Teisms parasti saprotams kā reliģiska pārliecība, ka eksistē vismaz viens dievs vai augstāka dievišķa būtne. Šī definīcija var būt šaurāka — ticība vienam personīgam, pasauli iejaukstam Dievam — vai plašāka, aptverot ticību jebkādai dievišķai realitātei. Raksturīgi, ka teisms noraida politeisku dievu sistēmu kā galveno pasaules uzbūves principu, taču termins reizēm lietots vispārīgāk, iekļaujot gan monoteismu, gan henoteismu un citus dievību uzskatus.

Veidi un atšķirības

Teisma ietvarā pastāv dažādas teoloģiskas un filozofiskas pozīcijas. Galvenie veidi:

  • Monoteisms — ticība tikai vienam Dievam. Tipiski piemēri: kristietība, islāms, judaisms.
  • Politeisms — ticība vairākiem dieviem; raksturīga daudzām senajām reliģijām un daļēji mūsdienu hinduismam. (Sk. arī politeisms.)
  • Henoteisms/monolatrija — dievu atzīšana pastāvam, bet fokusēšanās uz viena dieva pielūgšanu.
  • Deisms — ticība radītājam vai pirmcēlonim, kas pasauli radījis, taču pēc tam tajā neiejaucas; populārs Apgaismības domā.
  • Panteisms — dievišķā un visuma vienotība; dievs ir vienāds ar visu eksistenci (piem., Spinozas interpretācijā).
  • Panenteisms — dievs iekļauj pasauli sevī, bet arī pārsniedz to; tiek lietots dažādās teoloģiskās sistēmās.
  • Personisks vs. nepersonisks teisms — dažiem teistiem dievs ir personiska, gribu un attiecību spējīga būtne; citi dievišķību uztver kā nepersonisku pirmcēloni vai pasaules principu.

Atšķirība no monoteisma, politeisma un ateisma

Monoteisms (ticība tikai vienam dievam) ir konkrēts teisma variants. Tātad visi monoteisti ir teisti, bet ne visi teisti ir monoteisti. Politeisms ir pretējs monoteismam — ticība vairākiem dieviem; tas var būt gan teisms, ja tiek atzīta dievišķība, gan atsevišķs reliģisks modelis.

Ateisms — pretstats teismam — nozīmē neticību dieva(-u) esamībai vai apgalvojumu, ka dievs(-i) nepastāv. Ir svarīgi atšķirt ateismu no agnosticisma: agnosticisks skatījums apgalvo, ka dieva esamību nav iespējams zināt vai pierādīt, kamēr ateisms attiecas uz ticības trūkumu vai noliegumu.

Filozofiskie argumenti un prakse

Teisma atbalstītāji kultūrās un filozofijās ir izmantojuši vairākus argumentus par dieva(-u) esamību:

  • Kosmoloģiskais arguments — viss, kas eksistē, jāizskaidro ar pirmcēloni vai būtni, kas nav atkarīga no citiem iemesliem.
  • Teleoloģiskais arguments — pasaules kārtība un mērķtiecība norāda uz apzinātu dizaineri.
  • Ontoloģiskais arguments — filozofisks arguments par dieva definīciju (piem., Dievs kā vispilnīgākā būtne).
  • Morālais arguments — objektīvas morāles eksistence tiek skaidrota ar dievišķu likumdevēju.

Reliģiskā prakse teismā var būt ļoti atšķirīga — no personiskas lūgšanas un sakramentiem (kā kristietībā) līdz rituālu un svētku svinēšanai (kā politeiskās tradīcijās). Daži teisti raugās uz dievu kā aktīvu pasaules līdzdalībnieku, citi — kā uz pasauli radījušu, bet neiejaucošos principu.

Biežāk uzdotie jautājumi un plašāks konteksts

Vai teisms vienmēr nozīmē organizētu reliģiju? Nē — teisms attiecas uz ticību dievam vai dieviem, taču tas var izpausties gan kā organizēta reliģija, gan personisks vai filozofisks uzskats bez konkrētas baznīcas vai kulta.

Kā teisms ietekmē ētiku un sabiedrību? Teiskas tradīcijas bieži piedāvā morāles normas, rituālus un kopienas struktūras. Tomēr morāles principi var pastāvēt arī ārpus reliģiskām pārliecībām.

Kopumā teisms ir plašs jēdziens, kas aptver dažādas ticības formas — no stingri monoteiskām līdz daudzveidīgām politeiskām un filozofiskām interpretācijām. Pretruna ar ateismu vai atšķirības no monoteisma un politeisma ir būtiskas, taču konkrētā definīcija un praktiskā nozīme var ievērojami atšķirties atkarībā no kulturālā un vēsturiskā konteksta.