Atkrišana (apostāzija) islāmā: definīcija, likumi un sods

Apostāzija islāmā ir tad, ja islāma sekotājs apzināti maina vai publiski noliedz savu islāmisko ticību un pārņem citu reliģiju vai kļūst par neticīgo. Ja kāds mēģina atteikties no savas reliģijas, to sauc par apostāziju. Šis jēdziens ietver gan personisku pārliecības maiņu, gan publisku atteikšanos no rituāliem vai doktrīnām. Ir svarīgi atšķirt dažādus gadījumus, kas jāizvērtē atsevišķi:

• Islāma sekotājam ir jābūt pieaugušam, noteikumi parasti neattiecas uz bērniem.
• Islāma sekotājs ir jābūt veselā prātā. Neprātīgi cilvēki nevar pieņemt lēmumus.
• Sekotājam ir jāmaina reliģija, jo viņš to vēlas. Piespiešana mainīt reliģiju nav atkrišana no ticības.

Nosacījumu paskaidrojums

Katra no iepriekš minētajām prasībām ir svarīga, jo tradicionālā islāmiskā tiesa (fiqh) uzskatīja, ka tikai brīva, apzināta izvēle pieaugušam un rīcībspējīgam cilvēkam var tikt vērtēta kā patiesa atkrišana. Ja izvēle notikusi zem spiediena, ja cilvēks nav pilnībā sapratis savas darbības sekas, vai ja viņa atteikšanās ir rituāla vai provokatīva bez patiesas domas, daudzi juristi to neuzskatīja par pilnvērtīgu apostāziju.

Tradicionālā jurisprudence un atšķirības starp skolām

Lielākā daļa sunnītu islāma un dvīņu islāma šiītu islāma skolu ir vienisprātis, ka atkrišana no ticības ir grēks un to vakaros tiesā var apsvērt kā nopietnu pārkāpumu. Tomēr pastāv būtiskas atšķirības praksē un interpretācijā:

• Dažas skolas atzīst tikai reliģiskas pārliecības maiņu par atkrišanu; citas iekļauj arī politisku rīcību vai publisku pretislāmisku darbību.
• Ir tradīcija sadalīt atkrišanu uz “lielo” (publiska, apzināta atteikšanās) un “mazo” (privāta šaubīšanās vai kritika), un dažreiz šim sadalījumam ir dažādas juridiskas sekas.
• Daudzi klasiķi, sevišķi, atsaucās uz hadīsiem (Muslimu, Bukhari u.c.) un juridisku praksi, lai pamatotu stingrākus sodus, savukārt daļa juristu meklēja atvieglinātas interpretācijas vai nosacījumus sodu piemērošanai.

Viena no vēsturiskām domstarpībām ir par to, vai sankcijas par apostāziju ir bāzētas tieši uz Korānu, vai primāri uz hadīsiem un juridisko praksi. Piemēram, pētnieks Wael Hallaq ir norādījis, ka daudz no klasiskajiem tiesību spriedumiem par atkritniecību nav tieši balstīti uz Korāna tekstu, lai gan jurists al‑Shafi'i un citi interpretēja Korāna 2:217 pantu un izmantotās tradīcijas kā atbalstu sodam. Tradicionāli daudzi juristi ir izmantojuši arī hadīsus kā pierādījumu par to, ka apostāzijai var sekot nāvessods.

Šariāta un Korāna attiecības attiecībā uz sodu

Kaut arī daudzos klasiski sastādītos šariāta tekstos ir minēta nāve kā iespējamais sods par atkritniecību, Korānā nav tieši noteikts pasaulīgs sods par personālu atteikšanos no ticības. Šī nesaistība ir likusi juristiem diskutēt par kompetences avotiem un interpretācijas ierobežojumiem. Tajā pašā laikā dažas interpretācijas balstījās uz sapratni, ka apostāzija var būt arī valsts nodevība (treason), ja tai seko dumpis vai sadarbība ar ienaidniekiem, — tad sodu pamatotu ne tikai reliģiskais, bet arī politiskais konteksts.

Mūsdienu skatījums un dažādu grupu pozīcijas

Daži islāma juristi mūsdienās apgalvo vai ir izdevuši fatvas, ka reliģijas maiņa nav sodāma vai ir sodāma tikai noteiktos, ierobežotos apstākļos (piemēram, ja tā saistīta ar vardarbību pret sabiedrību). Tiek arī uzsvērts, ka pārkāpējam bieži tika dota iespēja atgriezties ticībā (tauba) pirms jebkura soda piemērošanas.

Dažas islāma grupas, piemēram, šiītu ismaīļi, vispār noraida nāvessodu par atkritniecību un interpretē jautājumu daudz liberālāk. Tāpat mūsdienu reformētie juristi argumentē, ka reliģiskās brīvības principi, Korāna vispārējā ētika un starptautiskās cilvēktiesību normas prasa pārvērtēt klasiskos sodus. Šī diskusija ir gana plaša un ietver teoloģiskus, juridiskus un sociālus argumentus.

Praktiskas konsekvences un starptautiskā kritika

Reālajā dzīvē atbilde uz apostāziju atšķiras: dažās sabiedrībās un tiesību sistēmās par to var sekot kriminālsods, citur — sankcijas ir sociālas (izraidīšana no kopienas, zaudētas tiesības), bet daudzviet tā vispār netiek kriminalizēta. Starptautiskās cilvēktiesību organizācijas un daudzi mūsdienu juristi kritizē nāvessodu vai kriminālsodu par ticības maiņu kā pretrunājošu ar reliģiskās brīvības principiem.

Atšķirība starp apostāziju un pazemojumu vai blasfēmiju

Bieži vien publiskajā diskursā apostāzija tiek sajaukta ar blasfēmiju vai aizskaršanu pret reliģiju. Šie termini nav sinonīmi: apostāzija parasti nozīmē ticības maiņu vai atteikšanos, bet blasfēmija attiecas uz vārdiem vai darbībām, kas aizskar reliģiskas normas. Juridiskais un morālais vērtējums var atšķirties atkarībā no tā, kuru no šiem pārkāpumiem analizē.

Secinājums

Atkrišana (apostāzija) islāmā ir sarežģīts temats ar bagātu juridisku un teoloģisku tradīciju. Klasiskās juristu skolas lielākoties to uzskatīja par nopietnu grēku, un daļā teksta autoru aprakstu ir minēti bargi sodi, taču Korāna teksti, dažādu skolu interpretācijas, hadīsi, vēsturiskie konteksti un mūsdienu cilvēktiesību uzskati veido daudzšķautņainu diskusiju. Mūsdienu musulmaņu sabiedrībās pastāv plašs viedokļu spektrs — no stingras sankciju piekritējiem līdz tiem, kas aizstāv pilnīgu reliģiskās brīvības principu un atteikšanos no nāvessoda vai kriminālsodu piemērošanas.

Jautājumi un atbildes

J: Kas islāmā ir atkrišana no ticības?

J: Uz ko parasti neattiecas atkrišana no ticības?

J: Vai sekotājam ir jābūt veselam, lai uz viņu attiektos atkrišanas noteikumi?

Vai piespiešana mainīt reliģiju tiek uzskatīta par atkritniecību?

Vai lielākā daļa sunnītu islāma skolu piekrīt, ka atkritība ir grēks?

J: Kādas ir lielākās un mazākās atkrišanas formas?

Meklēt pēc burta