Victor Hugo

Dzīve

Viktors Hugo bija Žozefa Leopolda Sigisberta Hugo (Joseph Léopold Sigisbert Hugo, 1773-1828) un Sofijas Trēbušē (Sophie Trébuchet, 1772-1821) dēls. Viņam bija divi vecāki brāļi - Ābels Žozefs Hugo (1798-1855) un Ežēns Hugo (1800-1837). Viņš dzimis 1802. gadā Besansonā (Dūbas departamentā). Hugo lielāko dzīves daļu nodzīvoja Francijā. Napoleona III valdīšanas laikā viņš devās trimdā. No 1851. gada viņš dzīvoja Beļģijā, Briselē. 1852. gadā viņš pārcēlās uz Džersiju. Tur viņš dzīvoja līdz 1855. gadam, kad devās uz Gērnsiju, kur dzīvoja līdz 1870. gadam. Tur viņš atkal dzīvoja 1872. un 1873. gadā. No 1859. gada viņa trimda bija pēc paša vēlēšanās.

Hugo agrīno bērnību iezīmēja daži lieli notikumi. Dažus gadus pirms viņa dzimšanas Franču revolūcijas laikā tika gāzta Burbonu dinastija. Pirmā republika uzplauka un sabruka, un Napoleona Bonaparta vadībā izveidojās Pirmā Francijas impērija. Napoleons kļuva par imperatoru divus gadus pēc Hugo dzimšanas. Burbonu monarhija tika atjaunota, kad Hugo bija 17 gadi. Viņa vecākiem bija atšķirīgi politiskie un reliģiskie uzskati. Hugo tēvs bija virsnieks. Viņš ieņēma ļoti augstu amatu Napoleona armijā. Viņš bija ateistisks republikānisms un uzskatīja Napoleonu par varoni. Viņa māte bija galēji katoļticīga rojāliste. Tā kā Hugo tēvs bija virsnieks, ģimene bieži pārcēlās. Šajos ceļojumos Viktors Hugo daudz ko iemācījās. Pirms atgriešanās Parīzē viņš sešus mēnešus uzturējās Neapolē un Romā. Viņam tolaik bija tikai pieci gadi, taču viņš labi atcerējās šo ceļojumu.

Viņa māte Sofija devās uz Itāliju kopā ar vīru, kurš bija provinces gubernators netālu no Neapoles. Viņi devās arī uz Spāniju, kur Jāzeps pārvaldīja trīs Spānijas provinces. Sofija 1803. gadā uz laiku šķīrās no vīra, jo tā bija grūta dzīve. Viņa apmetās uz dzīvi Parīzē. Tas nozīmēja, ka viņa dominēja Hugo izglītībā. Tāpēc Hugo agrīnajos darbos, galvenokārt dzejā, viņš slavina monarhismu un ticību. 1848. gada revolūcija lika Hugo sacelties pret savu katoļu rojalistu izglītību. Pēc šīs revolūcijas viņš deva priekšroku republikānismam un brīvdomībai.

Jaunībā Viktors Hugo iemīlējās. Pretēji mātes gribai viņš slepeni saderinājās ar savu bērnības draudzeni Adeli Fošēru (1803-1868).

Pēc mātes nāves 1821. gadā viņš 1822. gadā apprecējās ar Adeli. Viņu pirmais bērns Leopolds (dzimis 1823. gadā) nomira bērnībā. Hugo bija vēl četri bērni, kurus nosauca par Léopoldine (1824. gada 28. augustā), Charles (1826. gada 4. novembrī), François-Victor (1828. gada 28. oktobrī) un Adèle (1830. gada 24. augustā). Savu pirmo romānu Hugo publicēja 1823. gadā (Han d'Islande). Otro romānu viņš sarakstīja trīs gadus vēlāk (Bug-Jargal, 1826). No 1829. līdz 1840. gadam viņš publicēja vēl piecus dzejas sējumus (Les Orientales, 1829; Les Feuilles d'automne, 1831; Les Chants du crépuscule, 1835; Les Voix intérieures, 1837; Les Rayons et les ombres, 1840). Tas palīdzēja viņam kļūt par vienu no sava laika izcilākajiem elegiskajiem un liriskajiem dzejniekiem.

Hugo ļoti sarūgtināja vecākās un mīļākās meitas Leopoldīnas nāve. Viņa nomira 1843. gadā 19 gadu vecumā. Tas notika neilgi pēc viņas laulībām. Viņa noslīka Sēnā pie Viljē. Viņas smagie svārki viņu aizvilka uz leju, kad apgāzās laiva. Viņas vīrs gāja bojā, kad mēģināja viņu glābt. Tajā laikā Viktors Hugo kopā ar savu mīļoto ceļoja pa Francijas dienvidiem. Par Leopoldīnes nāvi viņš uzzināja no avīzes, kad sēdēja kafejnīcā. Savu šoku un skumjas viņš aprakstīja dzejolī À Villequier:

Pēc tam viņš sarakstīja daudzus dzejoļus par meitas dzīvi un nāvi. Viens no viņa slavenākajiem dzejoļiem, iespējams, ir Demain, dès l'aube. Šajā dzejolī viņš apraksta viņas kapa apmeklējumu.

Alfrēda Barbū ilustrācija no grāmatas Notre Dame de Paris (1831) oriģinālā izdevuma.

Raksti

Fransuā-Renē de Šatobrijāns, slavenais rakstnieks romantiķis, ietekmēja Hugo 19. gadsimta sākumā. Kad Hugo bija jauns, viņš teica, ka būs Chateaubriand ou rien ("Šatobriāns vai nekas"). Daudzas lietas, ko darīja Šatobriāns, Hugo kopēja. Pirmkārt, viņš aizstāvēja romantisma ideju. Tad viņš iesaistījās politikā un atbalstīja republikānismu. Visbeidzot, politisko uzskatu dēļ viņš bija spiests doties trimdā. Hugo agrīnā aizrautība un daiļrunība viņa agrīnajos darbos padarīja viņu veiksmīgu un slavenu jau agrā vecumā. Viņa pirmais dzejoļu krājums (Odes et poésies diverses) tika publicēts 1822. gadā. Tajā laikā Hugo bija tikai divdesmit gadu vecs. Par to viņš saņēma karalisko pensiju (karaļa naudu) no Luija XVIII. Viņa dzejoļi tika apbrīnoti, bet tikai nākamais krājums, kas iznāca četrus gadus vēlāk, 1826. gadā (Odes et Ballades), atklāja, ka Hugo ir liels dzejnieks.

Viktora Hugo pirmais nobriedušais daiļliteratūras darbs iznāca 1829. gadā. Tas atspoguļoja viņa interesi par sabiedrību, kas vēlākos darbos parādījās biežāk. Romāns "Notiesātā pēdējā diena" (Le Dernier jour d'un condamné) ļoti ietekmēja vēlākos rakstniekus, piemēram, Albertu Kamusu, Čārlzu Dikensu un Fjodoru Dostojevski. Claude Gueux iznāca 1834. gadā. Tas ir dokumentāls īss stāsts par reālu slepkavu, kuram Francijā tika izpildīts nāvessods. Pats Hugo to uzskatīja par priekšvēstnesi savam lielajam darbam par sociālo netaisnību Les Misérables. Taču Hugo pirmais veiksmīgais romāns Notre-Dame de Paris (Notre Dame of Notre Dame), kas tika publicēts 1831. gadā. Tas ātri tika tulkots citās valodās visā Eiropā. Viena no romāna sekām bija tā, ka Parīzes iedzīvotāji atjaunoja novārtā pamesto Notrdamas katedrāli, kas piesaistīja tūkstošiem tūristu, kuri bija izlasījuši populāro romānu. Grāmata arī iedvesmoja no jauna novērtēt pirmsrenesanses celtnes, kuras sāka aktīvi aizsargāt.

Hugo jau 1830. gados sāka plānot lielu romānu par sociālo postu un netaisnību, taču pagāja veseli 17 gadi, līdz "Les Misérables" tika realizēts un beidzot publicēts 1862. gadā. Autors ļoti labi apzinājās romāna kvalitāti, un darba izdošana nonāca pie augstākā piedāvājuma. Beļģijas izdevniecība Lacroix and Verboeckhoven īstenoja tam laikam neraksturīgu mārketinga kampaņu, izdodot preses relīzes par darbu veselus sešus mēnešus pirms iznākšanas. Sākotnēji tā publicēja tikai romāna pirmo daļu ("Fantīne"), kas vienlaikus tika laista klajā lielākajās pilsētās. Grāmatas eksemplāri tika izpārdoti dažu stundu laikā, un tai bija milzīga ietekme uz Francijas sabiedrību. Kritiķu aprindas kopumā bija naidīgi noskaņotas pret šo romānu; Tēns to uzskatīja par neīstu, Barbey d'Aurevilly sūdzējās par tā vulgaritāti, Flabērs tajā neatrada "ne patiesību, ne diženumu", Gonkūri kritizēja tā mākslīgumu, bet Bodlērs, neraugoties uz labvēlīgām recenzijām laikrakstos, privāti nosodīja to kā "bezgaršīgu un neveiklu". Les Misérables izrādījās pietiekami populārs masu vidū, un drīz vien tajā aplūkotie jautājumi nonāca Francijas Nacionālās asamblejas darba kārtībā. Arī mūsdienās romāns joprojām ir viņa visilgstošākais un populārākais darbs. Tas ir populārs visā pasaulē, ir adaptēts kino, televīzijai un teātra izrādēm.

Vēsturē īsākā sarakste ir sarakste starp Hugo un viņa izdevēju Hurst & Blackett 1862. gadā. Tiek apgalvots, ka Hugo bija atvaļinājumā, kad iznāca "Les Misérables" (vairāk nekā 1200 lappuses). Viņš telegrafēja savam izdevējai ar vienu rakstzīmi "?", bet tā atbildēja ar vienu rakstzīmi "!".

Nākamajā romānā Les Travailleurs de la Mer ("Jūras strādnieki"), kas iznāca 1866. gadā, Hugo novērsās no sociālajiem un politiskajiem jautājumiem. Tomēr šī grāmata tika labi uzņemta, iespējams, pateicoties iepriekšējiem Les Misérables panākumiem. Hjūgo stāsts par cilvēka cīņu ar jūru un tās dzīlēs mītošajām radībām, kas veltīts Kanāla salai Gērnsijai, kur viņš pavadīja piecpadsmit trimdas gadus, aizsāka Parīzē neparastu tendenci - kalmāri. No kalmāru ēdieniem un izstādēm līdz kalmāru cepurēm un ballītēm - parīzieši aizrāvās ar šīm neparastajām jūras radībām.

Nākamajā romānā L'Homme Qui Rit (Cilvēks, kas smejas), kas tika publicēts 1869. gadā, Hugo atgriezās pie politiskiem un sociāliem jautājumiem un kritiski atspoguļoja aristokrātiju. Tomēr romāns nebija tik veiksmīgs kā viņa iepriekšējie darbi, un pats Hugo sāka komentēt pieaugošo attālināšanos no tādiem literatūras laikabiedriem kā Flabērs un Emīls Zolā, kuru reālistiskie un naturālistiskie romāni nu jau pārspēja viņa paša darbu popularitāti. Viņa pēdējais romāns Quatre-vingt-treize (Deviņdesmit trīs), kas iznāca 1874. gadā, bija par tēmu, no kuras Hugo iepriekš bija izvairījies: par Francijas revolūcijas laikā valdošo teroru.

Emīla Bajara (Émile Bayard) "Kosetes" portrets no "Les Misérables" (1862) oriģinālā izdevuma.

Politiskā dzīve un trimda

Pēc trim neveiksmīgiem mēģinājumiem 1841. gadā Hugo beidzot tika ievēlēts Franču Akadēmijā, tādējādi nostiprinot savas pozīcijas franču mākslas un literatūras pasaulē. Franču zinātnieku grupa, īpaši Etjēns de Žuī, cīnījās pret "romantisma evolūciju" un bija panācis, ka Viktora Hugo ievēlēšana tika aizkavēta. Pēc tam viņš arvien vairāk iesaistījās Francijas politikā. Karalis Luijs Filips 1841. gadā viņu paaugstināja pēru kārtā un viņš kā Francijas pērs iestājās Augstākajā palātā, kur iestājās pret nāvessodu un sociālo netaisnību, kā arī par preses brīvību un Polijas pašpārvaldi. Tomēr viņš arvien vairāk atbalstīja arī republikānisko pārvaldes formu un pēc 1848. gada revolūcijas un Otrās republikas izveidošanas tika ievēlēts Konstitucionālajā asamblejā un Likumdošanas asamblejā.

Kad 1851. gadā Luijs Napoleons (Napoleons III) pilnībā sagrāba varu, ieviešot pretparlamentāru konstitūciju, Hugo atklāti pasludināja viņu par Francijas nodevēju. Viņš pārcēlās uz Briseli, pēc tam uz Džersiju, un visbeidzot kopā ar ģimeni apmetās uz dzīvi Hotesvilas mājā Gērnsijas salā Lamanša šaurumā, kur viņš dzīvoja trimdā līdz 1870. gadam.

Būdams trimdā, Hugo publicēja savus slavenos politiskos pamfletus pret Napoleonu III - Napoléon le Petit un Histoire d'un crime. Francijā šie pamfleti tika aizliegti, tomēr tiem bija spēcīga ietekme. Gērnsijas laikā viņš arī sarakstīja vai publicēja dažus no saviem labākajiem darbiem, tostarp Les Misérables un trīs plaši slavētus dzejas krājumus (Les Châtiments, 1853; Les Contemplations, 1856; un La Légende des siècles, 1859).

Viņš pārliecināja karalienes Viktorijas valdību saudzēt sešu par teroristiskām darbībām notiesāto īru dzīvības, un viņa ietekmē no Ženēvas, Portugāles un Kolumbijas konstitūcijām tika svītrots nāvessods. Viņš bija arī lūdzis Benito Huaresu saudzēt nesen sagūstīto Meksikas imperatoru Maksimiliānu I, taču bez rezultātiem.

Lai gan 1859. gadā Napoleons III piešķīra amnestiju visiem politiskajiem trimdiniekiem, Hugo atteicās, jo tas nozīmēja, ka viņam nāksies ierobežot savu valdības kritiku. Tikai pēc tam, kad Napoleons III atkāpās no varas un tika pasludināta Trešā republika, 1870. gadā Hugo beidzot atgriezās dzimtenē, kur viņu nekavējoties ievēlēja Nacionālajā asamblejā un Senātā.

1870. gadā viņš atradās Parīzē Prūsijas armijas aplenkuma laikā un, kā zināms, ēda Parīzes zooloģiskā dārza dāvinātos dzīvniekus. Tā kā aplenkums turpinājās un pārtikas kļuva arvien mazāk, viņš savā dienasgrāmatā ierakstīja, ka viņam nācies "ēst nezināmo".

Tā kā viņš rūpējās par mākslinieku tiesībām un autortiesībām, viņš bija viens no Starptautiskās literāro un mākslas asociāciju asociācijas (Association Littéraire et Artistique Internationale) dibinātājiem, kuras rezultātā tika pieņemta Bernes konvencija par literāro un mākslas darbu aizsardzību.

Starp Džersijas klintīm ( 1853-55)

Reliģiskie uzskati

Šajā sadaļā nav . Jūs varat palīdzēt Vikipēdijai, atrodot labus avotus un pievienojot tos. (2012. gada janvāris)

Hugo reliģiskie uzskati viņa dzīves laikā radikāli mainījās. Jaunībā viņš sevi dēvēja par katoliķi un izrādīja cieņu Baznīcas hierarhijai un autoritātei. Pēc tam viņš kļuva par nepraktizējošu katoliķi un arvien vairāk pauda pret katolicismu vērstus uzskatus. Izsūtījuma laikā viņš nejauši interesējās par spirituālismu (piedalījās arī seansos), bet vēlākos gados pievērsās racionālistiskajam deismam, līdzīgam Voltēra atbalstītajam. Kāds tautas skaitītājs 1872. gadā jautāja Hugo, vai viņš ir katolis, un viņš atbildēja: "Nē, brīvdomātājs".

Hugo nekad nezaudēja antipātijas pret Romas katoļu baznīcu, galvenokārt tāpēc, ka viņš uzskatīja, ka baznīca ir vienaldzīga pret strādnieku šķiras nožēlojamo stāvokli monarhijas apspiešanas apstākļos, un, iespējams, arī tāpēc, ka Hugo darbs bieži parādījās pāvesta "aizliegto grāmatu" sarakstā (Hugo uzskaitīja 740 uzbrukumus "Les Misérables" katoļu presē). Savu dēlu Šarla un Fransuā-Viktora nāves gadījumā viņš uzstāja, lai viņus apglabātu bez krucifiksa un priestera, un savā testamentā to pašu noteica arī par savu nāvi un bēres. Tomēr, lai gan Hugo uzskatīja, ka katoļu dogmas ir novecojušas un izmirstošas, viņš nekad tieši neiebilda pret pašu iestādi.

Hugo racionālisms izpaužas tādos dzejoļos kā "Torquemada" (1869, par reliģisko fanātismu), "Pāvests" (1878, antiklerikāls), "Reliģijas un reliģija" (1880, noliedz baznīcu lietderību) un pēcnāves laikā publicētajos "Sātana un Dieva gals" (attiecīgi 1886 un 1891, kuros viņš attēlo kristietību kā grifeli un racionālismu kā eņģeli).

Viktors Hugo un mūzika

Lai gan Hugo daudzie talanti neietvēra izcilas muzikālās spējas, viņš tomēr atstāja lielu iespaidu uz mūzikas pasauli ar saviem darbiem, kas bezgalīgi iedvesmoja 19. un 20. gadsimta komponistus. Hugo pats īpaši izbaudīja Glika un Vēbera mūziku un ļoti apbrīnoja Bēthovenu, un, kas savam laikam bija visai neparasti, viņš novērtēja arī agrāko gadsimtu komponistu, piemēram, Palestrīnas un Monteverdi, darbus. Divi slaveni 19. gadsimta mūziķi bija Hugo draugi: Berliozs un Lists. Pēdējais no viņiem Hugo mājās spēlēja Bēthovenu, un Hugo kādā vēstulē draugam jokoja, ka, pateicoties Lista klavierspēles stundām, viņš iemācījies uz klavierēm nospēlēt savu mīļāko dziesmu - kaut arī tikai ar vienu pirkstu! Hugo sadarbojās arī ar komponisti Luīzi Bērtinu, rakstot libretu viņas 1836. gada operai La Esmeralda, kuras pamatā bija Notredamas lepnums (The Hunchback of Notre Dame) varonis. Lai gan dažādu iemeslu dēļ opera tika slēgta drīz pēc tās piektās izrādes un mūsdienās ir maz pazīstama, pēdējā laikā tā piedzīvo atdzimšanu - gan Liszta klavierspēles un dziesmu koncerta versijā 2007. gada starptautiskajā festivālā "Victor Hugo et Égaux", gan orķestra versijā, kas 2008. gada jūlijā tiks izrādīta Le Festival de Radio France et Montpellier Languedoc-Roussillon.

Hugo darbi ir iedvesmojuši vairāk nekā tūkstoš mūzikas kompozīciju, kas tapušas no 19. gadsimta 19. gadsimta līdz pat mūsdienām. Jo īpaši Hugo lugas, kurās viņš noraidīja klasiskā teātra noteikumus par labu romantiskai drāmai, piesaistīja daudzu komponistu interesi, kuri tās pielāgoja operām. Vairāk nekā simts operu ir balstītas uz Hugo darbiem, un to vidū ir Doniceti "Lukrēcija Bordžija" (1833), Verdi "Rigoletto" (1851) un "Ernani" (1844), kā arī Pončielli "Džokonda" (1876). Hugo romāni un lugas ir bijuši lielisks iedvesmas avots mūziķiem, rosinot viņus radīt ne tikai operu un baletu, bet arī muzikālo teātri, piemēram, "Parīzes Dievmāti" (Notre-Dame de Paris) un mūžam populāro mūziklu "Les Misérables", kas ir visilgāk iestudētais mūzikls Londonas Vestendā. Turklāt Hugo skaistie dzejoļi ir izraisījuši ārkārtīgi lielu mūziķu interesi, un daudzi komponisti, piemēram, Berliozs, Bizē, Fare, Franks, Lalo, Lists, Masenē, Sen-Sēnss, Rahmaņinovs un Vāgners, ir radījuši melodijas pēc viņa dzejas.

Arī mūsdienās Hugo darbs turpina stimulēt mūziķus radīt jaunas kompozīcijas. Piemēram, Hugo romāns pret nāvessodu "Notiesātā pēdējā diena" nesen tika adaptēts Dāvida Alagnas operā (libreta autors Frederiko Alagna). Viņu brālis, tenors Roberto Alagna, uzstājās operas pirmizrādē Parīzē 2007. gada vasarā un vēlreiz 2008. gada februārī Valensijā kopā ar Ervinu Šrotu (Erwin Schrott) starptautiskā festivāla "Victor Hugo et Égaux 2008" ietvaros. Ik pēc diviem gadiem Gērnsijā notiek Starptautiskais Viktora Hugo mūzikas festivāls, kas pulcē plašu mūziķu loku un kurā pirmizrādi piedzīvo īpaši pēc Gijoma Konesona (Guillaume Connesson) pasūtījuma radītas dziesmas, kas balstītas uz Hugo dzeju.

Viktora Hugo fotogravīra, 1883. gads

Gadu skaita samazināšanās un nāve

Kad 1870. gadā Hugo atgriezās Parīzē, valsts viņu pasludināja par nacionālo varoni. Neraugoties uz savu popularitāti, Hugo 1872. gadā zaudēja vēlēšanās atkārtoti ievēlēt Nacionālajā asamblejā. Īsā laika posmā viņš pārcieta vieglu insultu, viņa meita Adēla tika ievietota neprāta iestādē un nomira abi viņa dēli. (Adēles biogrāfija iedvesmoja filmu "Adeles H. stāsts") Viņa sieva Adēle nomira 1868. gadā. Viņa uzticamā mīļākā Žuljeta Drūē nomira 1883. gadā, tikai divus gadus pirms viņa paša nāves. Neraugoties uz personīgajiem zaudējumiem, Hugo palika uzticīgs politisko pārmaiņu idejai. 1876. gada 30. janvārī Hugo tika ievēlēts jaunizveidotajā Senātā. Viņa politiskās karjeras pēdējais posms tiek uzskatīts par neveiksmīgu. Hugo uzņēmās savtīga politiķa lomu un Senātā paveica maz.

1881. gada februārī Hugo svinēja 79. dzimšanas dienu. Par godu tam, ka viņam apritēja astoņdesmit gadi, tika rīkots viens no lielākajiem rakstnieka godināšanas pasākumiem. Svinības sākās 25. februārī, kad Hugo saņēma Sèvres vāzi - tradicionālo dāvanu, ko dāvina valdniekiem. 27. maijā notika viena no lielākajām parādēm Francijas vēsturē. Gājiena dalībnieki devās no Eilas prospekta pa Elizejas laukiem līdz pat Parīzes centram. Gājiena dalībnieki gājienā sešas stundas gāja garām Hugo, kad viņš sēdēja pie sava nama loga. Katra pasākuma detaļa bija veltīta Hugo; oficiālie gidi pat nēsāja rudzupuķes kā alūziju uz Cosette dziesmu filmā Les Misérables.

Hugo nomira 1885. gada 22. maijā Parīzē, Francijā, 83 gadu vecumā no infekcijas. Viņa nāve izraisīja spēcīgas tautas sēres. Viņš tika godināts ne tikai kā izcila literatūras personība, bet arī kā valstsvīrs, kurš veidoja Trešo republiku un demokrātiju Francijā. Vairāk nekā divi miljoni cilvēku pievienojās viņa bēru procesijai Parīzē no Triumfa arkas līdz Panteonam, kur viņš tika apglabāts. Viņš atrodas vienā Kriptā ar Aleksandru Dumasu (Alexandre Dumas, père) un Emīlu Zolu (Émile Zola). Lielākajā daļā lielo Francijas pilsētu ir viņa vārdā nosaukta iela. Parīzē, kur viņš nomira, viņa vārds tagad ir iespiests viņa alejā.

Viktors Hugo, autors Alphonse Legros.


Viktora Hugo un Emīla Zolā kapenes.

Zīmējumi

Daudzi nezina, ka Hugo bija gandrīz tikpat ražīgs vizuālajā mākslā kā literatūrā - viņa dzīves laikā tika radīti vairāk nekā 4000 zīmējumu. Sākotnēji zīmēšana bija viņa gadījuma vaļasprieks, bet nozīmīgāks Hugo kļuva īsi pirms izsūtījuma, kad viņš pieņēma lēmumu pārtraukt rakstīt, lai pievērstos politikai. Laika posmā no 1848. līdz 1851. gadam zīmēšana kļuva par viņa vienīgo radošo izpausmi.

Hugo strādāja tikai uz papīra un nelielā mērogā, parasti ar tumši brūnu vai melnu spalvas un tintes izskalošanu, dažkārt ar baltiem toņiem, reti - ar krāsu. Saglabājušies zīmējumi ir pārsteidzoši izsmalcināti un "moderni" savā stilā un izpildījumā, kas ir sirreālisma un abstraktā ekspresionisma eksperimentālo tehniku priekšvēstnesis.

Viņš nekautrējās izmantot savu bērnu trafaretus, tintes plankumus, peļķes un traipus, mežģīņu nospiedumus, "pliažu" jeb locīšanu (t. i., Roršaha plankumus), "gratāžu" jeb berzēšanu, bieži vien pildspalvas vai otas vietā izmantojot sērkociņu kokogles vai pirkstus. Dažreiz viņš pat iemaisīja kafiju vai kvēpu, lai panāktu vēlamo efektu. Tiek ziņots, ka Hugo bieži zīmēja ar kreiso roku vai neskatoties uz lapu, vai arī spirituālistu seansu laikā, lai piekļūtu savam zemapziņai, un šo koncepciju tikai vēlāk popularizēja Zigmunds Freids.

Hugo turēja savu mākslas darbu ārpus sabiedrības redzesloka, baidoties, ka tas aizēnos viņa literāro darbību. Tomēr viņš labprāt dalījās savos zīmējumos ar ģimeni un draugiem, bieži veidojot ar rokām darinātas vizītkartes, no kurām daudzas tika dāvinātas apmeklētājiem, kad viņš atradās politiskajā trimdā. Dažus no viņa darbiem rādīja un novērtēja tādi mūsdienu mākslinieki kā Van Gogs un Delakruā; pēdējais no viņiem pauda viedokli, ka, ja Hugo būtu nolēmis kļūt par gleznotāju, nevis rakstnieku, viņš būtu pārspējis sava gadsimta māksliniekus.

Galerija:

Piemiņas vietas

Gērnsijas iedzīvotāji viņa uzturēšanās piemiņai uzbūvēja pieminekli Kendija dārzos (St. Peter Port). Parīzes pilsēta ir saglabājusi viņa rezidences Hauteville House, Guernsey un 6, Place des Vosges kā muzejus. Par muzeju ir kļuvusi arī māja, kurā viņš 1871. gadā apmetās Viandenā, Luksemburgā.

Hugo tiek godināts kā svētais vjetnamiešu Cao Dai reliģijā.

Hjūgo vārdu nes arī Viktora Hjūgo avenue Parīzes XVI apriņķī, kas savieno Étoile laukumu ar Boulogne Bois de Boulogne apkaimi, ejot caur Viktora Hjūgo laukumu. Šo laukumu apkalpo Parīzes metro pietura, kas arī nosaukta par godu Hugo. Viņa vārdā nosauktas arī vairākas ielas un alejas visā Francijā. Viktora Hugo dzimtajā pilsētā Besansonā (Francijā) tika dibināta skola Lycée Victor Hugo. Viņam par godu tika nosaukta Viktora Hugo aleja Šovinigānā, Kvebekā, Kanādā.

Itālijas pilsētā Avelīno, kad 1808. gadā Viktors Hugo atkal satikās ar savu tēvu Leopoldu Sigisbertu Hugo, viņš uz īsu brīdi apmetās viesnīcā, kas tagad pazīstama kā Il Palazzo Culturale. Vēlāk Viktors par savu īso uzturēšanos šeit rakstīja, citējot: "C'était un palais de marbre...". Edinburgas pilsētā Skotijā atrodas delikatešu veikals ar nosaukumu Victor Hugo Delicatessen, kuru sākotnēji vadīja franču pāris, bet 2005. gadā to iegādājās. Veikals atrodas Melville Terrace, ar skatu uz pļavām un blakus Edinburgas Universitātes Sciennes kopmītnēm.

Darbi

Izdots Hugo dzīves laikā

• Odes et poésies diverses (1822)
• Odes (Hugo) (1823)
• Han d'Islande (1823) (Hans of Iceland)
• Jaunās odes (Nouvelles Odes, 1824)
• Bug-Jargal (1826)
• Nila Gunnara Lī vēsture (1826)
• Odes et Ballades (1826)
• Kromvels (1827)
• Orientales (1829)
• Le Dernier jour d'un condamné (1829) (Notiesātā pēdējā diena)
• Hernani (1830)
• Notre-Dame de Paris (1831), (Notre Dame lepnums)
• Marion Delorme (1831)
• Automneša fejas (Les Feuilles d'automne, 1831)
• Le roi s'amuse (1832)
• Lucrèce Borgia (1833) (Lukrēcija Bordžija)
• Marija Tjūdore (1833)
• Littérature et philosophie mêlées (1834)
• Klods Žo (Claude Gueux) (1834)
• Angelo, tyran de padoue (1835)
• Les Chants du crépuscule (1835)
• "Esmeralda" (vienīgais operas librets, ko sarakstījis pats Viktors Hugo) (1836)
• Les Voix intérieures (1837)
• Ruy Blas (1838)
• Gaismas stari un aptumsumi (Les Rayons et les ombres, 1840)
• Le Rhin (1842)
• Les Burgraves (1843)
• Napoléon le Petit (1852)
• Les Châtiments (1853)
• Pārdomas (Les Contemplations, 1856)
• Les TRYNE (1856)
• La Légende des siècles (1859)
• Les Misérables (1862)
• Viljams Šekspīrs (1864)
• Les Chansons des rues et des bois (1865)
• Les Travailleurs de la Mer (1866), (Jūras strādnieki)
• Gērnsijas balss (1867)
• L'Homme qui rit (1869), (Cilvēks, kurš smejas)
• L'Année terrible (1872)
• Četrdesmit trīs (Quatrevingt-treize) (1874)
• Vīrieši (1874)
• Aktes et paroles - Pirms izsūtījuma (1875)
• Aktes et paroles - Pendant l'exil (1875)
• Aktes et paroles - Depuis l'exil (1876)
• La Légende des Siècles 2e série (1877)
• L'Art d'être grand-père (1877)
• Nozieguma vēsture 1. daļa (1877)
• Nozieguma vēstures 2. daļa (1878)
• Le Pape (1878)
• La pitié suprême (1879)
• Reliģijas un reliģija (1880)
• L'Âne (1880)
• Les Quatres vents de l'esprit (1881)
• Torquemada (1882)
• La Légende des siècles Tome III (1883)
• L'Archipel de la Manche (1883)

Viktora Hugo dzejoļi

Publicēts pēc Hugo nāves

• Théâtre en liberté (1886)
• Sātana nāve (1886)
• Viedokļi (Choses vues, 1887)
• Toute la lyre (1888)
• Eimija Robsārta (Amy Robsart, 1889)
• Les Jumeaux (1889)
• Actes et Paroles Depuis l'exil, 1876-1885 (1889)
• Alpes et Pyrénées (1890)
• Dieu (1891)
• Francija un Beļģija (1892)
• Toute la lyre - pirmā sērija (1893)
• Les fromages (1895)
• Korespondences - I sējums (1896)
• Sarakstes - II sējums (1898)
• Les années funestes (1898)
• Viedokļi - jaunā sērija (1900)
• Post-scriptum de ma vie (1901)
• Pēdējā labdarības diena (1902)
• Mille francs de récompense (1934)
• Océan. Tas de pierres (1942)
• L'Intervention (1951)
• Sarunas ar mūžību

Tiešsaistes teksti

• Viktora Hugo darbi Project Gutenberg
• Viktora Hugo darbi - Interneta arhīvs
• Viktora Hugo darbi - The Online Books Page
• Viktora Hugo politiskās runas: Viktors Hugo, Mana atriebība ir brālība!
• Izvēlētā dzeja
• Biogrāfija un runa 1851. gadā
• Nekrologs laikrakstā The Times