Vadžrajana — Tibetas tantriskā budisma izcelsme un iezīmes

Saturs

• 1 Kā radās Vadžrajana
• 2 Vajrayana iezīmes
• 3 Tibetas Vadžrajana
  • 3.1 Prakses līmeņi
• 4 Citas vietnes

1 Kā radās Vadžrajana

Vadžrajana (sanskritā Vajrayāna, burtiski “diamanta ratāna ceļš” vai “vērša ceļš”) ir tantriskā budisma virziens, kas attīstījās Indijā aptuveni no 6.–7. gadsimta un pēc tam plaši izplatījās Tibetas, Nepālas un Himālaju reģionos. Tā veidojās kā Mahajanas tradīcijas atzars, bet iekļāva tantriskās prakses, simboliku un ritus, kas uzskatāmi par ātrāku, efektīvāku ceļu uz apgaismību, ja tie tiek pareizi apgūti un nodoti saskaņā ar skolotāju līniju.

Tantriskās idejas apvienoja seni rituāli, jogas tehnikas, speciālas meditācijas metodes, mantras un mandalas. No Indijas šīs mācības tika pārnestas uz Tibetanu un pielāgotas vietējai kultūrai, radot plašu un daudzveidīgu tradīciju kopumu, ko parasti dēvē par Tibetas vadžrajanu.

2 Vajrayana iezīmes

Vadžrajana atšķiras no citiem budisma ceļiem ar vairākām īpašām iezīmēm:

• Tantriskās prakses: izmanto mantras (garīgās formulas), mudras (roku žestus), mandalas (simboliskas telpas) un vizualizācijas, lai transformētu prakses veicēja prātu un enerģiju.
• Dejujoša dievība (deity yoga): meditācija, kurā praktizētājs identificē sevi ar budistu dievību vai budas aspektu, attīstot to kvalitātes — sapratni par tukšumu, līdzjūtību, gudrību un spēku.
• Iniciācijas un atļaujas (abhisheka): tantriskajām prakses līnijām ir nepieciešama iniciācija no kvalificēta skolotāja (līnijas turētāja), kas dod piekļuvi specifiskām prakses metodēm un nodrošina prakses atbilstību.
• Guru-sekta attiecības: skolotāja (lama vai guru) nozīme ir centrāla — viņa vadība, pārbaudes un svētība ir uzskatāma par būtisku, lai prakses rezultāti būtu droši un efektīvi.
• Ātrāka transformācija: meditācijas un rituaļu izmantošana paredz ātrāku garīgo pārvērtību nekā tikai intelektuāla studija vai ierastās meditācijas, tomēr tas prasa disciplīnu un atbildību.
• Subtilās enerģijas un ķermeņa sistēmas izmantošana: daudzās vadžrajanas praksēs tiek strādāts ar prānas kanāliem, čakrām un enerģijām (prāna, bindu utt.), īpaši pabeiguma (completion) praksēs.
• Simbolisms un rituāls valoda: daudz kas tiek izteikts simboliski — vardarbība pret iedomātajām negācijām, rituaļi ar "neredzamu" nozīmi un paradoksāli mācību paņēmieni, kas domāti, lai apliecinātu tukšuma un saistības pārcilvēciskumu.

3 Tibetas Vadžrajana

Tibetas Vadžrajana (bieži saukta par tibetiešu budismu) apvieno dažādas skolas un līnijas. Galvenās skolas ir Nyingma (vecākā, ar Dzogčen tradīciju), Kagyu (uzsvars uz Mahamudra un jogas praksi), Sakya (zinātnisks un ritmiskas sistēmas uzsvars) un Gelug (Tsongkhapas reforms, izceļas ar mācību sistēmu un monahismu). Ir arī citas tradīcijas, piemēram, Jonang.

Tibetas tradīcijā liela nozīme piešķirta gan filozofiskai studijai, gan praktiskajai meditācijai; daudzas klosterkopienas apvieno gan spožu akadēmisku tradīciju, gan tantrisku praksi. Tāpat nozīmīgas ir līniju pārnēsāšana: mācības tiek nodotas no skolotāja skolniekam nepārtrauktā ķēdē.

3.1 Prakses līmeņi

Tibetas vadžrajanas prakses parasti tiek strukturētas vairākos līmeņos, no kuriem daudziem piemīt savas priekšnoteikumi un laika prasības:

• Preliminārie darbi (Ngöndro): pamata prakses, kas attīra prātu un rada labvēlīgas priekšrocības — patvērums trīs dārzos (buddha, dharma, sangha), prombūtnes prakse, mantu un mandalu piedāvājumi, apzinātas elpošanas un lūgšanas, kā arī citas tīrīšanas prakses. Ngöndro bieži jāveic daudz reižu, lai sagatavotu prakses uzsākšanu.
• Uzgudrošanas stadija (generation stage / utpattikrama): vizualizē dievības formu, iekšējo mandalu un praktizē mantras, radot noskaņu, ka praktizētājs ir dievībā; šī līmeņa mērķis ir transformēt ierasto pašsajūtu.
• Noslēguma stadija (completion stage / nispannakrama): strādā ar smalkajām enerģijām (kanāli, čakras, prāna) un attiecīgām jogas tehnikām — piemēram, tummo (iekšējā siltuma joga), illuzorās ķermeņa prakse, skaidrā gaismas meditācija. Šīs prakses mērķis ir tieša atklāsme par prāta dabas tukšumu un briedumu.
• Augstākās prakses: Dzogčen un Mahamudra ir piemēri praksēm, kas tieši norāda uz prāta pamata dabu bez sarežģītas vizualizācijas. Šīs prakses parasti tiek nodotas ļoti uzticīgā formā un prasa stipru skolotāja vadību.
• Bardo un pāreju prakses: prakse par nāves un starpposma (bardo) stāvokļiem, kas sagatavo prakses veicēju pārvarēt nāvi un izmantot pārejas stāvokļus apgaismībai (piem., phowa prakse).

Visas šīs prakses bieži vien tiek piešķirtas un pavadītas ar iniciācijām, skaidrojumiem un turpmāku skolotāja vadību. Arī ētiskā plāksne (īpaši saistība ar saistībām, jeb samaya) ir ļoti svarīga, un tās pārkāpšana var ierobežot prakses efektivitāti vai radīt kaitējumu.

4 Citas vietnes

Ja vēlaties padziļināt zināšanas par Vadžrajanu un Tibetas budismu, noderīgas var būt sekojošas vietnes:

• Rigpa Wiki — plaša enciklopēdiska informācija par tibetiešu budisma terminoloģiju un praksēm.
• Lotsawa House — tulkojumi un klasisko tekstu avoti angļu valodā.
• FPMT (Foundation for the Preservation of the Mahayana Tradition) — izglītojoši resursi un kursi par Mahajanu un vadžrajanu praksi.
• The Treasury of Lives — biogrāfijas par tibetiešu meistariem un vēsturiskajām līnijām.

Piezīme: Vadžrajana prakses, īpaši tantriskās metodes, prasa pienācīgu vadību no kompetenta skolotāja un ētisko attieksmi. Prakses var būt spēcīgas un intensīvas; bez pareiza vadījuma tās var būt neefektīvas vai pat kaitīgas. Ja interesējaties sākt, meklējiet saprātīgu skolotāju, drošu prakses vidi un rūpīgu sagatavošanos.