Tajdid: islāmiskā reliģijas atjaunošana — jēdziens un nozīme
Tajdid: dziļs ieskats islāmiskās reliģijas atjaunošanā — jēdziens, vēsture un nozīme mūsdienu musulmaņu dzīvē.
Tajdid (arābu: تجديد) ir arābu valodas vārds, kas nozīmē "atjaunošana". To parasti lieto kopā ar din, lai apzīmētu "reliģijas atjaunošanu". Līdzīgs, bet retāk lietots izteiciens ir ihya' al-din (إحياء الدين), ko var tulkot kā "reliģijas atjaunošana" vai "reliģijas atdzīvināšana". Tajdid tradicionāli saprotams gan kā teoloģisks un juridisks atjaunojums, gan kā sociāla un kultūras atdzimšana, kas cenšas atgriezt musulmaņu dzīvi pie Korāna un pravieša sunnas būtības.
Tajdid — mērķis un pieeja
Tadždida (atjaunošanas vai atdzimšanas) pamatmērķis ir ieviest islāma ideālu modeli musulmaņu dzīvē neatkarīgi no laika un vietas. Tas nozīmē, ka tadždid ietver nepārtrauktas pūles izskaidrot islāmu, pielāgot reliģiskās mācības mainīgām sociālām un politiskām situācijām un vienlaikus saglabāt to pamata principus. Praktiski tas var nozīmēt uzsvaru uz izglītību, jurisprudences (fiqh) jaunu interpretāciju izmantojot ijtihad, morāles atjaunošanu un institucionālas reformas.
Hadīss par mujaddīd — tradīcija un interpretācijas
Islāma tradīcijā jēdziens "tadžid" bieži tiek saistīts ar pravieša Muhameda vārdiem: "Katra gadsimta sākumā šajā ummā (musulmaņu kopienā) parādīsies tādi, kas aicinās uz reliģisku atjaunošanos." Šo hadīsu daudzi islāmiskie skolotāji lasījuši kā apliecinājumu tam, ka katrā gadsimtā uzrodas tādi mujadīdi jeb islāma atjaunotāji. Tomēr diskusijas par to, kas kvalificējas par mujaddid, ir plašas: dažiem svarīgākas ir doctrīnās atjaunošanas darbības, citi uzsver morālo un sociālo atjaunotni, bet vēl citi — institucionālās un izglītības reformas.
Vēsturiskie piemēri un attīstība
Ticības atjaunošanas tradīcija aizsākās jau islāma pirmajā gadsimtā. Par vienu no agrīnajiem piemēriem uzskata 99. musulmaņu gadā valdījušo kalifu Umaru II ('Umar ibn Abd al-'Azizu), kuru daudzviet uzlūko kā mudžadīdu — ticības atjaunotāju, jo viņa valdīšanas laikā tika uzsvērta dievbijība, taisnīgums un administratīvu praksi tuvāka islāma ideāliem. Viņš kalpojis par piemēru vēlākām atjaunošanas kustībām.
Vēsturē ir vairākas personības un kustības, ko daži autori uzskata par mujaddidiem vai atjaunotājiem dažādos laikmetos — piemēram, skolotāji un juristi, kuri atjaunoja teoloģiskos vai jurisprudences principus, kā arī reformatori, kas centās modernizēt izglītību un sabiedrību. Tomēr konkrētas personības statusu bieži vērtē atkarībā no ideoloģiskās perspektīvas un reģiona.
Veidi un formas tajdid
- Teoloģiskais tajdid — skaidrošana un aizsardzība pret uzskatu novirzēm, uzsvars uz ortodoksiju un pamata dogmu atjaunošanu.
- Juridiskais tajdid — jaunas vai pārstrādātas islāma tiesību (fiqh) pieejas, kas cenšas atbildēt uz jaunām situācijām, neatzīstot principu pārkāpšanu.
- Sociālais un morālais tajdid — sabiedrības ētikas un reliģiskās prakses atjaunošana, piemēram, uzsvars uz personisko dievbijību, izglītību un labdarību.
- Institucionālais tajdid — reformas skolu, mošeju, tiesu un izglītības sistēmu līmenī, lai stiprinātu reliģisko praksi un zināšanas.
- Politiskais tajdid — interpretēts dažādi: tas var nozīmēt valdības politiku, kas atbalsta "atjaunošanu", bet arī atsaukties uz politiskām kustībām, kuras izmanto reliģiskos motīvus, lai īstenotu pārmaiņas.
Kritēriji un kritika
Vairāki kritēriji tiek minēti, spriežot, vai kāds ir mujaddid: viņa mācību ietekme, spēja atjaunot praksi, plašs atbalsts sabiedrībā un ilgstošs pārmaiņu efekts. Tomēr tajdid nav bez kritikas. Daļa kritiķu brīdina par iespējamām ļaunprātīgām interpretācijām, kad "atjaunošana" kļūst par tieksmi radikāli noraidīt tradicionālos elementus vai, otrādi, par preteklīgu konservatismu, kas neļauj pielāgoties jauniem apstākļiem. Tāpat politizācija var novest pie manipulācijām ar reliģisko diskurzu.
Mūsdienu nozīme
Mūsdienās tajdid paliek aktuāls temats gan tradicionālajās mācību kopienās, gan reformu kustībās. Diskusijas skar jautājumus par ijtihad (neatkarīgu juridisku spriedumu), izglītību, zinātnes un reliģijas attiecībām, kā arī par to, kā risināt mūsdienu sociālās un ētiskās problēmas saskaņā ar islāma principiem. Tajdid bieži tiek redzēts kā līdzeklis, lai saglabātu islāma dzīvotspēju un relevanci mūsdienu pasaulē, vienlaikus izvairoties no ekstremisma un dogmatisma.
Secinājums
Tajdid ir daudzslāņains jēdziens, kas aptver gan reliģisku, gan sociālu atjaunošanu. Tas var izpausties kā mācību atjaunošana, jurisprudences jaunrade, institucionālas reformas vai morāles atdzīvināšana. Tradīcija par mujaddidiem un atjaunošanas vajadzību liecina par islāma kopienas centieniem saglabāt ticības būtību, reaģējot uz laika izaicinājumiem. Tajā pašā laikā tajdid ir jomas, kurā pastāv plašas diskusijas un dažādas pieejas, tāpēc sapratne par to prasa uzmanīgu vēsturisku un teoloģisku izvērtējumu.
Jautājumi un atbildes
J: Ko arābu valodā nozīmē vārds "tadždid"?
A: Tajdid ir arābu valodas vārds, kas nozīmē "atjaunošana".
J: Kā parasti lieto terminu "Tajdid"?
A.: Terminu Tajdid parasti lieto kopā ar din, lai apzīmētu "reliģijas atjaunošanu".
J: Kāds ir tadžid mērķis?
A: Tadžid mērķis ir ieviest ideālu modeli musulmaņu dzīvē, lai kur un kad vien musulmaņu sabiedrība pastāvētu. Tas nozīmē, ka tadždid ir nepārtrauktas musulmaņu pūles vienmēr izskaidrot islāmu un padarīt to piemērojamu pastāvīgi mainīgās situācijās, nepārkāpjot tā principus.
Jautājums: Kas pirmais islāma tradīcijā ieviesa jēdzienu "tadždid"?
A: Tadždida jēdzienu islāma tradīcijā var izsekot līdz pravietim Muhamedam, kurš teica, ka "katra gadsimta sākumā šajā ummā (musulmaņu kopienā) parādīsies tādi, kas aicinās uz reliģisku atjaunošanu".
J: Kas ir mujadīdi jeb islāma atjaunotāji?
A: Tiek uzskatīts, ka mudžadīdi jeb islāma atjaunotāji nāk brīžos, kad musulmaņu kopiena novirzās no patiesā ceļa, ko nosaka Korāns un sunna (pravieša piemērs). Viņu uzdevums ir atgriezt musulmaņus pie to pamatavotiem (Korāna un sunnas), attīrīt islāmu no visiem nedraudzīgiem elementiem, prezentēt islāmu un likt tam uzplaukt vairāk vai mazāk tā sākotnējā tīrajā formā un garā.
J: Kad kalifs Umars II nāca pie varas?
A: Kalifs Umars II ('Umar ibn 'Abd al-'Aziz) nāca pie varas 99. gadā pēc musulmaņu kalendāra. Viņa valdīšanas laikā viņu uzskatīja par ticības atjaunotāju, un viņa valdīšanas laikā valdīja arvien profāniskāka kārtība. Vēlākie mudžadīdi sekoja viņa precedentam.
Meklēt