Eiropas vēsture — visaptverošs pārskats no senatnes līdz mūsdienām

Visaptverošs Eiropas vēstures ceļvedis — no senajām civilizācijām, Romas un Bizantijas līdz renesansei, revolūcijām un mūsdienu pārmaiņām.

Eiropas vēsture aptver laiku no Eiropas kontinenta rakstītām un materiālām liecībām līdz mūsdienām. To ierasti iedala trīs galvenos periodos: senajā (līdz Rietumromas impērijas sabrukumam), viduslaiku un mūsdienu vēsturē (ar robežpunktu, ko dažkārt iezīmē Konstantinopoles krišanas) datums). Taču šī periodizācija ir vienkāršojums — reālā vēsture ir nepārtraukts procesus virknējums, kurā politiskās, ekonomiskās un kultūras pārmaiņas savstarpēji ietekmējas.

Senatne un antīkā pasaule

Eiropas senatne ietver agrīnas civilizācijas, tirdzniecības tīklus un varu cīņas, kas veidoja pamatus vēlākām sabiedrībām. No agrīnajām bronzas laikmeta sabiedrībām līdz antīkajām civilizācijām — tai skaitā mīnu civilizāciju un mikēniešiem, kā arī Senās Grieķijas literārās un filozofiskās tradīcijas (piemēram, Homēra "Iliāda") — radās daudz no tām politikām, tiesiskajām un kultūras normām, kas ietekmēs Eiropu nākamajos gadsimtos.

Romas Republika (dibināta 509. g. p. m. ē.) pārauga plašā impērijā, ko vēlāk konsolidēja Oktaviāns un kas pazīstama kā Romas impērija. Romas pārvaldības sistēmas, tiesību principi un infrastruktūra (ceļi, akvedukti) padarīja Romas mantojumu par ilgstošu Eiropas attīstības virzītāju. Impērijas reliģiskā pārmaiņa — 4. gadsimtā pieņemot kristietību kā svarīgu sabiedrības sastāvdaļu — mainīja gan varas leģitimitāti, gan kultūras dzīvi. Bizantijas laikmetā imperators Justiniāns I reorganizēja administrāciju un tiesību sistēmu, un tajā laikā izcēlās piecas nozīmīgas pilsētas: Roma, Konstantinopole, Antiohija, Jeruzaleme un Aleksandrija.

Viduslaiki — no Romas sabrukuma līdz atklājumiem

Pēc Rietumromas sabrukuma sekoja politiska un ekonomiska reorganizācija, ko raksturoja feodālisms un vietējo varu stiprināšanās. Rietumeiropas teritorijās samazinājās centrālās institūcijas, bet Austrumos Bizantijas impērija saglabāja daudzus no antīkās civilizācijas elementiem. Kristīgās baznīcas ietekme bija liela, bet 11. gadsimtā notika jauna šķelšanās — 1054. gada šķelšanās starp Romas un Konstantinopoles baznīcām — kas papildināja agrākās teoloģiskas un politiskas domstarpības, kas pastāvēja jau kopš 451. gada.

Viduslaikos Eiropa piedzīvoja gan ticības, gan karu laikus: krusta kari 11.–13. gs. bija mēģinājums atgūt Svēto zemi no musulmaņu varas, taču tie arī spēruši soļus pretī tēriņu sistēmu paplašināšanai un kontaktu veidošanai ar Tuvo Austrumu kultūrām. Līdztekus tam Eiropa saskārās ar demogrāfiskām un sociālām krīzēm — īpaši melnā nāve 14. gadsimtā, kas samazināja iedzīvotāju skaitu un izmainīja darba attiecības un ekonomikās struktūras.

No atmodas līdz revolūcijām

Konstantinopoles krišana 1453. gadā iezīmēja Austrumeiropas militāro un politisko pārkārtošanos un bieži tiek uzskatīta par atskaites punktu pārejai uz mūsdienu vēsturi. Rietumu Eiropā Rekonkistas pabeigšana un Jaunās pasaules atklāšana 1492. gadā paplašināja Eiropas ietekmi un mainīja ekonomiskos un kultūras sakarus visā pasaulē. Atgriešanās pie antīkās domas un mākslas tradīcijām radīja Renesansi, savukārt protestantu reformācija izsauca garīgas un politiskas pārmaiņas — ne mazāk kā Mārtiņa Lutera uzstāšanās pret pāvesta varu.

17. gadsimtā un 18. gadsimtā Eiropā izplatījās zinātnes un domas revolūcija — apgaismība, kuru papildināja politiskās un reliģiskās cīņas (piemēram, Trīsdesmitgadu karš un pēc tam Vestfālenes līgums). Šīs pārmaiņas sagatavoja laiku, kad radikālākas politiskas pārmaiņas kļuva iespējamas — notikušās Lielās revolūcijas piemēram, Francijas revolūcija mainīja monarhiju, tiesiskumu un pilsonisko ideju izplatību.

19. gadsimts: rūpniecība, nacionālisms un impērijas

Rūpnieciskā revolūcija, kas sāka Lielbritānijā, radīja tehnoloģiskas pārmaiņas (mašīnražošana, dzelzceļi, rūpnieciskā ražošana) un sociālas sekas — pilsētu izaugsmi, darba kustību un dzīves līmeņa pamata uzlabojumus plašām iedzīvotāju grupām. Tajā pašā laikā Britu impērija un citas eiropiešu lielvalstis paplašināja savas kolonijas, kas izraisīja konfliktsituācijas un pretestību — dažviet, piemēram Amerikas kontinentā, kolonijas sacēlās pret metropolēm, iegūstot neatkarību un izveidojot savas pārstāvnieciskās varas struktūras.

19. gadsimtā pieauga Franču revolūcijas ideju ietekme, un Francijas vadība Napoleona vadībā (piem., Napoleons Bonaparts) īstenoja plašas karaspēka un administratīvas reformas, kuras mainīja Eiropas politisko karti līdz viņa sakāvei 1815. gadā pie Vaterlo un trimdas sūtījumam uz Svēto Helenu.

19. gadsimta politiskās un sociālās kustības veicināja plašas reformas: zemnieku tiesību paplašināšanu (piem., dzimtbūšanas atcelšana Austroungārijā un Ungārijā 1848. gadā un Krievijā 1861. gadā), darba kustību attīstību (sociālistu idejas, arodbiedrību kustības) un nacionālo valstu veidošanos (piem., Itālija un Vācija pēc 1870.–1871. gada notikumiem).

20. gadsimts: kara traģēdijas un aukstais karš

19. gadsimta impēriju sacensības un sarežģītās alianšu sistēmas noveda pie globāla konflikta — 1914. gadā sākās Pirmais pasaules karš (Pirmais pasaules karš), kas kļuva par līdz tam lielāko un törējošo kara konfliktu. Kara sekas iezīmēja politisku nogurumu un ģeopolitiskus pārbīdes punktus: revolūcijas (piem., Krievijas revolūcija), impēriju sabrukums un jaunu valstu veidošanās. Versaļas līgums (1919) noteica sankcijas pret Vāciju, un to vēlāk daudzi saistīja ar starpkaru perioda ekonomiskajām un politiskajām grūtībām.

Lielā depresija (1929) padziļināja ekonomiskās problēmas un radīja sociālu spriedzi. Ar to saistītās politiskās krīzes veicināja ekstrēmu ideju izplatību — no demokrātijas un cilvēktiesību aizstāvības līdz fašisma un autoritāru režīmu konsolidācijai. Šo pretrunu rezultātā izcēlās Otrais pasaules karš, kas sākās ar Vācijas agresiju 1939. gadā (1939. gadā Vācijas iebrukums Polijā) un ātri izplatījās visā pasaulē. Kara laikā radās milzīgas cilvēku ciešanas, tostarp holokausts, plaša sadalīšanās un postījumi.

Pēc kara radās jauna pasaules kārtība: komunisms nostiprinājās Centraleiropā un Austrumeiropā, īpaši Padomju ietekmes zonā, un daļā Āzijas un Lielās jūras reģionā (piem., Ziemeļvjetnama, Ziemeļkoreja) un Kubā. Tajā pašā laikā Rietumi veidoja savas drošības un ekonomiskās alianes.

Aukstais karš, Eiropas integrācija un mūsdienas

Sākot ar 1947. gadu, konflikts starp bloku pusēm pārvērtās par 40 gadus ilgu ģeopolitisku un ideoloģisku saspīlējumu — Auksto karu — starp ASV un Padomju Savienību. Eiropa tika sadalīta starp Rietumu bloku un Austrumu bloku, un to šķīra simboliska un reāla robeža, ko dēvēja par dzelzs priekškars. Sabiedrības visā kontinentā dzīvoja ar kodolkara, bloku sacensību un iekšpolitiskām represijām draudiem.

Padomju sistēmas iekšējās un ārējās vājības kļuva redzamas pakāpeniski. Padomju Savienība spieda citus režīmus ierobežot reformas (piem., 1956. gadā pret Ungāriju, 1968. gadā — Čehoslovākijā) un nostiprināja robežas (piem., Berlīnes mūris). Kad 1988.–1989. gadā padomju vadītājs Gorbačovs atteicās aktīvi izspiest Austrumu bloka valstis, notika straujas pārmaiņas — Berlīnes mūris krita 1989. gadā, un 1991. gadā sabruka Padomju Savienība. Pasaulē palika viena pārsvarā spēcīga militāra un ekonomiska lielvara — Amerikas Savienotās Valstis.

Vienlaikus Eiropā notika cieša integrācija: radās kopīgas ekonomiskas struktūras un politiskas koordinācijas formas. Pēc Otrā pasaules kara Eiropā tika izveidotas organizācijas un līgumi, kas veicināja sadarbību (piem., padziļināta saikne un vēlākā Eiropas Savienības izveide). Kā minēts, Eiropa parakstīja jaunu savienības līgumu, kurā 2007. gadā bija iekļautas 27 Eiropas valstis — tas iezīmē plašu integrācijas procesu, kas turpinājās ar paplašināšanos, vienotas tirgus nostiprināšanos, Šengenas zonas un eirozonas veidošanos.

Galvenās tendences un izaicinājumi mūsdienās

• Politiskā integrācija un suverenitātes dalīšana: Eiropas valstis arvien vairāk sadarbojas ekonomikas, tiesību un drošības jomā, vienlaikus risinot diskusijas par nacionālo autonomiju.
• Demogrāfija un migrācija: iedzīvotāju novecošana daudzās valstīs, kā arī migrācijas plūsmas no reģioniem ar konfliktiem un zemākiem ienākumiem, radot gan demogrāfiskas, gan politiskas diskusijas.
• Ekonomiskās pārmaiņas: pāreja uz pakalpojumu ekonomiku, digitalizācija, enerģētikas transformācija un centieni mazināt nevienlīdzību.
• Drošība un ārpolitika: pēc 21. gadsimta pirmās ceturtdaļas pieauga bažas par hibrīdkaru draudiem, kiberuzbrukumiem un reģionālo drošību (piem., konflikts Austrumeiropā pēc 2022. gada Krievijas iebrukuma Ukrainā).
• Vides un klimata izaicinājumi: pāreja uz ilgtspējīgāku enerģētiku un klimata mērķu īstenošana, kas ietekmē rūpniecību, transportu un lauksaimniecību.

Eiropas vēsture ir stāsts par pastāvīgu pārkārtošanos: politisku robežu vilkšanu un pārzīmēšanu, kultūras un ideju apmaini, tehnoloģiju attīstību un sociālo pārmaiņu viļņiem. Sapratne par šo ilgtermiņa procesu palīdz izprast gan pagātni, gan mūsdienu izaicinājumus un iespējas.

Jautājumi un atbildes

J: Kāds ir tradicionālais Eiropas vēstures iedalījums?

Q: Kad sākās Eiropas senatne?

J: Kad Eiropā tika pieņemta kristietība?

J: Kāds notikums iezīmēja Rietumeiropas panīkumu?

J: Kāds notikums izraisīja paplašināšanos un apgaismību visā Eiropā?

Kāds notikums izraisīja revolūcijas visā kontinentālajā Eiropā?

Meklēt pēc burta