Seanss (garīgais seanss) — definīcija: sazināšanās ar mirušajiem un vēsture

Seanss — kas ir garīgais seanss, kā notiek saziņa ar mirušajiem, vēsture un slaveni atbalstītāji. Uzzini faktus, vēsturiskos piemērus un slavenību liecības.

Garīgais seanss jeb vienkārši seanss ir tikšanās, kuras laikā cilvēku grupa, bieži vien arī medijs, mēģina sazināties ar spoku un sazināties ar to. Seansa laikā šādas tikšanās dalībniekiem nav jāsēž.

Papildus definīcijai: parasti seanss tiek vadīts noteiktā formātā — dalībnieki sēž vai stāv ap galdu, iededzina sveces, izmanto zvanus, „garu trompetes”, ritenīšus, garīgās tabulas (piemēram, Ouija) vai citus atribūtus. Dažkārt medijs izmanto arī transa stāvokli, kad ziņojumi no „otras puses” tiek nodoti caur runu vai rakstītu tekstu. Seansu mērķis var būt gan personiska saziņa ar aizgājušajiem, gan vispārīgu garīgu pieredzi meklējums.

Viena no pirmajām grāmatām par šo tēmu ir Džordža, pirmā barona Liteltona (George, First Baron Lyttelton) "Saziņa ar otru pusi", kas izdota Anglijā 1760. gadā.

19. gadsimtā, īpaši Viktorijas laikmetā, garīgie seansi ieguva lielu popularitāti. Biedrības un sabiedriskie pasākumi, kur norisinājās seansi, kļuva par intelektuālu un sociālu fenomenu. Sākot ar Fox māsu gadījumu ASV 1848. gadā un līdz plašam spiritisma kustības izplatījumam Eiropā un Amerikā, seansi bija gan izklaide, gan nopietna garīga prakse daudziem cilvēkiem.

Daži ievērojami cilvēki, kuri apmeklēja seansus un ticēja visam tam, ir ASV prezidents Abrahams Linkolns un viņa sieva Mērija Toda Linkolna, sociālais reformators Roberts Ouens, žurnālists un pacifists Viljams Tomass Stīds un citi.

Vairāki sabiedrībā pazīstami cilvēki izmantoja seansus, jo tie bieži piedāvāja mierinājumu, īpaši pēc tuvinieku nāves. Piemēram, Mērija T. Linkolna tiek minēta par to, ka meklēja kontaktu ar mirušajiem bērniem un tuviniekiem. Seansu apmeklējumi reizēm bija arī intelektuālas ziņkāres izpausme — daudzi interesējās par iespēju pierādīt, vai apziņa turpina pastāvēt pēc nāves.

Starp zinātniekiem, kuri ir meklējuši īstas seanses un uzskatījuši, ka kontakts ar mirušajiem ir realitāte, ir evolūcijas biologs Alfrēds Rasels Voliss (Alfred Russel Wallace), telefona izgudrotājs Aleksandrs Grehems Bells (Alexander Graham Bell), televīzijas tehnoloģijas izgudrotājs Džons Logijs Bērds (John Logie Baird), kurš apgalvoja, ka ir sazinājies ar izgudrotāja Tomasa Edisona garu, un citi.

Seansu prakse un metodes

Seansi var atšķirties pēc formas un tehnoloģijas, taču bieži sastopamās metodes ir:

• tieša verbāla saziņa — medijs nodod balsi vai vārdus, kas tiek piešķirti gariem;
• ideomotoriskās darbības — dalībnieku nespontānas kustības, ko interpretē kā garu ietekmi (piemēram, Ouija plāksnīte);
• spirituālās fotogrāfijas un „spirituālie” ieraksti — mēģinājumi ar kamerām vai audioierakstiem fiksēt paranormālas izpausmes;
• medija transs vai automatiskā rakstīšana — medijs atrodas izmainītā stāvoklī un raksta vai runā ziņas, kuras pieskaita garam;
• vizuālas vai fiziskas fenomens — galda kratīšana, trumpetes skaņas, redzamas figūras vai lukturu mirdzēšana.

Kritiķu un zinātnes skatījums

Seansi ir bijuši plaši pētīti un arī apstrīdēti. Kritiķi un skeptiķi norāda uz vairākām skaidrojumu iespējām:

• krāpšana un mānīšana — daudzi pazīstami seansu gadījumi vēsturē tika atklāti kā apzināta krāpšana (piemēram, slēptu palīgu izmantošana, viltota „spirituālā” fotogrāfija, skaņu imitēšana);
• aukstā lasīšana un psiholoģiskie paņēmieni — mediji var iegūt informāciju no publikas, izdarīt vispārīgus vispārinājumus un tādējādi radīt ilūziju par precīzu saziņu;
• ideomotoriskais efekts un subjektīva interpretācija — cilvēki mēdz piešķirt nozīmi nejaušiem signāliem vai saviem iekšējiem procesiem;
• kontrolētas pētniecības rezultāti — vairāki kontrolēti eksperimenti nav snieguši pārliecinošus pierādījumus par to, ka seansos notiek pārsteidzoši fizioloģiski vai informācijas pārneses fenomeni ārpus normālas psiholoģijas likumu robežām.

Daži pazīstami skeptiķi un pētnieki, kā arī iluzionisti, piemēram, Hūdiņi (Houdini), aktīvi atklāja un demonstrēja, kā daudzas seansu izpausmes var tikt simulētas ar trikiem.

Atklājumi un slaveni mediķi

Vēsturē bija arī zinātnieki un pētnieki, kas mēģināja pētīt fenomenu zinātniskā režīmā. Dažiem no viņiem — kā Alfrēdam Raselam Volisam — bija pārliecība par garu pastāvēšanu pēc dzīvības, turpretī citi centās kritiski izvērtēt pierādījumus un atklāja nepilnības metodēs vai krāpšanas gadījumus.

Mūsdienu seansi un ētikas jautājumi

Mūsdienās seansi joprojām tiek praktizēti gan tradicionālajās spiritisma kopienās, gan kā komerciāla pakalpojuma veids. Ir arī institūcijas un privātpersonas, kas piedāvā „medijus” un garīgās konsultācijas. Tam saistās vairākas ētiskas problēmas:

• ekspluatācija — cilvēki, kas skumst pēc tuviniekiem, var būt īpaši ievainojami un pakļauti maldināšanai;
• finansiāla izmantošana — maksas seansi un saistītie pakalpojumi var kļūt par ienesīgu biznesu ar minimālu regulāciju;
• psiholoģiskā drošība — neprofesionāla vai manipulējoša prakse var kaitēt klienta emocionālajai veselībai.

Skaidrojums kopsavilkumā

Garīgais seanss ir daudzslāņaina parādība ar gan kultūras un emocionālu nozīmi, gan sarežģītu vēsturi, kas ietver gan patiesas pārliecības, gan atklātus krāpšanas gadījumus. Lai gan daudzi meklēja tajos drošu kontaktu ar mirušajiem, zinātniskie pētījumi un skeptiska analīze ir atklājuši vairākus alternatīvus skaidrojumus. Interese par seansiem turpinās arī mūsdienās — gan kā garīgā prakse, gan kā pētniecības objekts vēsturē, psiholoģijā un kultūras studijās.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir garīgais seanss?

J: Vai seansa dalībniekiem ir jāsēž?

J: Kas un kad sarakstīja vienu no pirmajām grāmatām par garīgajiem seansiem?

J: Vai kādi ievērojami cilvēki ir apmeklējuši garīgās seanses un ticējuši tām?

Vai kāds zinātnieks ir meklējis īstus seansus un ticējis tiem?

J: Ar ko, kā apgalvoja Džons Logijs Bairds, viņš esot sazinājies seansa laikā?

J: Kāds ir garīgā seansa mērķis?

Meklēt pēc burta