Apostāzija (atkritniecība): nozīme, veidi un reliģiskās sekas
Apostāzija ir termins, ko lieto reliģiskā kontekstā, lai apzīmētu aiziešanu no savas reliģijas. Parasti tas nozīmē pāreju uz citu reliģiju.
Cilvēks, kurš tā rīkojas, tiek saukts par atkritēju. Atkrišana atšķiras no ķecerības: eretiķis apšauba tikai vienu (vai vairākas) savas reliģijas tradīcijas un uzskatus, bet atkritušais noliedz vai atmaksā pašu piederību šai reliģijai — bieži vien pilnībā vai pārejot pie citas. Šis vārds pirmo reizi tika lietots kristietībā: Romas Katoļu baznīcā par atkritniecību soda ar ekskomunikāciju. Mūsdienās šis vārds galvenokārt tiek lietots saistībā ar atkritniecību islāmā.
Dažkārt šo terminu lieto kā metaforu, lai apzīmētu ar reliģiju nesaistītu uzskatu vai mērķa maiņu, piemēram, politisko partiju vai sporta komandu.
Definīcija, termini un atšķirības
- Apostāzija / atkritniecība — apzināta un noturīga personas atteikšanās no reliģijas, kurai viņa agrāk piederējusi.
- Konversija — pāreja uz citu reliģiju vai ticības sistēmu; tā var būt gan brīvprātīga, gan sociāli spiestu ietekmēta.
- Ķecerība (ereze) — šķiršanās no noteiktas mācības robežām tajā pašā reliģiskajā tradīcijā, nevis pilnīga atteikšanās no reliģiskās piederības.
Veidi un motivācija
Apostāzija var notikt dažādu iemeslu dēļ. Biežāk minētie motīvi ir:
- ideoloģiskas vai intelektuālas šaubas par doktrīnām;
- personiskas pieredzes, traģēdijas vai konfliktu dēļ zaudēta ticība;
- sociāla vai kultūras integrācija — emigrācija, laulība ar personas no citas tradīcijas;
- politisku vai filozofisku uzskatu maiņa (piemēram, pievienošanās laiciskai vai ateistiskai pasaules uzskatu sistēmai);
- spiediens vai piespiešana no ārpuses (gan par, gan pret ticību) var radīt formālu vai deklarētu atteikšanos.
Reliģiskās sekas
Reliģiskā kopiena var reaģēt uz apostāziju dažādi:
- Rituālas sekas: ekskomunikācija, reliģisku sakramentu aizliegums vai izraidīšana no kopienas rituāliem.
- Sociālas sankcijas: izstumšana no draudzēm, ģimenes izolācija, sabiedrības nosodījums vai sociāla stigmatizācija.
- Teoloģiskas definīcijas: dažas tradīcijas uzskatīs apostāti par dvēseles pazušanu, citas — par cilvēku, kurš var tikt reintegrēts pēc atgriešanās un atzīšanās.
Juridiskās un drošības sekas
Atkarībā no valsts un juridiskās sistēmas, apostāzijai var būt arī likumiskas sekas:
- vairākās valstīs, kuŗās dominē reliģiskais likumdošanas pamats, noteiktas formas apostāzijai var draudēt sods vai pat kriminālatbildība;
- cilvēktiesību perspektīvā daudzas starptautiskās normas aizstāv brīvību mainīt vai atteikties no reliģijas kā pamattiesību;
- turpretī laicīgās demokrātijās galvenās sekas parasti ir sociālas, nevis personu sodīšana valsts līmenī.
Risinājumi un kopienu pieejas
Kopienas un reliģiskās institūcijas dažkārt cenšas risināt apostāzijas jautājumu, piedāvājot:
- dialogu un katehēzi, lai atbildētu uz šaubām;
- rekonsilācijas rituālus un iespēju atgriezties pie ticības;
- psiholoģisku vai sociālu atbalstu gan tiem, kas vēlas palikt, gan tiem, kas vēlas aiziet.
Vēsturiskie un starpreliģiskie aspekti
Vēsturiski apostāzija ir bijusi jutīgs jautājums daudzās tradīcijās. Kristietībā, islāma pasaulē, ebreju, hindu un citās tradīcijās reakcijas un sankcijas ir ļoti dažādas — no morālas nosodīšanas līdz formālām tiesisku sekām. Mūsdienās globālā migrācija un interneta informācijas pieejamība ir palielinājušas cilvēku iespējas saskarties ar alternatīvām idejām un mainīt pārliecību.
Mūsdienu debates un cilvēktiesības
Apostāzijas temats bieži parādās diskusijās par vārda un reliģijas brīvību. Starptautiskie cilvēktiesību standarti aizsargā tiesības mainīt reliģiju, taču praksē ir konflikti starp šīm brīvībām un vietējiem reliģiskiem likumiem.
Kā rīkoties, ja apsverat atteikšanos no ticības
- izglītojieties par savām iespējām un sekām konkrētajā valstī un kopienā;
- meklējiet emocionālu un juridisku atbalstu — draugu, konsultantu, juristu vai cilvēktiesību organizāciju palīdzību;
- apsveriet drošības un sociālās drošības aspektus, īpaši ja dzīvojat vidē, kur apostāzija tiek nepieņemta vai sodīta;
- ja nepieciešams, meklējiet kopienas vai organizāciju atbalstu, kas specializējas konversijas vai ateisma atbalstā.
Secinājums
Apostāzija ir daudzslāņains jēdziens, kas sevī ietver personisku, sociālu, reliģisku un bieži arī juridisku dimensiju. Tā var būt brīvprātīga un apdomāta izvēle, kā arī spiestas vai sarežģītas dzīves apstākļu rezultāts. Sapratne par sekām, atbalsta meklēšana un informētība par juridisko vidi ir būtiski elementi ikvienam, kas šo soli apsver.
Spānijas Kolektīvās apostāzes kampaņas logotips, kas aicina atteikties no katoļu baznīcas
Valstis pasaulē, kurās par atkritniecību ir paredzēts nāvessods. Daudzās no šīm valstīm islāms ir viena no galvenajām reliģijām.
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir apostāze?
A: Apostāzija ir termins, ko lieto reliģiskā kontekstā, lai apzīmētu atteikšanos no savas reliģijas, parasti pārejot uz citu reliģiju.
J: Ar ko apostāzija atšķiras no ķecerības?
Atbilde: Atkrišana no ķecerības atšķiras ar to, ka ķeceris apšauba tikai vienu vai vairākas savas reliģijas tradīcijas un uzskatus, bet atkritējs apšauba visus.
J: Kur pirmo reizi tika lietots termins apostāzija?
A.: Termins apostāzija pirmo reizi tika lietots kristietībā.
J: Kāds ir sods par atkritniecību Romas katoļu baznīcā?
A: Romas Katoļu baznīcā par atkritniecību soda ar ekskomunikāciju.
J: Kādā kontekstā mūsdienās visbiežāk tiek lietots termins apostāzija?
A.: Termins "atkritība no ticības" galvenokārt tiek lietots saistībā ar atkritību islāmā.
J: Kādas darbības vai pārliecība padara kādu cilvēku par atkritēju islāmā?
A: Islāmā par atkritēju tiek uzskatīta persona, kas noraida, nenovērtē, izsmej vai neciena reliģiskos rīkojumus, kas fiqh definēti kā fard vai sunna, vai izsaka vārdus, ko sauc par "alfaz-i kufr".
J: Kāds ir sods par atkritniecību saskaņā ar šariata likumiem?
A.: Saskaņā ar šariata likumiem par atkritniecību islāmā soda ar nāvi.
