Mujaddid — islāmā reformators, kas ik pēc 100 gadiem atjauno reliģiju
Mujaddid — islāmā reformators, kas ik pēc 100 gadiem atjauno un attīra ticību; uzzini par mujadīdu lomu, vēsturi un ietekmīgākajiem atjaunotājiem.
Mujaddids (arābu: مجدد) islāmā ir reformators, kura uzdevums ir novērst kļūdas un svešķermeņus, kas radušies musulmaņu sabiedrībā, atjaunojot reliģijas pirmatnējo tīrību. Viņu uzdevums ir atgādināt kopienai par svarīgām reliģiskām patiesībām un vest to atpakaļ pie pareizas ticības un prakses. Saskaņā ar populāru musulmaņu tradīciju tas attiecas uz personu vai personu grupu, kas parādās katra islāma kalendāra gadsimta mijā vai tā gaitā, lai atdzīvinātu islāmu, attīrot to no svešķermeņiem un atjaunojot tā sākotnējo tīrību. Mūsdienās uz mujadīdu bieži raugās kā uz izcilāko sava gadsimta musulmani.
Ikhtilāfs (domstarpības) pastāv starp dažiem hadīsu speciālistiem par to, kā tieši jāinterpretē hadīss par mujadīdu. Tādi zinātnieki un vēsturnieki kā Al‑Dhahabi un Ibn Hajar al‑Asqalani ir norādījuši, ka terminu mujaddid var saprast kā vieninieku vai kā daudzskaitli, tātad tas var attiekties arī uz vairākām personām vai uz plašu kustību.
Arābu valodā vārds mujaddid nozīmē "reformators", "atjaunotājs" vai "reģenerators". Tas ir cilvēks, kurš atdzīvina un maina reliģiju. Jēdziens tajdīd (atjaunošana, atdzimšana) un termins mujaddid drīzāk cēlies no hadīsiem, proti pravieša Muhameda izteikuma. Šo hadisu ir pierakstījis Abu Dawood savā Sunānā — vienā no sešiem tradicionāli autoritatīvajiem sunnītu hadīsu krājumiem. Hadīsā pravietis saka:
"Allah cels šai kopienai beigās ik pēc simts gadiem to, kas atjaunos viņas reliģiju."
Mujaddīdi var būt ievērojami teologi un zinātnieki, dievbijīgi vadītāji, valdnieki vai arī aktīvas sabiedriskas un militāras personības — būtībā tie, kuru darbs un ietekme ievērojami ietekmē islāma praksi un izpratni savā laikmetā.
Kā tiek saprasts mujadīda jēdziens un kādi ir kritēriji
Konkrēti kritēriji, kas ļauj atzīt personu par mujadīdu, nav formalizēti un atšķiras atkarībā no skolas, laikmeta un sabiedrības. Tomēr bieži minētie pazīmes ir:
- Teoloģiska un juridiska autoritāte: spēja skaidrot, aizstāvēt un nostiprināt pareizu ticību (aqīdah) un islāma tiesību principus (šarī'a).
- Izglītība un raksti: būt daudz lasītam, rakstīt svarīgus traktātus vai grāmatas, kas maina reliģisko doma vai praksi.
- Moralitāte un dievbijība: personiska svētīguma reputācija, ko atzīst plašāka sabiedrība.
- Reformu ietekme: spēja novērst novirzes, reducēt novirzes (bid‘ah) un atjaunot praksi, kas tiek uzskatīta par tuvāko pravieša laikmeta prakserei.
- Sabiedriska ietekme: ietekme var būt lokāla, reģionāla vai starptautiska; daži mujadīdi darbojas kā individuāli līderi, citi — kā kustību vadītāji.
Vēsturiski piemēri un diskusijas
Vēsturē dažādi dinami un skolotāji ticis uzskatīti par mujadīdiem vai par tiem tiek diskutēts. Starp biežāk pieminētajiem (atkarībā no avotiem) ir tādi kā Umars ibn Abd al‑Azīzs, Imams al‑Ghazāli, Ibn Taymiyya, Ahmad Sirhindi, Shah Waliullah Dehlawi, Jamal al‑Din al‑Afghani, Muhammad Abduh un citi. Ir svarīgi uzsvērt, ka par daudziem no šiem vārdiem pastāv pretrunīgas vērtēšanas: vieni avoti tos atzīst par mujadīdiem, citi — nē.
Daļa sarunu par mujadīdu ir arī par to, vai šāds atjaunotājs ir jāuztver kā viena personība vai kā kolektīvs process. Kā minējuši arī tradicionālie hadīsu komentētāji, dažkārt mujadīdi var būt vairāki cilvēki, kas vienlaikus vai pa posmiem veic atjaunošanas darbu.
Mūsdienu interpretācijas un kritika
Mūsdienu diskusijas par mujadīdu aptver gan teoloģiskus, gan politiskus aspektus. Daži uzskata, ka jēdziens palīdz saglabāt atbildību par kontinuitāti un garīgo atjaunošanu; citi brīdina, ka termins var tikt politiski izmantots, lai leģitimizētu jaunas kustības vai autoritātes. Kritika ietver arī jautājumus par hadīsa autentiskumu, tā interpretāciju un to, vai hadīss jāskata burtiski (viens atjaunotājs katrā simtgadē) vai kā vispārīgu principu, kas atspoguļo pastāvīgu atjaunināšanas nepieciešamību.
Kopsavilkums
Mujaddids jeb atjaunotājs islāmā ir nozīmīgs koncepts, kas atspoguļo ideju par regulāru ticības un prakses atdzimšanu. Tā nozīme un piemērošana laika gaitā variē — no individuāla, karismātiska līdera līdz plašākai kustībai vai grupai. Šī ideja ir saistīta ar hadīsu tradīciju un ar nepieciešamību uzturēt islāma mācības uzskatāmā, tīrā formā, bet tās piemērošana un identifikācija ir atkarīga no vēstures, konteksta un daudzveidīgām musulmaņu interpretācijām.
Tajdida jēdziens islāma domāšanā
Tajdid (atjaunošana) islāma domāšanā nozīmē atjaunot ideoloģiju, kas ir musulmaņu intelektuālais produkts zinātnes, zināšanu un ijtihad jomā, lai interpretētu islāmu un saprastu un skaidrotu tā noteikumus.
Al-Suyuti minēja savā grāmatā Al-Jami' al-Sagheer, "Atjauninot reliģiju nozīmē atjaunot tās vadlīnijas, noskaidrojot tās patiesību un prioritāti, atspēkot inovācijas un ekstrēmismu, kas iesniegti tās sekotājiem vai viņu nevēlēšanās to uzturēt, un pēc tās noteikumiem, pārvaldot cilvēku intereses un sabiedrības un civilizācijas likumu."
Viens no visredzamākajiem aspektiem tadždid (atjaunošana) islāma domāšanā ir islāma zinātņu atjaunošana, kas izpaužas šādi:
- Islāma doktrīnas zinātne.
- Islāma jurisprudences principi.
- Jurisprudences zinātne.
- Sunnas zinātne.
- Korāna eksegēzes (tafsir) zinātne.
- Attīrīšanās zinātne un uzvedības kodekss (sufisms).
- Pravieša biogrāfija un islāma vēsture.
Reformatori islāmā
Nav oficiāla mehānisma, kā iecelt mujadīdu. Šajā sarakstā iekļautās personas tiek uzskatītas par mudžadīdiem.
Lai gan sunnītu islāmā nav oficiāla mehānisma, kā iecelt mujadīdu, bieži vien pastāv vispārēja vienprātība. Šiītiem un ahmadijiem ir savs mudžadīdu saraksts.
Pirmais gadsimts (pēc praviešu perioda) (718. gada 3. augusts)
- Umars ibn Abd al-Azizs (682-720)
Otrais gadsimts (815. gada 10. augusts)
- Muhameds ibn Idris ash-Shafi`i (767-820)
- Ahmads ibn Hanbals (780-855)
Trešais gadsimts (912. gada 17. augusts)
- Muhameds al-Bukhari (810-870)
- Abu al-Hasan al-Ash'ari (874-936)
Ceturtais gadsimts (1009. gada 24. augusts)
- Abu Bakr Al-Baqillani (950-1013)
- Hakims al-Nišaburi (933-1012)
Piektais gadsimts (1106. gada 1. septembris)
- Ibn Hazms (994-1064)
- Abu Hamids al-Ghazali (1058-1111)
Sestais gadsimts (1203. gada 9. septembris)
- Salauddins Ajūbi (1137-1193)
- Fakhr al-Din al-Razi (1149-1210)
- Muhameds bin Bahtijārs Haldži (1206)
Septītais gadsimts (1300. gada 5. septembris)
- Ibn Taymiyyah (1263-1328)
Astotais gadsimts (1397. gada 23. septembris)
- Ibn Qayyim al-Jawziyya (1292-1350)
- Tamerlans (Timurs) (1336-1405)
- Ibn Hajar al-Asqalani (1372-1448)
Devītais gadsimts (1494. gada 1. oktobris)
- Džalalaludins Al-Suyuti (1445-1505)
- Šahs Rukhs (1377-1447)
- Mehmets II (1432-1481)
Desmitais gadsimts (1591. gada 19. oktobris)
- Selims I (1470-1520)
- Suleimans Lieliskais (1494-1566)
- Ahmads Sirhindi (1564-1624)
- Abdullah ibn Alawi al-Haddad (1634-1720)
Vienpadsmitais gadsimts (1688. gada 26. oktobris)
- Mulla Sadra Širazi (1571-1640)
- Khayr al-Din al-Ramli (1585-1671)
- Mahiuddins AurangzebsAlamgirs (1618-1707)
Divpadsmitais gadsimts (1785. gada 4. novembris)
- Šahs Valiullahs Dehlavī (1703-1762)
- Muhameds ibn Abd al-Vahhabs (1703-1792)
- Murtaḍá al-Zabīdī (1732-1790)
- Šahs Abdul Azizs Delhvi (1745-1823)
- Usmans Dan Fodio (1754-1817)
- Tipu Sultāns (1750-1799)
Trīspadsmitais gadsimts (1882. gada 14. novembris)
- Muhameds Abduhs (1849-1905)
- Saids Nursī (1878-1960)
- Sajeds Ahmads Hāns (Syed Ahmad Khan, 1817-1898)
- Mirza Gulams no Kadiānas (1835-1908) (tikai saskaņā ar Ahmādijas kustību)
Četrpadsmitais gadsimts (1979. gada 21. novembris)
- Abul A'la Maududi (1903-1979)
- Muhameds Nasiruddins al-Albani (1914-1999)
- Šahs Abubakars Siddiki Furfurabi (1846-1939)
Tādi valdnieki un iekarotāji kā Saladins, Tamerlans, Šahs Ruks, Mehmets II, Selims I, Suleimans, Aurangzēbs un Tipu Sultans bieži tika dēvēti par mudžadīdiem, jo viņi bija ieņēmuši nozīmīgu lomu islāma politikā (Saladins, Osmaņu impērijas valdnieki Selims I un Suleimans I bija divu svēto mošeju glabātāji).
Ibn Tajmijs (Ibn Taymiyyah, 1263-1328), 7. gadsimta mudžadīds, ir pazīstams ar savu teoloģisko, politisko un militāro darbību.
Abul A'la Maududi, viens no pagājušā gadsimta mudžadīdiem.
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir madžadīds?
Atbilde: Mujadīds ir islāma reformators, kura uzdevums ir novērst kļūdas, kas radušās musulmaņu vidū, un parādīt cilvēkiem lielās reliģiskās patiesības, ar kurām musulmaņu kopienai būs jātiek galā.
J: Ko nozīmē termins Mujaddid?
A: Arābu valodā vārds mujaddid nozīmē "reformators", "atjaunotājs", "atjaunotājs", "atjaunotājs" vai "reģenerators". Tas ir cilvēks, kurš atdzīvina un atjauno reliģiju.
J: Kā radās jēdziens "tadždid" (atjaunošana vai atdzimšana)?
A: Tajdid (atjaunošanas vai atdzimšanas) jēdziens un termins mujaddid ir cēlies no hadīsiem, pravieša Muhameda izteikumiem, ko Abu Dawood ir pierakstījis savā Sunānā, kas ir viens no sešiem autoritatīvajiem sunnītu pravieša izteikumu krājumiem.
Jautājums: Kurus mūsdienās uzskata par izcilākajiem musulmaņiem?
Atbilde: Mūsdienās par izcilāko musulmani gadsimtā tiek uzskatīts mudžadīds.
Jautājums: Vai dažādu hadīsu speciālistu vidū pastāv domstarpības par šo tēmu?
A: Jā, dažādu hadīsu speciālistu vidū pastāv domstarpības par šo tēmu. Tādi zinātnieki un vēsturnieki kā Al-Dhahabi un Ibn Hajar al-Asqalani ir interpretējuši, ka terminu "mujaddid" var saprast arī kā daudzskaitli, tādējādi apzīmējot cilvēku grupu.
Jautājums: Vai islāms aicina veikt reformas?
Atbilde: Jā, islāms aicina uz reformām, jo tā ir daļa no tā būtības, un musulmaņi ir aicināti visu laiku cītīgi strādāt, lai jaunās idejas saskanētu ar tradīciju.
Meklēt