Sirreālisms — definīcija, vēsture un galvenās iezīmes

Sirreālisms ir avangarda mākslas un literatūras kustība, kas aizsākās 20. gadsimta 20. gados un kļuva par vienu no nozīmīgākajām intelektuālajām straumēm modernisma ēras sākumā. Tā centās pārkāpt loģikas un racionālisma robežas, izpētīt zemapziņas, sapņu un brīvās asociācijas iespējas, lai radītu jaunas, negaidītas estētiskas kombinācijas.

Nosaukums pirmo reizi parādās 1917. gadā. Gijoms Apollinērs programmas piezīmēs baletam "Parāde", kas radīts sadarbībā ar Sergeja Djagiļeva Ballets Russes, lieto terminu "sur-réalisme". Parādes radītāju vidū bija Žans Kokto, Ēriks Satī, Pablo Pikaso un Leonīds Masins. Programmas piezīmes ietver šādu formulējumu:

"No šīs jaunās alianses... Parādē ir radies sava veida superreālisms ("sur-réalisme"), kurā es saskatu sākumpunktu virknei šī jaunā gara izpausmju."

Vēsturisks konteksts un Freida ietekme

Sirreālisms izauga no dadaisma — kustības, kas kritizēja tradicionālās vērtības un kultūras institūcijas, īpaši Pirmā pasaules kara laikā. Dadaisti izteica protestu pret kara un “civilizētās” sabiedrības iznīcinošo racionālismu. Vienlaikus plašāku ietekmi uz sirreālistu domāšanu atstāja Zigmunda Freida teorijas par zemapziņu, sapņiem un slēptajām cilvēka motivācijām.

Andrē Bretons, kurš ieguvis psihiatra izglītību un kara laikā strādājis slimnīcā, iepazinās ar Freida idejām un vēlāk kļuva par sirreālisma galveno teorētiķi un ideoloģisko balstu. Viņa interese par zemapziņas procesu izmantošanu radošajā darbā noveda pie tā dēvētā "automatisma" — metodes, kurā mākslinieks vai rakstnieks cenšas pierakstīt domas, attēlus vai formas bez saprāta censūras.

Bretona manifests un sirreālisma definīcija

1924. gadā Bretons publicēja Sirreālisma manifestu, kurā definēja kustību šādi:

"Psihiskais automātisms tīrā veidā, ar kura palīdzību kāds ierosina izteikt - verbāli, ar rakstītu vārdu vai kā citādi - patieso domu darbību. Domas diktāts bez jebkādas saprāta kontroles, atbrīvots no jebkādām estētiskām vai morālām rūpēm".

Bretons apraksta arī savu pirmo sastapšanos ar sirreālo, minot hipnogrāfisku stāvokli, kad prātā radās izteiciens: Pie loga ir uz pusēm pārgriezts cilvēks. Šī frāze simbolizē Bretona skatījumu uz sirreālismu kā uz realitātes un zemapziņas saplūšanu, no kuras rodas jaunas, pārsteidzošas un bieži šokējošas asociācijas.

Galvenās iezīmes un paņēmieni

• Automātisms: brīva asociācija — rakstīšana, zīmēšana vai gleznošana bez apzinātas kontroles.
• Sapņu un zemapziņas attēlojums: attēli, atmosfēra un stāsti, kas līdzinās sapņiem vai halucinācijām.
• Neparasta salīdzināšana: paradoksālas, pretrunīgas vai nesaderīgas lietas tiek novietotas blakus, radot estētisku šoku.
• Kolāža un montāža: fotomontaža, kolāža, frotaža (frottage), skreitajums (grattage) — eksperimentālas tehnikas materiāla virsmu un attēlu radīšanai.
• Eksperimentāla literatūra: robota teksti, ekscentriskas dzejas formas, "exquisite corpse" (suņa ķermeņa) spēles, kas radīja negaidītas tekstuālās kombinācijas.
• Politiskā un ideoloģiskā dimensija: daudzi sirreālisti uzskatīja kustību par revolūciju pret attiecīgo sabiedrības kārtību; Andrē Bretons aprakstīja arī revolucionāru dimensiju sirreālismā.

Svarīgi pārstāvji

Sirreālismā darbojās gan rakstnieki, gan vizuālie mākslinieki. Starp pazīstamākajiem pieminami: André Breton (teorētiķis un dzejnieks), Salvadora Dalī (ekscentrisks gleznotājs, slavens ar tehniku "kritiskā attēla metode"), René Magritte (ciemains metaforas un ironijas lietotājs), Max Ernst (eksperimentālas tehnikas — frottage, grattage), Joan Miró, Yves Tanguy, Paul Éluard, Louis Aragon u. c. Šie autori darbojās galvenokārt Parīzē, kas kļuva par kustības centru 1920. gados.

Ietekme uz citām mākslas nozarēm

Sirreālisms ietekmēja kino, teātri, mūziku, fotogrāfiju, modi un populāro kultūru. Viens no agrīnajiem sirreālisma iemiesojumiem filmā ir sadarbība starp Salvadore Dalī un Luisu Buņuelu — filmas Un Chien Andalou (1929) un L'Age d'Or (1930) ir kļuvušas par klasiku, kas demonstrē sapņveidīgas naratīvas un negaidītu simboliku. Vēlākas filmas un režisori, piemēram, Alehandro Hoja No, Alehandro Hose, un Pīters Džeksons, kā arī Jodorowsky darbs El Topo, uzrāda sirreālisma ietekmi dažādos laikos.

Sirreālisms ir ietekmējis arī reklāmu, fotomākslu un popkultūru — negaidītu vizuālo kombināciju izmantošana ir kļuvusi par ierastu estētisku līdzekli.

Sirreālisms globālā mērogā un politiskās ambīcijas

No 1920. gadu Parīzes centram kustība ātri izplatījās Eiropā, pēc tam arī Amerikas Savienotajās Valstīs un citur pasaulē. Daži sirreālisti aktīvi iesaistījās politiskajos procesos — 1930. gados daļa no viņiem sadarbojās ar komunistiskajām organizācijām, redzot mākslu kā līdzekli sociālām pārmaiņām. Tajā pašā laikā sirreālisms saglabāja daudzveidību un iekšējas pretrunas, jo daļa dalībnieku teica priekšroku estētiskai, nevis tieši politiskai misijai.

Transcendentiskais sirreālisms

TRANSCENDENTISKAIS SURREĀLISMS ir viena no mūsdienu interpretācijām un attīstībām, kas mēģina pārdefinēt klasisko sirreālismu, bāzējoties uz 21. gadsimta idejām vizuālajā mākslā, psiholoģijā un uztverē. Kā rakstīts, šo pieeju 2018. gadā prezentēja grieķu vizuālais mākslinieks — arhitekts Giorgios (Gio) Vassiliou (dz. 1970). Transcendentālais sirreālisms piedāvā jaunu teorētisku ietvaru, kuram pamatā ir trīs galvenie elementi:

• a) Transcendentālā uztvere — uzsvars uz vairākslāņainu redzes pieredzi: darbs cenšas ne tikai attēlot zemapziņu, bet arī radīt vizuālu pāreju starp ikdienišķo un pārdabisko, liekot skatītājam piedzīvot paplašinātu uztveri.
• b) Radošā iztēle — iztēles kultivēšana kā mērķtiecīgs process: ne tikai nejaušu sapņu atkārtojums, bet apzināta iztēles attīstīšana, kas apvieno intuīciju ar kompozicionālu kontroli.
• c) Lēna domu plūsma — prakses, kas rosina lēnu, meditativu domu ritmu un dziļāku saikni ar zemapziņas saturu, pretstatā ātram, fragmentētam informācijas patēriņam mūsdienu digitālajā vidē.

Transcendentālais virziens ir viena no mūsdienu interpretācijām, kas mēģina sasaistīt sirreālisma idejas ar mūsdienu tehnoloģijām, kognitīvajām praksēm un jaunu estētisku formu meklējumiem. Tā nav viennozīmīga kustība ar centralizētu manifestu kā 20. gadsimta sākuma sirreālismam, bet drīzāk autortiesību un ideju kopums, ko dažādi mākslinieki interpretē atšķirīgi.

Mantojums un mūsdienu nozīme

Sirreālisms palicis būtisks 20. un 21. gadsimta kultūras kanonā. Tas iedrošināja māksliniekus eksperimentēt ar formu, saturu un paņēmieniem, paplašināja izpratni par zemapziņas nozīmi radošajā procesā un radīja daudzus ikoniskus mākslas darbus un tekstus. Mūsdienu mākslinieki un rakstnieki joprojām atsaucas uz sirreālisma metožu bagātību — no automātisma līdz sapņu simbolikai —, pielāgojot to jaunām tehnoloģijām, mediju kombinācijām un sociālajiem komentāriem.

Sirreālisms nav tikai vēsturiska kategorie: tas ir radošs instruments un interpretāciju avots, kas turpina iedvesmot un izaicināt mākslinieku un skatītāju iztēli.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir sirreālisms?

J: Kas rakstīja Sergeja Djagiļeva Ballets Russes programmas piezīmes?

J: Uz ko koncentrējās Freida darbs?

J: Kad tika uzrakstīts sirreālistu manifests?

J: Ko nozīmē transcendentālais sirreālisms?

Kādi ir trīs transcendentālā sirreālisma pamatelementi?

Meklēt pēc burta