Emancipācijas proklamācija (1863) — Linkolna rīkojums par verdzības atcelšanu

Emancipācijas proklamācija (1863): Abrahama Linkolna rīkojums, kas padarīja verdzības atcelšanu par Pilsoņu kara mērķi un mainīja ASV vēstures gaitu.

Emancipācijas proklamācija bija ASV prezidenta Abrahama Linkolna rīkojums atbrīvot vergus 10 štatos. Tas attiecās uz vergiem tajos štatos, kas 1863. gadā vēl bija sacelšanās stāvoklī Amerikas pilsoņu kara laikā. Faktiski ar to netika nekavējoties atbrīvoti visi vergi šajos štatos, jo šīs teritorijas joprojām kontrolēja Konfederācija. Tomēr tā nekavējoties atbrīvoja vismaz 20 000 vergu un gandrīz visus 4 miljonus vergu (saskaņā ar 1860. gada ASV tautas skaitīšanas datiem), kad Savienības armija iebruka Konfederācijas štatos. Līdz 1865. gada trīspadsmitajam grozījumam ASV konstitūcijā tikai štatiem bija tiesības izbeigt verdzību savās robežās. Tādējādi Linkolns izdeva proklamāciju kā kara pasākumu, pildot virspavēlnieka pienākumus.

Proklamācija padarīja emancipāciju par Pilsoņu kara mērķi. Tas arī vājināja Anglijas un Francijas centienus oficiāli atzīt Konfederāciju. Savienības karaspēkam virzoties uz nemiernieku (Konfederācijas) teritoriju, katru dienu tika atbrīvoti tūkstošiem vergu. Daudzi negaidīja, bet bēga no saviem īpašniekiem, lai pieprasītu brīvību.

Piecas vergu pavalstis (pierobežas štati) bija saglabājušas lojalitāti Savienībai un nebija iesaistījušās karā ar federālo valdību. Tādējādi Linkolnam nebija pilnvaru atbrīvot vergus šajos štatos, un tāpēc proklamācija šajos štatos netika piemērota. Proklamācija netika piemērota arī Tenesī, kā arī Virdžīnijas un Luiziānas teritorijās, kuras jau kontrolēja Savienības spēki.

Datums, saturs un piemērošanas robežas

Linkolns vispirms paziņoja par prelimināro Emancipācijas proklamāciju 22. septembrī 1862. gadā, bet galīgā proklamācija stājās spēkā 1863. gada 1. janvārī. Tekstā Linkolns pasludināja, ka visi vergi štatos, kas atradās sacelšanās stāvoklī pret Savienību, "no šī brīža un uz visiem laikiem ir brīvi" — tomēr praktiskā brīvība bija atkarīga no Savienības spēku spējas ieņemt attiecīgās teritorijas.

Kuri štati un teritorijas bija iekļauti

Proklamācija formāli attiecās uz vergiem Konfederācijas kontrolētajos štatos — tradicionāli tos apraksta kā desmit štatus: Južerna Karolīna, Misisipi, Florida, Alabama, Džordžija, Luiziāna (izņemot daļas, kas atradās Savienības kontrolē), Teksasa, Virdžīnija (izņemot Savienības kontrolētās daļas), Arkanzasa un Dienvidkareina (uzskaitījums atbilst proklamācijas principam). Tomēr tas neattie-cās uz pierobežas štatiem (piem., Merilenda, Deila-vara, Kentukī un Mišūrija), kas palika lojāli Savienībai, vai uz Konfederācijas teritorijām, kuras jau atradās Savienības kontrolē.

Ietekme un sekas

• Militāra un politiska nozīme: Emancipācijas proklamācija oficiāli saistīja verdzības izbeigšanu ar Savienības karaspēka mērķiem — tas padarīja kara rezultātu par jautājumu par brīvību un mazināja Eiropas (īpaši Anglijas un Francijas) politisku interesi atzīt Konfederāciju.
• Brīvības īstenošana: reālā atbrīvošana notika pakāpeniski, kad Savienības armija ieņēma Konfederācijas teritorijas. Tāpēc proklamācija nekavējoties atbrīvoja tikai tos vergu, kas atradās tur, kur Savienības vara to varēja īstenot — vērtējot dažās vietās kā aptuveni 20 000 cilvēku sākotnējo atbrīvošanu.
• Afroamerikāņu līdzdalība karam: proklamācija arī atļāva un veicināja brīvo melnādaino un atbrīvoto vergu iesaisti Savienības bruņotajos spēkos. Aptuveni 180 000–200 000 afroamerikāņu dienēja Savienības pusē (galvenokārt USCT — United States Colored Troops), kas deva būtisku ieguldījumu kara iznākumā.
• Simboliskā nozīme: pat ja tiesiski verdzība tika pilnībā atcelta tikai ar 13. grozījumu 1865. gadā, Emancipācijas proklamācija kļuva par svarīgu brīvības un līdztiesības simbolu un par pagrieziena punktu valstī.

Limitācijas un turpmākā attīstība

Proklamācija deva brīvību tikai vergiem teritorijās, kurus tā varēja ietekmēt kā kara rīcību; tā nepiešķīra pilnīgas pilsoniskas tiesības vai balsstiesības atbrīvotajiem. Daudzi juridiski un sociāli izaicinājumi — piemēram, ekonomiskā integrācija, pilsoniskās tiesības un reāla sociālā vienlīdzība — saglabājās vēl ilgu laiku. Pilnīga verdzības aizlieguma nodrošināšana visā ASV tika panākta tikai ar trīspadsmito grozījumu, kas ratificēts 1865. gada decembrī.

Kopumā Emancipācijas proklamācija bija gan stratēģisks kara instruments, gan morāls un politisks solis pretī verdzības izskaušanai, kas radīja priekšnoteikumus tālākām tiesiskām un sabiedriskām pārmaiņām ASV.

Sludinājums

Proklamācija tika izdota divās daļās. 1862. gada 22. septembrī Linkolns paziņoja, ka 100 dienu laikā viņš atbrīvos visus vergus teritorijās, kas tobrīd nebija Savienības kontrolē. 1863. gada 1. janvārī viņš nosauca desmit štatus, kuros proklamācija tiks piemērota: Teksasa, Dienvidkarolīna, Ziemeļkarolīna, Džordžija, Alabama, Misisipi, Arkanzasa, Virdžīnija, Kentuki un Luiziāna. Pieciem pierobežas štatiem, kuros verdzība joprojām bija legāla, tika piemērots izņēmums, tāpēc tie netika nosaukti, jo tie bija palikuši lojāli Savienībai un nebija sacēlušies. Tenesī arī netika nosaukta, jo Savienības spēki tur jau bija atguvuši kontroli. Vairāki Virdžīnijas apgabali, kas atradās atdalīšanās procesā no Virdžīnijas štata, lai izveidotu jaunu Rietumvirdžīnijas štatu, tika īpaši nosaukti kā izņēmumi, tāpat kā vairāki pagasti ap Ņūorleānu Luiziānā. Nākamā rindkopa ir daļa citāta no Emancipācijas proklamēšanas.

“

. ... visas personas, kas tiek turētas verdzībā kādā štatā vai noteiktā štata daļā, kuras tauta tobrīd ir sacēlušies pret Amerikas Savienotajām Valstīm, ir brīvas uz visiem laikiem un turpmāk, un Amerikas Savienoto Valstu izpildvara, ieskaitot tās militāro un jūras varu, atzīs un uzturēs šādu personu brīvību un nerīkosies, lai apspiestu šādas personas. Arkanzasā, Teksasā, Luiziānā [izņemot dažus minētos pagastus], Misisipi, Alabamā, Floridā, Džordžijā, Dienvidkarolīnā, Ziemeļkarolīnā un Virdžīnijā (izņemot četrdesmit astoņus apgabalus, kas apzīmēti kā Rietumvirdžīnija [un dažus citus apgabalus VA]).

”

Tikai neliels skaits vergu, kas jau atradās aiz Savienības līnijām, tika nekavējoties atbrīvoti. Savienības spēkiem virzoties uz priekšu, gandrīz visi četri miljoni vergu tika faktiski atbrīvoti. Daži bijušie vergi pievienojās Savienības armijai.

Pirms kara beigām dažas no atbrīvotajām pierobežas pavalstīm izbeidza verdzību savās robežās. Lai gan Proklamācija bija atbrīvojusi vergus, tā nebija padarījusi verdzību par nelikumīgu. Tāpēc Linkolns sponsorēja konstitūcijas grozījumu, lai aizliegtu verdzību. Trīspadsmitais grozījums, kas padarīja verdzību nelegālu visā ASV teritorijā, tika pieņemts 1865. gada beigās, astoņus mēnešus pēc Linkolna slepkavības.

Teritorijas, uz kurām attiecas Emancipācijas proklamēšana, ir atzīmētas sarkanā krāsā. Zilā krāsā ir attēlotas vergu turēšanas teritorijas, uz kurām šī deklarācija neattiecas.

Jautājumi un atbildes

J: Kas bija Emancipācijas proklamācija?

J: Cik daudz vergu tika atbrīvoti uzreiz?

Jautājums: Cik daudz vergu tika galu galā atbrīvoti pēc proklamēšanas?

J: Kam bija vara izbeigt verdzību pirms 1865. gada?

J: Kāda loma bija Linkolnam, izdodot proklamāciju?

J: Kāda ietekme tam bija uz Anglijas un Francijas centieniem atzīt Konfederāciju?

J: Kurus štatus šī proklamācija neietekmēja?

Meklēt pēc burta