojām ir publikas mīļākās, jo tās apvieno melodisku skaistumu ar scenisku šarmu.
Ja vēlaties iepazīties ar belkanto, iesaku uzklausīt oriģinālās ārijas no Rosīni, Bellīni un Doniceti operām, kā arī klausīties slaveno izpildītāju ierakstus — tas sniegs labu priekšstatu par stila tehniku un estētiku.
Jautājumi un atbildes
J: Ko nozīmē termins "bel canto"?
A: Bel canto ir dziedāšanas veids operā, kas cēlies no itāļu valodas un nozīmē "skaisti dziedāt".
J: Kad sākās belkanto dziedāšana?
A: Bel canto dziedāšana sākās, kad 1600. gadā sākās opera.
J: Kad pirmo reizi tika lietots termins "bel canto"?
A: Termins "bel canto" netika lietots tā rašanās laikā, bet par to sāka runāt tikai 19. gadsimta vidū un beigās.
J: Kādām operām ir vajadzīgi belkanto dziedātāji?
A: Tādu komponistu kā Rosīni, Bellīni un Doniceti operām ir vajadzīgi belkanto dziedātāji.
J: Kāpēc belkanto operas kļuva populāras 20. gadsimta 50. gados?
A.: Belkanto operas atkal kļuva populāras 20. gadsimta 50. gados, jo pirms tam 50 vai 60 gadus tās bija zaudējušas popularitāti.
J: Kas ir daži slaveni pēdējā laika belkanto dziedātāji?
A: Slavenas nesenās belkanto dziedātājas ir soprāni Marija Kalasa (Maria Callas), Džoana Saterlenda (Joan Sutherland), Montserata Kabalē (Montserrat Caballé), Beverlija Sills (Beverly Sills) un tenori Fransisko Araiza (Francisco Araiza), Huans Diego Floress (Juan Diego Florez), Alfredo Krauss (Alfredo Kraus) un Lučano Pavaroti (Luciano Pavarotti).
J: Kurš bija slavens 19. gadsimta belkantes skolotājs?
A: Mathilde Marchesi bija slavena 19. gadsimta belkantes skolotāja.
Meklēt