Eiropas kolonizācija Amerikā: vēsture, cēloņi un sekas

Eiropas kolonizācija Amerikā: dziļa vēsture, cēloņi un sekas — no Kolumba līdz neatkarībai; ietekme uz vietējām tautām, kultūru, ekonomikām un teritoriju zaudējumiem.

Eiropas kolonizācija Amerikā sākās ar vikingiem, kas ieradās no Skandināvijas, Eiropas ziemeļu gala, ap 1000. gadu. Viņi apmetās uz dzīvi vietā, ko vēlāk sauca par Ņūfaundlendas salu, un nosauca savu koloniju par Vinlandi, taču to pameta.

1492. gadā Kolumbs no jauna atklāja Ameriku, sasniedzot Karību jūras reģionu un domādams, ka ir nonācis Āzijā. Drīz uz turieni devās spāņu konkistadori un daudzi citi eiropieši. Dažādas Eiropas valstis ieņēma dažādas teritorijas un cīnījās par to, kurai no tām kura zeme pienāktos. Vietējie iedzīvotāji bojā gāja lielā skaitā. Izdzīvojušie zaudēja lielāko daļu savas zemes, un lielākā daļa iemācījās iekarotāju valodu.

Galvenie spēlētāji un izplatība

• Spānija — dominēja Centrālajā un Dienvidamerikā (Meksika, Andu reģions), izveidoja plašas kolonijas, izveidoja encomienda sistēmu un izcēla bagātību, īpaši sudrabu (piem., Potosí).
• Portugāle — galvenokārt Brazīlija pēc Tordesillas līguma (1494), kas sadalīja pasauli starp Spāniju un Portugāli.
• Anglija — kolonizēja Ziemeļamerikas austrumu krastu, izveidojot kolonijas, kas vēlāk kļuva par ASV un Kanādas angliski runājošajām daļām.
• Francija — izveidoja kolonijas Kanādā (Kvebeka), Lujzijānā un tirdzniecības stacijās, īpaši kažokādu tirdzniecībā.
• Nīderlande — īslaicīgi kontrolēja daļas Karību jūras reģiona un Ziemeļamerikas (piem., Ņūamsterdama, vēlāk Ņujorka) ostas un tirdzniecības centrus.

Kolonizācijas cēloņi

• Ekonoms: meklēja jaunas preces (zeltu, sudrabu, cukuru, tabaku), tirgus un resursus, lai paplašinātu tirdzniecību un peļņu.
• Politika un varas paplašināšana: valstis sacentās par ietekmi un teritorijām ārpus Eiropas.
• Reliģija: misijas un kristietības izplatīšana — katoļu un protestantu misijas centieni konvertēt vietējos iedzīvotājus.
• Tehnoloģija un navigācija: jaunas kuģošanas un kartēšanas metodes padarīja tālas jūras ceļošanas ilgtermiņā iespējamu.

Kolonizācijas metodes un institūcijas

Eiropieši izmantoja dažādas metodes — militāru iekarošanu (konkistadori), līgumu slēgšanu, kolonizācijas sadales sistēmas (piem., encomienda), plantāciju saimniecības un ekonomiskos monopolu. Lai nodrošinātu darbaspēku, tika sākta Afrikas vergu tirdzniecība, īpaši tropu plantāciju sektoros (cukurs, rīsi, kokvilna).

Veselības un demogrāfiskās sekas

Visbēdīgākais kolonizācijas aspekts bija slimību izplatība: Eiropiešu atnestas slimības (it īpaši malārija mazāk, bet bībeles slimības kā bakas, gripas un citu infekciju) iznīcināja milzīgu daļu vietējo iedzīvotāju, kuriem nebija dabiskas imunitātes. Tas izraisīja plašu demogrāfisku krahu, sociālu sabrukumu un reģionālu iedzīvotāju pārcelšanos vai izmiršanu.

Ekonomiskās un kultūras pārmaiņas

• Ekonomika: Eiropas kolonijas integrēja Ameriku globālajā tirdzniecības tīklā (Atlantiķa tirdzniecība). Izauga minerālu un lauksaimniecības ražošana eksportam.
• Kultūra un valoda: daudzviet zudusi vietējā valoda un kultūras prakse; radās jaunas kultūras jaukšanās — mestizo, mulatto un citas sajaukta iedzīvotāju grupas.
• Reliģija: kristietības izplatība, bet arī reliģiskā sinkretiķa prakse (vietējo un kristīgo elementu saplūšana).
• Vide: lauksaimniecības intensifikācija, eksotisko kultūru (kafija, cukurs) audzēšana un jaunu dzīvnieku ieviešana mainīja ainavas un ekosistēmas.

Konflikti, pretošanās un neatkarība

Vietējie iedzīvotāji pretoties iekarošanai — bija gan asiņaini kari, gan ilgstošas pretošanās kustības. No 18. gadsimta beigām līdz 19. gadsimta pirmajai pusei pakāpeniski veidojās neatkarības kustības:

• ASV neatkarība (1776) — no Lielbritānijas; radīja jaunu valsti Ziemeļamerikā.
• Latīņamerikas neatkarība — 19. gs. sākumā(ajos), vadīta ar personībām kā Simón Bolívars, José de San Martín u. c., noveda pie vairāku valstisku formu izveides.
• Haiti — vergoptu sacelšanās izveidoja pirmo neatkarīgo melno republiku (1804), kas bija būtisks signāls Atlantijas pasaules vēsturē.

Ilgtermiņa sekas un mantojums

• Valodas un robežas: mūsdienu Amerikas valodu karte (spāņu, portugāļu, angļu, franču) un politiskās robežas daļēji ir kolonizācijas rezultāts.
• Sociālā nevienlīdzība: daudzas reģiona problēmas — zemes koncentrācija, etniskā diskriminācija un ekonomiskā nevienlīdzība — sakņojas kolonizācijas struktūrās.
• Globālā mijiedarbība: Kolonizācija veicināja Kolumbijas apmaiņu (Columbian Exchange): jaunas kultūras, pārtikas produkti (kartupeļi, kukurūza, tomāti) un dzīvnieki tika izplatīti starp kontinenti, kas mainīja pārtikas sistēmas visā pasaulē.
• Kultūras atjaunošanās un tiesības: 20.—21. gs. notiek kustības par vietējo tautu tiesībām, kultūras atjaunošanu un atzīšanu; ir arī diskusijas par reparācijām un vēsturiskās taisnības jautājumiem.

Īss hronoloģisks pārskats

• ap 1000 — vikingu nokļūšana Vinlandē (Ņūfaundlenda)
• 1492 — Kolumba ceļojums; sākas plašāka Eiropas kolonizācija
• 1494 — Tordesillas līgums (Spānija/Portugāle)
• 16.—17. gs. — konkistadoru iekarošana, plantāciju attīstība, vergu tirdzniecība
• 18.—19. gs. — neatkarības kustības un jaunu valstu veidošanās

Kolonizācija Amerikā bija sarežģīts, bieži vardarbīgs process ar dziļām un ilgtspējīgām sekām. Tā veidoja mūsdienu Ameriku politiskā, ekonomiskā un kultūras ziņā, atstājot mantojumā gan sasniegumus, gan smagus traumas, kuras joprojām ietekmē sabiedrības dzīvi un diskusijas par taisnīgumu un atjaunošanos.

Jautājumi un atbildes

J: Kas pirmais mēģināja kolonizēt Amerikas kontinentu?

J: Kā sauca koloniju, ko izveidoja vikingi?

J: Kur atradās Vinlande?

J: Kas 1492. gadā no jauna atklāja Ameriku?

J: Kas ieradās Amerikā pēc Kolumba?

J: Kas notika ar Amerikas pamatiedzīvotājiem pēc eiropiešu ierašanās?

J: Kad vairums koloniju Amerikā kļuva par neatkarīgām valstīm?

Meklēt pēc burta