Missisipiešu kultūra — Misisipi upes ielejas arheoloģiskā kultūra (900–1450)
Missisipiešu kultūra (900–1450) — Misisipi upes ielejas arheoloģiska civilizācija: lauksaimnieki, pauguru pilskalni un "trīs māsas" (kukurūza, pupas, skvošs) plašā Dienvidaustrumu ASV areālā.
Misisipiešu kultūra ir Misisipi upes ielejas arheoloģiskā kultūra, kas attīstījās ap 900.–1450. gadu mūsu ēras periodā. Tā pieder Amerikas pamatiedzīvotāju sabiedrībām (Amerikas pamatiedzīvotāji,) kas dzīvoja galvenokārt Misisipi upes ielejā un tās pietekās. No 9. gadsimta sākuma līdz 15. gadsimtam misisipiešu kultūra izplatījās plašāk austrumu mežos un vidējos Rietumos, veidojot lielākas ciematu un politisko centru tīklus.
Galvenās iezīmes
- Zemkopība: rūpīga laukkopība ar kukurūzu kā galveno labību. Bieži audzēja arī pupas un skvošu — tā saucamās "trīs māsas", kas viens otru papildina uzturvērtības un augsnes saglabāšanas ziņā.
- Pilsētveidīga centri un hoganas darbi: raksturīgi terases tipa platformu vaļņi un mājokļu vai ceremoniju kalni (platform mounds), kas kalpoja par reliģiskiem, politiskiem vai elito dzīvesvietas punktiem. Lielākais un pazīstamākais piemērs ir Cahokia pie mūsdienu Sentluisas, kurš bija nozīmīgs politisks un rituāls centrs.
- Sociālā kārtošanās: sabiedrībā pastāvēja hierarhija un vadoņu — čeifu — vadība; pastāvēja elito kapulaukumi, greznotas apbedīšanas un simboliskas reprezentācijas priekšmeti.
- Amatniecība un tirdzniecība: ražoja īpašu keramikas veidu (bieži ar gliemežvāku temperēšanu), bronzas/vara rotas, glazētas vai šķeltas čaulas ornamentus (shell gorgets) un citas lietas. Tika uzturētas plašas tirdzniecības saites, kas sasniedza Lielos ezerus, Meksikas līci un citus reģionus.
- Ceremonijas un publiskās telpas: ciematos ierīkoja laukumus (plazas) un rituālas vietas, kur notika tirgi, ceremonijas un politiskas sapulces.
Misisipiešu saimniecības parasti atradās upju nogāzēs un ielejās, kur bija auglīga augsne un piekļuve ūdensceļiem. Šīs populācijas dzīvoja plašā teritorijā — no Floridas panhendla uz rietumiem līdz Oklahomai, uz ziemeļiem līdz Minesotai un uz austrumiem līdz Ohaio. Vietējie varianti atšķīrās pēc izmēra, materiālās kultūras un politiskās organizācijas, taču tos vienoja kopīgas iezīmes — intensīva laukstrādība, vaļņi un plašas tirdzniecības saites.
Noriets un mantojums
Ap 13.–15. gadsimtu daudzi misisipiešu centri piedzīvoja samazināšanos vai izkliedēšanos. Iespējamie iemesli ietver klimatiskas svārstības (piemēram, ilgstošus sausumus), resursu ekspluatāciju, sociālās pārmaiņas un vietējas pretrunas. Pēc Eiropas ierašanās turpmākajos gadsimtos daudzus reģionālos sabiedrību pavedienus pārtrauca slimību izplatība un kolonizācijas sekas.
Arheoloģiskie izrakumi un analīze sniedz svarīgu informāciju par misisipiešu politiku, reliģiju, ekonomiku un ikdienas dzīvi. Šī kultūra ir būtiska Amerikas pamatiedzīvotāju vēstures izpētē, jo tā parāda augstu sociālo organizāciju, plašas tirdzniecības saites un attīstītu materiālo kultūru pirms tiešas Eiropas ietekmes.
Meklēt