Džainisms ir no Indijas nākuša reliģija, kas māca, ka "visi notikumi Visumā ir pašizraisīti, nejauši, nemainīgi un neatkarīgi no iepriekšējiem notikumiem, ārējiem cēloņiem vai dieva". Džainisma filozofija ir senākā Indijas filozofija, kas skaidri nošķir ķermeni (matēriju) no dvēseles (apziņas). Tā uzskata, ka Visums ir mūžīgs un ka katrai dzīvai būtnei ir dvēsele (jīva), kurai ir potenciāls kļūt par viszinošu, pilnībā atbrīvotu būtni. Dvēseli, kas ir uzvarējusi savus iekšējos ienaidniekus, piemēram, pieķeršanos, alkatību, lepnumu utt., sauc par džinu, kas nozīmē uzvarētājs (pār nezināšanu). Džainisma svētā grāmata ir Pravachansara, taču tradīcijā pastāv arī plašs kanons un komentāri.

Pamatprincipi

Džainisms balstās uz vairākām kodolidejām, no kurām svarīgākās ir:

  • Ahimsa (nevainīgums) — stingra nevardarbības un cieņas pret visu dzīvību prakse. Ahimsa ir centrālais morālais princips; tas ietekmē uzturu (stingra veģetārā vai vegāna prakse daudziem džainiem), ikdienas uzvedību un ascētismu.
  • Aparigraha (nenoķeršanās) — nelipināšanās pie mantām, statusa vai emocijām; veicina vienkāršu dzīvi un garīgu brīvību.
  • Anekāntavāda (nevienpusība, daudzpusība) — ideja, ka patiesība ir daudzpusīga un pilnīgi saprotama tikai no dažādiem aspektiem; veicina toleranci un dialogu.
  • Sadvāda (izteikšanas formu princips) — saistīts ar anekāntavādu; mudina precizēt apgalvojumus, atzīstot, ka tie var attiekties uz konkrētu skatījumu.

Dvēsele, karma un mūžība

Džainisms skaidro, ka pasauli veido jīvas būtnes (jīva) un nejaušas, bezsajūtas substancijas (ajīva). Karmas doktrīna džainismā ir unikāla: rīcība un domas piesaista smalkas karmiskas daļiņas, kas pieķeras dvēselei un ierobežo tās gaismu un zināšanu. Uzkrājot karmu, dvēsele tiek ieslodzīta samsārā (atkārtota dzīvju ķēļu plūsma). Mērķis ir atbrīvoties no visām karmiskajām daļiņām un sasniegt mokšu — mūžīgu atbrīvošanos un dvēseles stāvokli, kas vairs nepārģērbjas ķermeņos.

Vēsture un Tirthankaras

Džainisma tradīcija savā vēsturē uzskaita vairākus tirthankaras — garīgos skolotājus, kuri izcīnījuši atbrīvošanos un palīdzējuši citiem. Visplašāk pazīstamais ir Mahāvīra, kurš dzīvoja aptuveni 6. gadsimtā p.m.ē. un kuru bieži uzskata par džainisma pēdējo tirthankar. Tomēr tradīcija skaita 24 pamatpersonības (Tirthankaras) kopš laikmeta sākuma.

Prakse un dzīves veids

Džainisma prakse ietver gan laicīgu dzīvi, gan stingru askētismu. Galvenās prakses formas:

  • Veģetārisms un rūpīga attieksme pret visu dzīvību (dažiem sekotājiem arī vegānisms un izvairīšanās no sīku kukaiņu vajāšanas).
  • Dievkalpojumi, meditācija, svētceļojumi uz svētām vietām un lasīšana no svētajiem tekstiem.
  • Askētiskās prakses — no mērenas paškontroles līdz ļoti stingram mūku dzīvesveidam. Daudzi mūki un mūķenes praktizē postu, nabadzību un skaidru atturību.
  • Sallekhana — ilgstošs, apzināts badošanās process mira priekšā (ir pretrunīgi uztverams un juridiski regulēts dažās jurisdikcijās), ko daži džaini uzskata par cienījamu veidu, kā mierīgi pieņemt nāvi, attīrot karmu.

Sekas un tekstu tradīcijas

Džainismā pastāv vairākas sekas, no kurām galvenās ir Digambara un Svetambara. Tās atšķiras gan pēc ģērbšanās tradīcijām, gan kanoniskajiem tekstiem un interpretācijām. Svetambara tradīcija pieņem vairākus Agamas tekstus kā kanonu; Digambara savukārt uzsver mūku pilnīgu trūkumu drēbēs un ir citi kanoni un komentāri.

Lai gan Pravachansara tiek minēta kā svarīgs teksts, džainisma literatūra ir plaša — tajā iekļauti gan kanoniskie Agamas, gan filozofiski traktāti, kompendiji un mūku komentāri, kas skaidro doktrīnas, ētiku un meditācijas praksi.

Mūsdienu nozīme

Džainisms ietekmē Indijas kultūru, ētiku un sabiedrību cauri gadsimtiem, sevišķi jomās, kas saistītas ar dzīvības cieņu, veģetārismu un ekoloģiju. Džainu kopienas, lai gan numeriski nelielas, ir ievērojami devušas ieguldījumu tirdzniecībā, izglītībā un sabiedriskajām labdarības iniciatīvām.

Īss kopsavilkums: džainisms ir sena un sarežģīta reliģiski-filozofiska tradīcija no Indijas, kas akcentē dvēseles mūžību, karmas nozīmi un īpašu uzsvaru liek uz ahimsa — nevardarbību — kā ceļu uz garīgu atbrīvošanos.