AlegsaOnline.com

Visu ticīgo priesterība — kristietības doktrīna un konfesiju atšķirības

Raksts par Visu ticīgo priesterību — kristietības doktrīnas un konfesiju atšķirības: protestantu un katoļu skatījumi, ordinācija, dzimumu loma un Svētā Gara nozīme.

Autors: Leandro Alegsa

15-10-2025

Kristietībā pastāv būtiskas domstarpības par to, kas un kā var pildīt priesteriskās funkcijas. Protestanti tradicionāli aizstāv principu, ko parasti sauc par visu ticīgo priesterību — uzskatu, ka par priesteri vai garīgo kalpotāju var kļūt jebkurš kristīts ticīgais, kurš caur personīgo ticību un sakramentiem tieši sazinās ar Dievu. Šis princips nozīmē, ka nav nepieciešama īpaša, ekskluzīva starpnieka statusa, lai piedalītos draudzes dzīvē, lasītu Svēto Rakstu vai lūgtu un sludinātu. Tomēr praksē konfesiju pieeja var ļoti atšķirties — īpaši attiecībā uz dzimuma) jautājumiem, ordinācijas procedūrām un institūcijām, kas nodrošina garīgo vadību.

Protestantu skatījums un variācijas

Priesterības doktrīna reformācijas laikā, ko īpaši formulēja tēvi kā Martins Luters, uzsvēra to, ka tieša piekļuve Dievam un izglābšanai nav atkarīga no īpašas garīdznieku kastes. Taču šis princips nereti tiek sapludināts ar praksi, kurā tomēr pastāv profesionāli kalpotāji — mācītāji, sludinātāji, vecākie, diakoni u.c. — kuriem draudze uztic organizatoriskas, katehētiskas un liturģiskas funkcijas.

Luterāņi parasti runā par visu ticīgo priesterību, bet saglabā ordināciju un bīskapu sistēmu rituālām un pastoraļām funkcijām.
Reformētajās (kalvīniskajās) tradīcijās uzsvars bieži tiek likts uz bīskapa (elder) kolēģiju un sludināšanu; ordinācija tur joprojām spēlē nozīmīgu lomu.
Anglikāņu baznīcas kombinē tradicionālo hierarhiju (ar bīskapiem un saglabātu sakramentu praksi) ar ideju par tikumu un dievbijību ikvienam ticīgajam; daudzās Anglikāņu provinces tiek ordinētas arī sievietes.
Evangeliskās un pentakostālās kopienas bieži uzsver personīgās dāvanas un aicinājumu; formāla ordinācija var nebūt priekšnoteikums kalpošanai.

Romas katoļu un pareizticīgo perspektīva

Turpretī Romas katoļi un lielākā daļa pareizticīgo baznīcu skaidri atdala vispārējo (kopējo) priesterību no ministrālās (ordinētās) priesterības. Katoļu doktrīna māca, ka kristītie pēc savas piedalīšanās Jēzū Kristū tiek aicināti uz svētu dzīvi un garīgu upuri, tomēr ir īpaša ordinēta priesterība, kas saglabā apustulisko sekotību un veic sakramentu darbus, piemēram, Euharistijas (Mises) upurēšanu un izpārdošanu. Šajā skatījumā ordinācija un seminary apmācība nodrošina garīgo kompetenci un juridisko pilnvaru.

Par šo attiecību starp kopējo un ministrālo priesterību runāja arī Pāvests Pāvils VI kontekstā ar Vatikāna II koncila: viņa laikmetā tika formulētas precizētas mācības par to, kā draudze veidojas no ticīgo kopienas, vienlaikus saglabājot ordinētas priesterības lomu. Koncila dokuments Lumen Gentium (promulgēts Pāvila VI vadībā 1964. gadā) izceļ gan kopējo, gan ministrālo priesterību un to savstarpējo attiecību:

Kristus Kungs, Augstais Priesteris, kas ņemts no cilvēku vidus, padarīja jauno tautu par "Dieva Tēva valstību un priesteriem".Kristītie ar atdzimšanu un Svētā Gara svaidījumu tiek iesvētīti (..) par svētu priesterību, lai ar visiem tiem darbiem, kas pieder kristīgajam cilvēkam, viņi pienestu garīgus upurus un pasludinātu Tā spēku, kas tos ir aicinājis no tumsas Savā brīnišķīgajā gaismā.

Šajā kontekstā Romas katoļu baznīca neatceļ visu ticīgo garīgo aicinājumu, bet uzskata, ka ir nepieciešama īpaša ordinācija, lai pilnvērtīgi un sakramentāli pārstāvētu Kristus priesterisko darbību draudzes vārdā.

Konfesiju atšķirības par ordināciju, sievietēm un celibātu

Daudzas protestantu denominācijas ordinē sievietes (piemēram, luterāņi, metodieši, daudzas Anglikāņu provinces, baptisti atsevišķās vietās), bet konservatīvākas grupas (daļa baptistu, pentekostālie un konservatīvi luterāņi) tas neatzīst.
Romas katoļu baznīca un lielākā daļa Austrumu pareizticīgo baznīcu ordinē tikai vīriešus; Austrumu baznīcās priestera laulība pirms ordinācijas ir pieļaujama, bet Vakara Romas katoļu latīņu rītā valda celibāts par priesteriem.
Daudzās kopienās ordinācija un semināru izglītība tiek uzskatīta par nepieciešamu, lai sagatavotu cilvēkus pastorālajai, katehētiskajai un liturģiskajai atbildībai.

Bībeles un vēsturiskie pamati

Priesterības doktrīnu pamato dažādi Bībeles teksti: reizēm atsaucas uz 1. Pētera 2:9 (par "svētu priesterību"), Atklāsmes 1:6, kā arī uz Jaunās Derības liecībām par visu ticīgo līdzdalību Kristū. Reformācijas tēvi šo ideju savienoja ar principiem par Svēto Rakstu autoritāti un tiešu ticības attiecību ar Dievu. Savukārt katoliskais un pareizticīgais izpratne attīstījās caur senbaznīcas priesterības praksi, apustulisko secību un liturģiskās tradīcijas saglabāšanu.

Praktiskās sekas draudzes dzīvē un ekumeniskie jautājumi

Atšķirības skatījumā uz priesterību ietekmē draudzes organizāciju, sakramentu piešķiršanas kārtību, mācību autoritāti un teoloģiskās izglītības prasības. Ekumeniskajās sarunās bieži tiek mēģināts rast sapratni starp ideju par visu ticīgo dalību garīgajā dzīvē un nepieciešamību pēc sabiedrības stabilitātes, liturģiskās kārtības un sakramentu uzticamības, ko nodrošina ordinēti kalpotāji. Debates par sieviešu ordināciju, laulību un celibātu, kā arī apustulisko secību turpina būt nozīmīgi šķēršļi pilnīgai vienotībai starp baznīcām.

Kopumā "visu ticīgo priesterība" ir svarīgs reliģisks un teoloģisks princips, kas kristietībā tiek interpretēts dažādi — no pilnīgas uzsvēršanas uz personīgās atbildības draudzē līdz sapratnei, ka ordinēta priesterība ir nepieciešama sakramentu un draudzes strukturālai kārtībai.

Vēsture

Pirmais, kurš par to runāja, bija Mārtiņš Luters. Luters nelietoja precīzu frāzi "visu ticīgo priesterība". Viņš savā 1520. gada grāmatā "Vācu nācijas kristīgajai muižniecībai" (To the Christian Nobility of the German Nation) saka, ka kristietībā pastāv vispārēja priesterība. Šajā tekstā viņš arī noraida viduslaiku uzskatu, ka kristieši pašreizējā dzīvē ir iedalāmi divās klasēs: "garīgās" un "laicīgās". Viņš izvirzīja mācību, ka visi kristītie kristieši Dieva priekšā ir "priesteri" un "garīgie":

Tas, ka pāvests vai bīskaps (..) ģērbjas citādāk nekā laji, var padarīt par liekuli vai elku pielūdzēju ar eļļu apgleznotu ikonu, bet tas nekādā ziņā nepadara viņu par kristieti vai garīgu cilvēku. Patiesībā mēs visi caur Kristību esam iesvētīti priesteri, kā saka svētais Pēteris 1. Pēt. 2[:9]: "Jūs esat ķēnišķīga priesterība un priesterības valstība," un Atklāsmes grāmatā [5:10]: "Ar savām asinīm Tu mūs esi darījis par priesteriem un ķēniņiem." Un, kā saka Sv.

Divus mēnešus vēlāk Luters savā grāmatā Par baznīcas babiloniešu gūstā (1520) rakstīja:

Kā tad, ja viņi ir spiesti atzīt, ka mēs visi esam vienādi priesteri, tik daudzi no mums, cik ir kristīto, un tādi mēs patiesi esam; kamēr viņiem ir uzticēta tikai kalpošana (ministerium Predigtamt) un mūsu piekrišana (nostro consensu)? Ja viņi to atzītu, viņi zinātu, ka viņiem nav tiesību īstenot varu pār mums (ius imperii, attiecībā uz to, kas viņiem nav uzticēts), izņemot tiktāl, ciktāl mēs viņiem to esam piešķīruši, jo tā teikts 1. Pēt. 2: "Jūs esat izredzēta cilts, karaliska priesterība, priesterības valstība." Šādā veidā mēs visi esam priesteri - tik daudzi no mums, cik ir kristiešu. Patiesi, ir priesteri, kurus mēs saucam par kalpotājiem. Viņi ir izredzēti no mūsu vidus un dara visu mūsu vārdā. Tā ir priesterība, kas nav nekas cits kā kalpošana. Tā 1. Korintiešiem 4:1: "Neviens lai mūs neuzskata par ko citu kā vien par Kristus kalpotājiem un Dieva noslēpumu izdalītājiem." Un mēs esam kalpotāji.

Bībeles pants, kas tiek uzskatīts par šīs ticības pamatu, ir Pētera vēstules 2:9:

Bet jūs neesat tādi, jo esat izredzētā tauta. Jūs esat ķēnišķīgi priesteri, svēta tauta, Dieva īpašums. Tā rezultātā jūs varat parādīt citiem Dieva labestību, jo Viņš jūs ir aicinājis no tumsas savā brīnišķīgajā gaismā.

Jautājumi un atbildes

J: Kas var kļūt par priesteri protestantismā?

A: Protestanti uzskata, ka par priesteri var kļūt jebkurš kristīts ticīgais, lai gan konfesiju pārstāvji var atšķirties atkarībā no jautājuma par dzimumu.

Q: Kāds termins protestantismā tiek lietots, lai apzīmētu nesvētītus priesterus?

A: Protestantismā neiesvētīti priesteri parasti tiek dēvēti par "sludinātājiem", un var lietot arī terminu "mācītājs", kas ir savstarpēji aizstājams.

J: Kas Romas katolicismā var kļūt par priesteri?

A: Romas katolicismā par priesteriem var kļūt tikai ticīgi vīrieši.

J: Kāda veida apmācība ir nepieciešama Romas katoļu priesteriem?

A: Romas katoļu priesteriem ir jāsaņem īpaša apmācība, jo viņi ir starpnieki starp Dievu un Viņa tautu.

J: Kad pāvests Pāvils VI izdeva pāvesta bullu Lumen Gentium?

A: Pāvests Pāvils VI 1964. gadā izdeva pāvesta bullu Lumen Gentium.

J: Ko pāvests Pāvils VI norādīja bullā Lumen Gentium?

A: Lumen Gentium bullā pāvests Pāvils VI apgalvoja, ka Kristus jauno tautu ir padarījis par "Dieva Tēva valstību un priesteriem" un ka ar kristību un Svētā Gara svaidījumu kristītie tiek iesvētīti svētā priesterībā, lai viņi varētu nest garīgos upurus un sludināt Tā spēku, kas tos ir aicinājis no tumsas Savā brīnišķīgajā gaismā.