Benito Pablo Huaress Garsija (Benito Pablo Juárez García, 1806. gada 21. marts - 1872. gada 8. jūlijs) bija zapoteks, kurš piecus termiņus (1858-1861. gadā kā pagaidu prezidents), (1861-1865), (1865-1867), (1867-1871) un (1871-1872) bija Meksikas prezidents. Savas prezidentūras laikā viņš īstenoja plašas liberālas reformas, nostiprināja valsts virsvaru pār baznīcu un armiju, kā arī atbalstīja civiltiesību paplašināšanu; viņa politika bija vērsta pret īpašajām privilēģijām un par tiesisku vienlīdzību. Viņš arī cīnījās pret dažādām formām piespiedu darba un netaisnīgas attieksmes pret Meksikas indiāņiem.

Agrīnā dzīve un izglītība

Benito Juárez dzimis nelielā ciematā San Pablo Guelatao Ohaakā, Meksikā. Būdams zapoteks, viņš kā bērns runāja vietējo valodu un mācījās spāņu valodu vēlāk nekā daudzi citi. Agrā bērnībā viņš zaudēja vecākus un pārcēlās uz Ohaaku, kur strādāja un mācījās. Pateicoties atbalstam no vietējiem aizbildņiem un paša gribai, Juárez ieguva izglītību un studēja tiesības; vēlāk viņš sāka juridisko un politisko karjeru, kļūstot par izcilu liberālo juristu un politiķi.

Politiskais ceļš un reformas

Juárez kļuva par viena no meksikāņu liberalisma līderiem. Viņu saista ar kustību, kas pazīstama kā "La Reforma" — plašām politiskām un sociālām pārmaiņām 1850. gados, kuru mērķis bija ierobežot baznīcas un armijas īpašās privilēģijas, nostiprināt valsts tiesiskumu un sekulāru izglītību, kā arī izveidot civilo reģistru laulībām, dzimšanām un miršanām. Rezultātā tika pieņemts 1857. gada konstitucionālais rāmis, kas nostiprināja pilsonisko vienlīdzību un daudzus liberālus principus.

Prezidentūra un franču iejaukšanās

Juárez laika posmā no 1858. gada līdz 1872. gadam Meksika piedzīvoja plašas iekšpolitiskas cīņas starp liberāļiem un konservatīvajiem. Pēc tam, kad Francijas armija iejaucās un 1864. gadā Meksikā tika uzspiesta Habsburgu dinastijas impērija ar Maksimiljanu (Emperor Maximilian), Juárez vadīja republikāņu pretošanos no izbraukušas valdības galvaspilsētas. Viņš organizēja valdību darbību trimdā un no jauna atjaunoja republiku pēc franču izstāšanās, 1867. gadā atjaunojot konstitucionālo kārtību. Šajā laikā viņa valdība arī pieņēma likumus, kas atcēla īpašās tiesības (fueros) garīdzniecībai un armijai un nacionalizēja daļu baznīcas īpašumu, lai tos izmantotu sabiedrības labā.

Indiāņu tiesības un simbolika

Kā pirmais nozīmīgs meksikāņu valsts vadītājs, kuram bija indiāņu izcelsme, Juárez kļuva par svarīgu simbolu daudziem vietējiem iedzīvotājiem. Viņa uzsvars uz tiesisko vienlīdzību un piekļūšanu izglītībai un civiltiesībām palīdzēja nostiprināt ideju, ka visas sabiedrības grupas — tostarp iebraukušās vai vietējās indiāņu kopienas — ir daļa no nacionālās kopienas ar vienādām tiesībām. Juárez tomēr darbojās arī reālistiskā politiskā vidē, kur reformas bieži sastapās ar pretestību un grūtībām īstenošanā.

Ģimene un personīgā dzīve

1843. gadā Benito apprecējās ar Margaritu Mazu. Margarita Maza y Romero bija no Ohaakas ģimenes ar ģenovietes izcelsmi; viņa aktīvi atbalstīja Juáreza politiskos centienus un piedalījās sabiedriskajās aktivitātēs. Pāris audzināja vairākus bērnus un Margarita bieži tika pieminēta kā uzticama atbalstītāja grūtajos valdīšanas gados, it īpaši franču iebrukuma laikā.

Mantojums

Benito Juárez tiek atzīts par vienu no Meksikas modernās valsts veidotājiem. Viņa vadībā nostiprinājās valsts sekularitāte un tiesiskās normas, kas ietekmēja gan Meksiku, gan liberalisma idejas Latīņamerikā. Viņa slavenais citāts spāņu valodā: "Entre los individuos, como entre las naciones, el respeto al derecho ajeno es la paz." bieži tiek tulkots kā: "Starppersonu attiecībās, tāpat kā starpnācijās, cieņa pret citu tiesībām ir miers." Juáreza mantojums ir gan politisks, gan simbolisks — viņu godā sauc par nacionālo varoni, un viņa dzīve iedvesmojusi vēlākas paaudzes cīnītājus par sociālo taisnīgumu un pilsoniskajām tiesībām.

Benito Juárez nomira 1872. gada 8. jūlijā, atstājot dziļu pēdu Meksikas politiskajā un kultūras vēsturē.