Jorktaunas aplenkums (1862) — Pussalas kampaņa Amerikas pilsoņu karā

Jorktaunas aplenkums 1862 — Pussalas kampaņas detaļas, McClellana un Magrudera stratēģijas, kaujas gaita un aplenkuma taktika Amerikas pilsoņu kara dramatiskajos notikumos.

Jorktaunas kauja jeb Jorktaunas aplenkums notika no 1862. gada 5. aprīļa līdz 4. maijam Amerikas pilsoņu kara pussalas kampaņas ietvaros. Savienības ģenerālmajora Džordža Maklelana (George B. McClellan) vadītā Potomakas armija, dodoties no Monro forta, Jorktounā sastapās ar ģenerālmajora Džona B. Magrudera (John B. Magruder) nelielajiem konfederātu spēkiem. Maklelans apturēja savu gājienu pa Virdžīnijas pussalu uz Ričmondas pusi un uzsāka aplenkuma operācijas, cerot izspiest pretinieku no pozīcijām un atvērt ceļu uz galvaspilsētu.

Fons un sagatavošanās

Pussalas kampaņa bija Maklelana mēģinājums sasniegt Ričmondu no ziemeļaustrumiem, izvietojoties uz pussalas starp Ņūportu un Hārvardenu. Savienības armijas kustību kavēja atsāktās konfederātu aizsardzības līnijas pie Jorktaunas, ko būvēja un veiksmīgi izmantoja konfederātu komandieris Džons B. Magruders. Magruders izmantoja kombināciju no nocietinājumiem, artilērijas un psiholoģiskas apmāņu taktikas — parādoties un pārvietojoties tā, lai šķistu, ka viņa spēki ir daudz lielāki nekā patiesībā, — kas maldināja Savienības izlūkus un nokavēja ātru uzbrukumu.

Spēki un pozīcijas

Abu pušu precīzie karaspēka skaitļi mainījās kampaņas gaitā, taču būtiski bija šādi faktori:

• Savienības: Maklelans koncentrēja lielu armiju un smagus aplenkuma lielgabalus, plānojot izspiest pretinieku ar ierakumiem un artilērijas uguni, nevis ar tiešu masveida pārsteiguma uzbrukumu.
• Konfederāti: Magrudera līnijas, pazīstamas kā Warwick Line un citas nocietinājumu daļas pie Jorktaunas, bija izvietotas tā, lai izmantotu reljefu, fortifikācijas un artilēriju, lai aizkavētu un maldinātu uzbrucēju.

Kaujas gaita

5. aprīlī brigādes ģenerāļa Erasma D. Keisa vadītais IV korpuss sākotnēji saskārās ar konfederātu aizsardzības objektiem pie Lī dzirnavām — apgabala, caur kuru Maklelans cerēja virzīties bez lielas pretestības. Magrudera mērķtiecīgā pārvietošanās un uzvedība pārliecināja Savienības štābu, ka konfederāti ir stiprāk nostiprināti, nekā tā bija patiesībā, un tas lika Maklelanam būt piesardzīgākam.

Kaut arī abu pušu artilērija iesaistījās vairākās dzīvās apmaiņās (artilērijas divkaujā), izlūkošana Keisam skaidri parādīja konfederātu nocietinājumu stiprumu. Keiss ieteica neuzbrukt atklātā cīņā; Maklelans piekrita un pavēlēja būvēt aplenkuma paralēles — ierakumus un atbalsta pozīcijas, lai soli pa solim tuvinātos pretinieka līnijām. Viņš sāka nogādāt smagos aplenkuma lielgabalus, gatavojoties plašākai bombardēšanai.

16. aprīlī Savienības spēki zondēja punktu konfederātu līnijā pie tā sauktā 1. dambja un guva sākotnēju panākumu, taču to nevarēja ātri attīstīt tālāk. Šī zaudētā iespēja — daļēji dēļ Maklelana piesardzības un daļēji dēļ konfederātu pretestības — kavēja operācijas vēl par aptuveni divām nedēļām. Starp šīm dienām Maklelans centās panākt, lai ASV Jūras kara flote apietu konfederātu nocietinājumus Jorktounā un Glosterpointā, paceltos pa Jorkas upi līdz Vestpointam un apgrūtinātu konfederātu pārvietošanos.

Maklelans ieplānoja masveida aplenkuma bombardēšanu 5. maija rītausmā, taču nakts laikā no 3. uz 4. maiju konfederātu virspavēlniecība nolēma atkāpties, izvairoties no ieslodzījuma — daļēji tādēļ, ka Magruders un viņa komandieri bija panākuši papildu pastiprinājumus, bet arī tādēļ, ka karadarbības gaitā konfederāti saglabāja spēju droši izrāpties no iepriekš ierakumiem. Lielākā daļa konfederātu spēku nakts gaitā pameta Jorktaunu un atkāpās uz Viljamsburgu, atstājot Savienību iegūtās pozīcijas bez priekšējā kaujas iznīcināšanas.

Pēckaujas operācijas un nozīme

Pēc konfederātu atkāpšanās notika sadursmes pie Viljamsburgas un turpinājās pussalas kampaņa virzienā uz Ričmondu. Jorktaunas aplenkums demonstrēja vairākus svarīgus aspektus:

• Maklelana piesardzība un lēnās aplenkuma procedūras ļāva konfederātiem iegūt laiku pārkārtoties un pārvietoties.
• Magrudera taktiskie maldi un labi izbūvētie nocietinājumi parādīja, cik efektīvi var izmantot aizsardzības pozīcijas un psiholoģisko karu, lai aizkavētu pārāku pretinieku.
• Aplenkums parādīja ierakumu un artilērijas lomu Civilā kara mūsdienīgajā laukā, kur bieži vien nostiprinājumi un lēnas tehnikas pārklājas ar manevru cīņām.

Kauja notika netālu no Jorktaunas aplenkšanas vietas, kas bija 1781. gada pēdējā Amerikas revolūcijas kara kauja austrumos; tādējādi vietai bija gan stratēģiska, gan vēsturiska nozīme. Jorktaunas aplenkums 1862. gadā nebija izšķirošs atsevišķi, taču tas ietekmēja pussalas kampaņas gaitu, parādot, kā piesardzība un nocietinājumi var mainīt lielu operāciju rezultātus un dot laiku pretiniekam reorganizēties.

Visbeidzot, Jorktaunas aplenkums palika kā piemērs kampaņas laikā pieļautajām taktiskajām izvēlēm — kuras sekas ilgtermiņā ietekmēja Savienības centienus ātri nodrošināt Ričmondu un aizsargāt Ziemeļvalstu politiskos mērķus karā.

Jautājumi un atbildes

J: Kas bija Jorktaunas kauja?

J: Kas šajā kaujā bija divi pretinieku spēki?

J: Kā reaģēja Maklelans, sastopoties ar Magrudera karaspēku?

J: Kas notika 16. aprīlī šīs kaujas laikā?

J: Kas bija plānots 5. maija rītausmā?

J: Kur notika šī kauja?

Meklēt pēc burta