Džainismā tirthankara (sanskritā tīrthaṅkara) ir visu zinošs Mācības Dievs — izcilākais garīgais skolotājs, kurš rāda ceļu uz atbrīvošanos no dzimšanu un nāves cikla, ko sauc par saṃsāra. Pēc džainistu uzskatiem, laika gaitā mācība tiek daļēji aizmirsta, un tad rodas rets cilvēks, kurš nolemj atteikties no pasaulīgās dzīves, pievērsties askētismam un sasniegt pilnīgu garīgo atmodu. Kad šis cilvēks iegūst kevala džnanu (viszinību), viņš atjauno un atklāj mācību kopienai — tāds skolotājs tiek saukts par tirthankaru. Tirthankara sniedz „tiltu” (sanskritā tīrtha — tilts) no saṃsāras uz mokšu (atbrīvošanos).
Kalendārs un skaitlis — 24 tirthankaras
Džainiskajā kosmoloģijā laiks rit cikliski, un katrā laika pusķēdē (pusciklā) attiecīgajā Visuma daļā piedzimst tieši divdesmit četri tirthankaras. Pirmais no tiem ir Rišabhanatha (bieži saukts arī par Adinatha), kuram tiek piedēvētas zināšanas par dažādām amatniecībām un lauksaimniecību. Pašreizējā puscikla 24. un pēdējais tirthankara ir Mahavira (tradicionāli datēts ap 599–527 p.m.ē.), kurš, līdzīgi savam priekšgājējam Paršvanathai, kļuvis par centrālu vēsturisku un reliģisku autoritāti. Paršvanatha (divdesmit trešais) tiek uzskatīts par vēsturisku personu, kura mācība ievērojami ietekmēja vēlākos skolotājus.
Mācība, kanoni un vienotība
Tirthankaru mācības tradicionāli tiek apkopotas svētajos rakstos, ko sauc par agamas. Visas tirthankaru mācības tiek uzskatītas par būtībā vienādām — tās piedāvā to pašu filozofiju par dvēseles tīrību, karmas likumu, askētisko praksi un četrām galvenajām ētikas pamatnostādnēm. Lai gan džainisti bieži pielūdz un aizlūdz pie tirthankaru attēliem, tiek uzsvērts, ka viņu žēlastība un mācība ir pieejama visām dzīvajām būtnēm neatkarīgi no reliģiskās piederības.
Kāds ir tirthankara? — īpašības un mērķis
Tirthankaras tiek dēvēti arī par džina (no sanskrita — „uzvarētājs”), jo viņi „uzvar” iekšējos ienaidniekus: dusmas, pieķeršanos, lepnumu, alkatību un citas kaislības. Viņi gandrīz pilnībā ir brīvi no vēlmēm un antipātijām, sasnieguši viszinību un atbrīvotu stāvokli, kurā vairs nepiesaista astoņpadsmit materiālas ciešanas (piemēram, bada, slāpju, miega u. c.). Tirthankaras nav radītāji vai vispārēji dievi — tie ir pilnveidoti, parauglīgi cilvēki, kuri parāda ceļu uz gaismu un brīvību.
Prakse un kopiena
Pēc tirthankaras mācībām, ceļš uz atbrīvošanos iet caur stingru ētiku un praksi: ahimsu (nevardarbība), aparigraha (nenoklusēšana/nenoturēšanās pie mantām) un anekāntavāda (daudzpusīga patiesības atzīšana). Tirthankaras bieži uzsver arī askētisma nepieciešamību — daļēji tāpēc, ka karmas sasaistes mazināšanai nepieciešama piesardzīga dzīve un pašdisciplīna. Viņu mācības tiek īstenotas caur džainu kopienu (sangha), kurā ietilpst mūki, mūķenes, laji vīrieši un sievietes.
Ikonogrāfija, tempļi un svētki
Tirthankaru attēlojumi džainu tempļos ir plaši: skulptūras parasti rāda viņus sēžam vai stāvam meditācijā ar nosvērtu izteiksmi. Katra tirthankara tradicionāli asociējas ar noteiktu simbolu (lanchhana), kas palīdz atpazīt attēlu. Džainu pasaulē pastāv bagātīga templi un statuju būvniecības tradīcija — lielākie svētie pieminekļi un jainu tempļi bieži kalpo kā reliģiskās prakses centri. Galvenie svētki, kuros piemin tirthankarus, ietver Mahavir Jayanti (Mahaviras dzimšanas diena) un vairāki askētisma periodi, piemēram, Paryushana, kad tiek īpaši pētītas un atkārtotas tirthankaru mācības.
Tekstu jautājumi un sektas atšķirības
Sekulāra un reliģiska tradīcija ir saglabājusi agamas dažādos variantos, un pastāv sekta atšķirības — galvenokārt starp Svetambara un Digambara tradīcijām. Tās atšķiras gan attēlojuma tradīcijās (piem., svētbildes drēbēs vai plikas), gan par dažiem kanona jautājumiem un interpretācijām, taču pamata idejas par tirthankaru lomu un mērķi paliek kopīgas.
No tirthankaras līdz Siddha
Kad tirthankara sasniedz kevala džnanu un pēc tam aiziet no pasaulīgās eksistences, viņš nonāk Siddhashila — augstā stāvoklī ārpus pārpārdotā dzimšanu un nāvi cikla, kur viņa dvēsele ir pilnībā atbrīvota. Šis ideālais mērķis — atbrīvošanās no karmas un mūžīga mierpilnība — ir pamats, uz kura balstās visas tirthankaru mācības un džainu garīgā prakse.
Saīsināti: Tirthankaras nav dievi-kungi pasaules radīšanā, bet gan pilnīgi sasnieguši cilvēki, kuri atklāj un nodod ceļu uz mokšu. Viņu stāsti, mācības un simboli veido džainisma pamatakmeni un iedvesmo praksi, kas vērsta uz ētisku dzīvi, pašdisciplīnu un vispārēju līdzjūtību.
