Iniciācija — pārejas rituālu definīcija, veidi un piemēri
Iniciācija: pārejas rituālu skaidrojums, veidi un spilgti piemēri — no reliģiskām ceremonijām līdz brālīgām uzņemšanām. Uzzini tradīcijas, nozīmi un praksi.
Iniciācija ir īpaša ceremonija, kas iezīmē ieiešanu vai pieņemšanu noteiktā grupā vai sabiedrībā. Tā var būt arī oficiāla uzņemšana kā pieaugušo statusā kādā kopienā. Iniciācijas bieži tiek dēvētas par pārejas rituāliem, jo tās iezīmē pārmaiņu — piemēram, no bērnības uz pieaugušo vecumu vai no ārēja dalībnieka uz pilntiesīgu kopienas locekli.
Mērķi un nozīme
Iniciācijas mērķi var būt dažādi:
- apstiprināt jauna statusa vai lomas iegūšanu,
- perpetuēt tradīcijas un kopienas identitāti,
- nodrošināt sociālu atbalstu jaunajam loceklim,
- pārmantot zināšanas, prasmes vai simbolisku pienākumu izpausmi.
Veidi un piemēri
Iniciācijas var būt reliģiskas, izglītības, militāras, brālīgas vai rituālas. Starp pazīstamiem piemēriem ir kristiešu kristības vai konfirmācija, ebreju bar vai bat micva, kā arī sekulāras ceremonijas, piemēram, skolas beigšana. Iniciācija var notikt arī brālīgās organizācijās — piemēram, brīvmūrnieku ložās — vai reliģiskos ordenī, kā benediktīniešu gadījumā.
Bieži sastopamie elementi iniciācijās
- simboliskas darbības (piemēram, nosaukumu maiņa, apģērba maiņa vai svētīšana),
- rites skaidrošana vai mācīšana no vecākiem locekļiem uz jauniem,
- pārejas posmi — sagatavošana, pārbaudījums un pieņemšana,
- simboliskas dāvanas vai zīmes, kas apzīmē jauno statusu.
Termini un lomas
Personu, kas vada iniciācijas ceremoniju vai uzrauga rituālu, parasti sauc par iniciatoru vai rituāla vadītāju. Cilvēku, kas tiek uzņemts vai pārejā piedalās, bieži sauc par iniciantu vai iniciējamo. Lomas var atšķirties atkarībā no tradīcijas un konkrētās kopienas.
Sociālās un psiholoģiskās sekas
Iniciācijas var stiprināt piederības sajūtu, veicināt pāreju uz pieaugušo lomu un nodrošināt sociālās normas pārnešanu. Tomēr tās var arī radīt spiedienu uz indivīdu, ja rituāls ir emocionāli vai fiziski prasīgs. Dažos gadījumos iniciācijas var tikt ļaunprātīgi izmantotas, radot traumējošu pieredzi (piemēram, hazings).
Drošība un ētika
Modernās sabiedrībās arvien vairāk uzsvars tiek likts uz iniciāciju drošumu un brīvprātīgumu. Labas prakses piemēri ietver skaidru informāciju par ceremonijas gaitu, piekrišanu no iesaistītajām pusēm, aizliegumu pret vardarbību un atbalstu pēc rituāla. Ja iniciācija iekļauj riskantas vai humānām normām neatbilstošas darbības, to kritizē un dažkārt arī aizliedz likumdošana.
Kopsavilkums
Iniciācija ir plašs jēdziens, kas aptver dažādus pārejas rituālus — no reliģiskām svinībām līdz sabiedrisku institūciju ceremonijām. Tās galvenais mērķis parasti ir iezīmēt jaunu statusu, nodot tradīcijas un stiprināt piederību. Lai iniciācijas būtu drošas un ētiskas, svarīgi ievērot brīvprātību, aizsargāt dalībnieku veselību un cienīt cilvēktiesības.
Brīvmūrnieku iniciācija. 18. gadsimts
Etimoloģija
Angļu valodā šis vārds cēlies no latīņu valodas vārda initium: "ieeja" vai "sākums". Saistītais angļu valodas darbības vārds initiate nozīmē sākt vai uzsākt kādu darbību.
Cilšu iniciācijas
Ciltīs bieži notiek iniciācijas. Daudzās Āfrikas ciltīs iniciācija nozīmē vīriešu apgraizīšanu un dažkārt arī sieviešu apgraizīšanu/dzimumorgānu kropļošanu. Tiek uzskatīts, ka iniciācija ir nepieciešama, lai indivīdu varētu uzskatīt par pilntiesīgu cilts locekli. Pretējā gadījumā indivīdam var liegt piedalīties ceremonijās vai pat sociālajos rituālos, piemēram, laulībās. Vīrietim nebūs atļauts precēties vai veidot īpašas attiecības ar sievieti, kas nav izgājusi iniciāciju, jo viņa netiek uzskatīta par sievieti.
Iesvētības var uzskatīt par notikumu, kas var palīdzēt pusaudžiem sagatavoties, lai kļūtu par labiem vīriem un sievām. Modernizācijas dēļ iniciācija vairs netiek uztverta tik nopietni kā agrāk, taču joprojām ir atsevišķas jomas, kurās joprojām tiek veikta iniciācija.
Dažās Āfrikas ciltīs zēniem iniciācijas rituāli ilgst 3-4 mēnešus, bet meitenēm - 1-2 mēnešus.
Austrālijas aborigēnu ciltīm parasti bija ilgs laiks, lai palīdzētu sagatavot pusaudžus zēnus, mācot viņiem likumus, pirms viņi bija gatavi piedalīties lielajās sarežģītajās ceremonijās iniciācijas laikā, kad viņi beidzot tika atzīti par vīriešiem savā sabiedrībā. Lielākajā daļā cilšu vīriešu iniciācijas rituālu sastāvdaļa bija apgraizīšana un skarifikācija, bet daudzās Centrālāustrālijas ciltīs praktizēja arī subinkīciju.
Literatūra
- Mircea Eliade, Rites and Symbols of Initiation, pirmais izdevums, New York, NY Harper and Row, 1958.
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir iniciēšana?
A: Iniciācija ir ceremonija, kas iezīmē ieiešanu vai pieņemšanu kādā grupā vai sabiedrībā, un tā var būt oficiāla uzņemšana pieaugušo statusā kādā kopienā.
J: Vai iniciācijas ceremonijas var būt reliģiskas?
A: Jā, iniciācijas ceremonijas var būt reliģiski pārejas rituāli, piemēram, kristiešu kristības vai konfirmācijas ceremonija vai ebreju bar vai bat micva.
J: Kādās citās grupās var būt iesvētīšanas ceremonijas?
A: Citas grupas, kurās var būt iesvētīšanas ceremonijas, ir brālīgas organizācijas, piemēram, brīvmūrnieki, vai reliģiskie ordeņi, piemēram, benediktīniešu ordeņi.
J: Kas ir iniciators?
A.: Iesvētītais ir persona, kas piedalās iesvētīšanas ceremonijā un tiek uzņemta grupā vai biedrībā.
Vai skolas beigšana tiek uzskatīta par iniciāciju?
A: Jā, skolas beigšanu var uzskatīt par iniciāciju.
J: Vai iniciācija notiek tikai vienu reizi cilvēka dzīvē?
A: Ne vienmēr. Atkarībā no grupas vai biedrības iniciācija var notikt vairākas reizes, jo persona virzās uz augšu vai tiek uzņemta dažādos organizācijas līmeņos.
J: Vai iniciācijas ceremoniju rituāli un tradīcijas var atšķirties?
A: Jā, iniciācijas ceremoniju rituāli un tradīcijas var atšķirties atkarībā no grupas vai sabiedrības un tās paražām un uzskatiem.
Meklēt