Mikēnas (grieķu Μυκῆναι Mykēnai vai Μυκήνη Mykēnē) ir arheoloģiska vieta Grieķijā. Tā atrodas apmēram 90 km uz dienvidrietumiem no Atēnām, Peloponēsas ziemeļaustrumos.

Otrajā gadu tūkstotī pirms mūsu ēras Mikēnas bija viens no svarīgākajiem agrīnās grieķu civilizācijas centriem ar spēcīgu armiju. Grieķijas vēstures laiku no aptuveni 1600. gada p. m. ē. līdz aptuveni 1100. gadam p. m. ē. dēvē par Mikēnu Grieķiju.

Vēsture un izpēte

Mikēnas attīstījās bronzas laikmeta laikā par vienu no galvenajiem politiskajiem un militārajiem centriem Dienvidgrieķijā. Vietas zelta laikmets ir saistīts ar varas konsolidāciju ap palātām, centralizētu administrāciju un tirdzniecību ar citām Vidusjūras teritorijām. Vairāku gadsimtu laikā Mikēnās valdīja dinastijas, kuras vēlāk varēja būt pamats Homēra eposu (piemēram, Agamemnona) varoņu leģendām.

Arhitektūra, nocietinājumi un kapenes

Mikēnu pilsētas centra daļa — akropole — bija ierīkota uz akmens pakalna un aizsargāta ar biezām, tā sauktajām ciklopiskajām sienām. Pazīstamākā ieeja akropolē ir Lauvu vārti (Lion Gate), kas tiek uzskatīta par vienu no senākajām saglabātajām monumentālajām ieejām Eiropā.

Arheoloģiskajos izrakumos atklātas gan urbtās (shaft) kapenēs atrodamas zelta rotas, ieroči un grezni priekšmeti (piemēram, slavenā "Agamemnona maska", ko atrada Heinrihs Šliemans), gan lieli kupolveida tholos tipa kapi — viszīmīgākais piemērs ir tā saucamais Atreja skapis (Treasury of Atreus).

Rakstība, administrācija un kultūra

Mikēnu sabiedrība izmantoja lineāro B rakstu uz māla plāksnītēm, kas ir agrākā zināmā grieķu valodas forma. Lineārā B atšifrēja Maikls Ventris 1952. gadā, kas apliecināja Mikēnu kā proto-grieķu centru ar organizētu birokrātiju — plāksnītes satur reģistrus par resursiem, darbaspēku un piešķīrumiem.

Mikēnās tika ražoti grezni keramiskie izstrādājumi, tekstilizstrādājumi un ieroči; pastāvēja plaša tirdzniecība ar Kreta, Anatoliju un citām Vidusjūras vietām. Daļa materiāla un māksliniecisko motīvu vēlāk parādās klasiķu grieķu mitoloģijā un mākslā.

Pazušana un saskaņojami skaidrojumi

Aptuveni 12. gadsimtā p. m. ē. Mikēnu civilizācija pakāpeniski sabruka. Iespējamie cēloņi ietver vērienīgas sociālas pārmaiņas, iekšējas sacelšanās, klimata pārmaiņas, bads, zemestrīces un migrācijas (piemēram, Doru ienākšana) vai plašāka bronzas laikmeta krīze, kurā cietuši arī citi reģioni. Precīzs sabrukuma iemesls joprojām ir diskusiju objekts ar vairākām savstarpēji papildinošām hipotēzēm.

Arheoloģiskā nozīme un mantojums

Mikēnas izrakumi, ko 19. gadsimtā uzsāka Heinrihs Šliemans un turpināja citi pētnieki (piemēram, Vilhelms Dörpfelds), būtiski paplašināja izpratni par bronzas laikmeta grieķu pasauli. Daudzi atrastie priekšmeti glabājas vietējos un nacionālos muzejos, un tie ir nozīmīgs avots kultūras vēstures pētniecībā.

1999. gadā Mikēnas kopā ar netālu esošajām Tirīnām tika ierakstītas UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā kā "Archaeological Sites of Mycenae and Tiryns", atzīstot to starptautisko vēsturisko un kultūras nozīmi.

Apmeklētājiem

Vietne ir pieejama tūristiem; pie akropoles atrodas arī neliels muzejs ar atradumiem no kapenēm un dzīves priekšmetiem. Lai labāk izprastu vietas kontekstu, ieteicams apvienot apmeklējumu ar tuvējām vietām — piemēram, Nafplio un Argos. No Atēnām Mikēnas ir aptuveni 90 km attālumā, un tās ir viegli sasniedzamas ar automobili vai ekskursiju transportu.

Kopsavilkums: Mikēnas bija viens no galvenajiem agrīnās grieķu — Mikēnu — civilizācijas centriem, kas izcēlās ar spēcīgām nocietinājumiem, bagātām kapenēm, attīstītu administrāciju (lineārā B) un plašām kontakta saitēm. To izpēte sniedz būtisku ieskatu bronzas laikmeta un vēlākas grieķu kultūras saknēs.