Eiropas vēsture

Eiropas vēsture ir viss laiks kopš Eiropas kontinenta rakstīto liecību pirmsākumiem līdz pat mūsdienām. Tradicionāli to iedala senajā (pirms Rietumromas impērijas sabrukuma), viduslaiku un mūsdienu (pēc Konstantinopoles krišanas) vēsturē.

Eiropas senatne aizsākās ar mīnu civilizāciju, mikēniešiem un vēlāk Homēra "Iliādu" Senajā Grieķijā ap 700. gadu pirms mūsu ēras. Romas Republika tika dibināta 509. gadā p. m. ē., kuru tās pirmā gadsimta p. m. ē. kulminācijas laikā uzurpēja Oktaviāna izveidotā jaunā Romas impērija. Ceturtajā gadsimtā tika pieņemta kristīgā reliģija, un sestajā gadsimtā imperators Justiniāns I (527-565) impērijas ietvaros organizēja piecas svarīgākās pilsētas: Roma, Konstantinopole, Antiohija, Jeruzaleme un Aleksandrija. Rietumromas impērijas sabrukumam sekoja Rietumeiropas panīkums. Bizantijas impērija izdzīvoja Austrumos. Jauna šķelšanās baznīcas autoritātē 1054. gadā papildināja iepriekšējo šķelšanos, kas bija saglabājusies kopš 451. gada. Tam sekoja krusta kari no rietumiem, lai glābtu Svēto zemi no musulmaņu iebrukuma. Sākās feodālās sabiedrības sabrukums, jo izplatījās melnā nāve.

Konstantinopoles krišana 1453. gadā parādīja Austrumeiropas kristiešu militāro vājumu. To bieži izmanto kā sākumpunktu mūsdienu vēsturei. Rietumu kristieši pabeidza Rekonkistu un 1492. gadā atklāja Jauno pasauli. Eiropa pamodās no viduslaiku perioda, no jauna atklājot klasisko izglītību, kas lielā mērā bija saglabājusies musulmaņu pasaulē, kamēr Rietumu baznīca lielu daļu no tās bija noraidījusi kā pagānismu. Renesansei sekoja protestantu reformācija, kad priesteris Mārtiņš Luters uzbruka pāvesta varai. Trīsdesmitgadu karš, Vestfālenes līgums un Lielā revolūcija sagatavoja paplašināšanos un apgaismību.

Rūpnieciskā revolūcija, kas sākās Lielbritānijā, ļāva ne tikai bagātajiem, bet arī plašām cilvēku masām pirmo reizi izkļūt no mūžīgas nabadzības un dzīves, kad cilvēki tikko varēja atļauties ne pārtiku, ne pajumti. Britu impērija sadalījās, jo tās kolonijas Amerikā sacēlās, lai izveidotu savu pārstāvniecisko valdību. Politiskās pārmaiņas kontinentālajā Eiropā veicināja Franču revolūcija, kad cilvēki pieprasīja liberté, egalité, fraternité (brīvība, vienlīdzība, brālība). Francijas vadonis Napoleons Bonaparts ar kara palīdzību iekaroja un reformēja kontinenta sociālo struktūru līdz pat 1815. gadam, kad Vaterlo kaujā piedzīvoja galīgo sakāvi un tika nosūtīts trimdā. Tā kā aizvien vairāk mazīpašnieku ieguva balsstiesības, īpaši Francijā un Apvienotajā Karalistē, attīstījās sociālistu un arodbiedrību darbība, un 1848. gadā Eiropu pārņēma revolūcija. Austroungārijā un Ungārijā 1848. gadā tika atceltas pēdējās dzimtbūšanas paliekas. Krievijā dzimtbūšanu atcēla 1861. gadā. Balkānu tautas sāka atgūt neatkarību no Osmaņu impērijas. Pēc Francijas-Prūsijas kara 1870. un 1871. gadā izveidojās Itālija un Vācija, katra no mazāku valstu grupām, kas runāja vienā valodā.

Visā pasaulē saasinājās konflikti impēriju gājienā, kurā varenās valstis pārvērta mazāk varenās valstis par kolonijām, līdz 1914. gadā sākās līdz tam laikam lielākais karš, kāds jebkad bija izcīnīts. To sauca par Lielo karu, bet tagad visbiežāk to dēvē par Pirmo pasaules karu vai Pirmo pasaules karu. Kara izmisumā Krievijas revolūcija apsolīja tautai "mieru, maizi un zemi" un noveda pie Krievijas impērijas sabrukuma un tās aizstāšanas ar Padomju Savienības izveidi. Vācijas sakāve tika samaksāta par ekonomisko iznīcību, kas 1919. gadā tika oficiāli ierakstīta Versaļas līgumā, kurā tika noteikts, ka Pirmais pasaules karš bija tikai Vācijas un tās sabiedroto vaina, un pieprasīts atmaksāt visu summu, ko karš bija izmaksājis.

Lielā depresija sākās 1929. gadā, ko daļēji izraisīja ekonomiskās problēmas, ko radīja mēģinājums piespiest Vāciju maksāt par karu, un daļēji tirdzniecības ierobežojumi. Miljoniem cilvēku visā pasaulē zaudēja darbu. Daudzās valstīs mainījās valdības - dažās valstīs notika vēlēšanas, dažās - revolūcijas. Valdības drīz vien sadalījās divās galvenajās grupās - valdībās, kas ticēja brīvībai un cilvēktiesībām, un valdībās, kas sekoja fašismam. Šie divi dziļi atšķirīgie uzskati noveda pie Otrā pasaules kara, kas, kā uzskata vairums vēstures rakstītāju, sākās Eiropā, kad 1939. gadā Vācija iebruka Polijā, bet drīz vien izplatījās uz lielāko daļu pasaules valstu. Tas pārņēma karus, kas jau norisinājās citviet, jo īpaši karu starp Japānu un Ķīnu. Pēc šī kara komunisms izplatījās Centrāleiropā un Austrumeiropā, tostarp salīdzinoši jaunajās Austrumeiropas valstīs - Dienvidslāvijā, Bulgārijā, Rumānijā, Albānijā, kā arī Āzijā - Ziemeļvjetnamā un Ziemeļkorejā un nedaudz vēlāk arī Kubā, kas atrodas Karību jūrā, ļoti tuvu Ziemeļamerikai.

Konflikts starp kapitālistiskās ekonomikas un demokrātiskās politiskās sistēmas piekritējiem un komunistiskās ekonomikas un politiskās sistēmas piekritējiem noveda pie Aukstā kara - četrdesmit gadus ilguša strīda starp Amerikas Savienotajām Valstīm un Padomju Savienību, divām valstīm, kas bija sadarbojušās, lai uzvarētu Otrajā pasaules karā, un divām valstīm, kas no tā bija izkļuvušas ar visspēcīgākajiem militārajiem spēkiem. Tās vadīja attiecīgi Rietumu bloku un Austrumu bloku, sadalot Eiropu. Katra puse vēlējās veicināt sava tipa valdību. Cilvēki visā pasaulē baidījās no kodolkara, jo valdīja spriedze, un tika pieņemts, ka Eiropa, ko šķīra dzelzs priekškars, ir iespējams kaujas lauks.

Komunisms kļuva mazāk pievilcīgs, kad kļuva skaidrs, ka tas var veicināt ekonomisko izaugsmi mazāk efektīvi nekā kapitālistiskās Rietumu valstis un ka tas nav piemērots reformām, kas pieļauj vārda brīvību ikvienam. Tāpēc Padomju Savienība 1956. gadā piespieda Ungāriju atteikties no reformas, 1961. gadā atbalstīja Berlīnes mūra būvniecību, bet 1968. gadā apturēja reformu Čehoslovākijā. Kad 1988./1989. gadā padomju līderis Gorbačovs skaidri pateica, ka viņš neuzspiedīs Austrumu bloka valstīm turēties pie komunisma, 1989. gadā tika nojaukts Berlīnes mūris un Padomju Savienība sabruka (1991. gadā). Tad vienīgā lielvara palika Amerikas Savienotās Valstis. Eiropa parakstīja jaunu savienības līgumu, kurā 2007. gadā bija iekļautas 27 Eiropas valstis.

Jautājumi un atbildes

J: Kāds ir tradicionālais Eiropas vēstures iedalījums?

Q: Kad sākās Eiropas senatne?

J: Kad Eiropā tika pieņemta kristietība?

J: Kāds notikums iezīmēja Rietumeiropas panīkumu?

J: Kāds notikums izraisīja paplašināšanos un apgaismību visā Eiropā?

Kāds notikums izraisīja revolūcijas visā kontinentālajā Eiropā?

Meklēt pēc burta