Pēterburgas aplenkums

Fons

1864. gada 10. martā Uliss S. Grants tika paaugstināts par ģenerālleitnantu. Viņam tika uzticēta visu Savienības karaspēka vienību vadība. Grants plānoja koordinētu stratēģiju, lai izdarītu spiedienu uz Konfederāciju no daudziem punktiem. Prezidents Abrahams Linkolns bija mudinājis savus ģenerāļus to darīt jau no kara sākuma. Grānts uzdeva ģenerālmajoram Viljamam T. Šermanam nekavējoties komandēt visus spēkus Rietumos. Viņš pārcēla savu štābu uz Virdžīnijas štābu pie Potomakas armijas (ko joprojām komandēja ģenerālmajors Džordžs G. Mīds). Grānts bija iecerējis manevrēt Lī armiju izšķirošai cīņai. Viņa sekundārais mērķis bija ieņemt Ričmonds (Konfederācijas galvaspilsētu). Taču Grānts zināja, ka pēdējais mērķis tiks sasniegts automātiski, tiklīdz pirmais būs izpildīts. Viņa koordinētā stratēģija paredzēja, ka Grants un Mīds uzbruks Lī no ziemeļiem, bet ģenerālmajors Bendžamins Batlers virzīsies uz Ričmonds no dienvidaustrumiem. Ģenerālmajoram Frančesko Sigelsam bija jākontrolē Šenandohas ieleja. Šermanam tika pavēlēts iebrukt Džordžijā, sagraut Tenesī Konfederācijas armiju un ieņemt Atlantu. Brigādes ģenerāļiem Džordžam Krukam un Viljamam V. Averellam bija jāvēršas pret dzelzceļa apgādes līnijām Tenesī un Virdžīnijā. Visbeidzot, ģenerālmajoram Natanielam P. Benksam tika uzticēts uzdevums ieņemt Mobilo, Alabamā.

Lielākā daļa šo iniciatīvu cieta neveiksmi. Daudzu ģenerāļu norīkošana pie Grānta notika drīzāk politisku, nevis militāru iemeslu dēļ. Butlera Džeimsa armija Bermudu simtgades kampaņā pirms Ričmondas nonāca strupceļā pret zemāka līmeņa spēkiem ģenerāļa P. G. T. Boergarda vadībā. Maijā notikušajā kaujā pie Ņūmārketinga Sigels cieta pamatīgu sakāvi. Pēc Linkolna lūguma Benkss tika nosūtīts uz Luiziānu Sarkanās upes kampaņai, un viņa gājiens uz Mobilo tika atcelts. Tomēr Krukam un Averellam izdevās pārraut pēdējo dzelzceļu, kas savienoja Virdžīnijas un Tenesī štatu. Šērmena Atlantas kampaņa bija veiksmīga, lai gan tā ieilga līdz rudenim.

Grānta un Mīda vadītā Potomakas armija šķērsoja Raphaanokas upi un iegāja teritorijā, kas pazīstama kā mežonīgā teritorija. 1864. gada 5. maijā Grāntu sagaidīja nepietiekami liels konfederātu karaspēks ar 60 000 karavīru, ko vadīja Lī. Asiņainajā, bet taktiski nesekmīgajā Wilderness kaujā (5.-7. maijs) un Spotsilvānijas tiesas nama kaujā (8.-21. maijs) Grantam neizdevās iznīcināt Lī armiju. Taču atšķirībā no saviem priekšgājējiem Grants pēc kaujām neatkāpās. Viņš vairākkārt pārvietoja savu armiju pa kreisi uz dienvidaustrumiem kampaņā, kas lika Lī turēties aizsardzībā un arvien vairāk tuvojās Ričmondai. Atlikušo maija daļu Grants pavadīja, manevrējot un izcīnot nelielas kaujas ar konfederātu armiju, mēģinot apgriezt Lī flangu un ievilināt viņu atklātībā. Grānts zināja, ka viņa lielākā armija un darbaspēka bāze ziemeļos spēs izturēt izsmelšanas karu labāk nekā Konfederācija. Šī teorija tika pārbaudīta Cold Harboras kaujā (31. maijs - 12. jūnijs), kad Granta armija atkal saskārās ar Lī armiju netālu no Mehānisvilas. Viņš izvēlējās tieši iesaistīties Lī armijā, 3. jūnijā pavēlot frontālu uzbrukumu konfederātu nocietinātajām pozīcijām. Šis uzbrukums tika atvairīts ar smagiem zaudējumiem. Cold Harbor bija kauja, par kuru Grants nožēloja vairāk nekā par jebkuru citu, un ziemeļu laikraksti pēc tam viņu bieži dēvēja par "miesnieku". Lai gan Grants cieta aptuveni 45% zaudējumu. Lī zaudēja aptuveni 50 % no saviem spēkiem. Šos zaudējumus Lī nespēja aizstāt.

Naktī uz 12. jūniju Grānts atkal virzījās pa kreiso flangu, maršējot uz Džeimsa upi. Viņš plānoja šķērsot upes dienvidu krastu, apejot Ričmonds, un izolēt Ričmonds, ieņemot Pēterburgas dzelzceļa mezglu dienvidos. Kamēr Lī vēl nezināja par Granta nodomiem, Savienības armija uzbūvēja pontonu tiltu un šķērsoja Džeimsa upi. Notika tas, no kā Lī baidījās visvairāk. Pēterburga bija galvenā apgādes bāze un dzelzceļa depo visam reģionam, tostarp Ričmondai. Savienības spēkiem ieņemot Pēterburgu, Lī vairs nevarētu turpināt Ričmondas aizsardzību.

Pirmā Pēterburgas kauja

Tā tika saukta arī par "Vecpuišu un jaunekļu kauju" un notika 1864. gada 9. jūnijā netālu no Pēterburgas. Lī un Grānta armijas bija nonākušas strupceļā netālu no Ričmondas Cold Harboras aizsardzības zonā. Butlers zināja, ka Grants, iespējams, drīz uzbruks Pēterburgai, jo tā bija galvenais Ričmondas apgādes punkts. Pateicoties vergu un konfederātu dezertieru ziņām, kā arī noķertai konfederātu kartei, Butlers saprata, ka Pēterburga nav labi aizsargāta. Pēterburgā konfederātu ģenerāļi Bodžards un Vīss bija sagādājuši tikai 2200 miliču, kas apsargāja pilsētu. Kāds Pēterburgas iedzīvotājs viņus nosauca par "sirmgalvjiem un bārdainiem zēniem". Daži pat nebija aprīkoti ar šautenēm. Butlers saskatīja izdevību un nosūtīja 3400 kājnieku spēku kopā ar 1300 jātnieku, lai uzbruktu Pēterburgai, pirms Grants paspēja tur nokļūt. Savienības kājnieki uzbruka no austrumiem, bet kavalērija uzbruka no dienvidiem, izmantojot Jeruzalemes dēļu ceļu. Kājnieku uzbrukums bija paredzēts kā diversija, kamēr kavalērija iebruka pilsētā no dienvidiem. Taču 2500 konfederātu aizstāvju atvairīja abus uzbrukumus. Kājniekus apturēja Dimmoka līnija, kas bija uzbūvēta, lai apturētu šādus uzbrukumus. Pēc tam, kad uzbrukumi cieta neveiksmi, Butlers atkāpās.

Konfederātu nocietinājumi pie Pēterburgas

Otrā Pēterburgas kauja

Mīda vadītā Potomakas armija devās no Cold Harboras, lai atbalstītu Butleru. Meida vadītais XVIII korpuss šķērsoja Appomattoksa upi un 15. jūnijā uzbruka Pēterburgai. Konfederātu aizstāvji tika padzīti atpakaļ uz Harisona līci. Pēc tam Savienības XVIII korpusu nomainīja II korpuss. Nākamajā dienā, 16. jūnijā, II korpuss ieņēma vēl vienu konfederātu līnijas daļu. Beauregard pārvietoja vairāk aizstāvju, lai noturētu Savienības karaspēku, kamēr Lī, kurš tagad zināja par situāciju Pēterburgā, steidzās ar karaspēku uz pilsētu. 18. jūnijā Savienības II, XI un V korpuss uzbruka, bet tika atvairīti ar lieliem zaudējumiem. Tagad konfederātu nocietinājumi bija spēcīgi aizsargāti, un visas cerības uz vieglu Savienības uzvaru bija zaudētas. Tā sākās Pēterburgas aplenkums. Tā bija nevis taktisks aplenkums ar īstermiņa mērķiem, bet gan stratēģisks aplenkums, kas ietvēra vairākas kaujas.

Pirmā dziļā dibena kauja

Turpinot uzbrukumus, Granta vadītā Savienības armija sāka trešo ofensīvu pret Ričmonds-Pētersburgu. Ģenerāļa Vinfīlda Skota Henkoka II korpuss un divas ģenerāļa Filipa Šeridana kavalērijas divīzijas šķērsoja Džeimsa upi pie "Deep Bottom" līkuma. Viņi šķērsoja upi naktī, lai apdraudētu Ričmonds. Plāns paredzēja, ka kājnieki spiež konfederātus uz rietumiem. Tad kavalērija varētu uzbrukt dzelzceļam, kas savienoja Lī ar konfederātu armiju ģenerāļa Džūbala Erija vadībā, kas joprojām atradās Šenendohas ielejā. Šeridana kavalērijai pēc tam, ja iespējams, vajadzēja uzbrukt Ričmondai. Taču pēc konfederātu līnijas pārraušanas Savienības ofensīva apstājās. Savienības kavalērijai pretuzbruka Ričarda H. Andersona vadītā konfederātu kājnieki. Taču pretuzbrukumu atvairīja jātnieki ar Spencera atkārtotajām karabīnēm. Bet 28. jūlija beigās Henoks un Šermens atkāpās atpakaļ uz Deep Bottom. Nākamajā naktī, 29./30. jūlijā, viņi šķērsoja Džeimsa upi un atgriezās savās līnijās. Viņi atstāja garnizonu, lai apsargātu pārceltuvi pie Deep Bottom. Abas puses varēja pretendēt uz uzvaru. Savienības spēki sakāva Konfederācijas kājniekus pie Darby fermas. Taču atkāpšanās pēc tam ļāva konfederātiem gūt uzvaru. Stratēģiski tā bija Savienības uzvara, jo viņu uzbrukums Virdžīnijas pussalai lika Lī pārvietot piecas ar pusi divīzijas uz ziemeļiem no Džeimsa upes. Tas vājināja Pēterburgu, atstājot tur karot tikai četras konfederātu divīzijas. Kamēr Henkoks un Šeridans novērsa Lī uzmanību, Pēterburgā notika atmīnēšanas operācija. Pensilvānijas ogļraču pulks raka 511 pēdu (156 m) garu tuneli. Tas tika izrakts tieši līdz pat konfederātu stiprinājuma punktam.

Džeimsa upes dziļā dibena fotogrāfija

Cīņa par krāteri

Šajā aplenkuma posmā Lī armija bija nostiprinājusi Pēterburgas līniju. No šautuvju bedrēm tika izrakti brustvērēji. Naktī ar krāķiem un lāpstām viņi pārbūvēja šos vaļņus par 6 pēdu (1,8 m) dziļiem tranšejām. Uz āru pavērsti smaili bija paredzēti, lai pārtrauktu frontālus uzbrukumus. Teritorija starp abām līnijām kļuva par "nelaiķa zemi". Tā gada vasara bija karsta un sausa. Straumes un avoti ātri izsīka, izraisot ūdens trūkumu abās pusēs. Aplenkums ātri vien nonāca strupceļā.

48. Pensilvānijas 48. pulks bija ierīkots Savienības līnijas daļā, kas atradās tikai 150 m (500 pēdu) attālumā no konfederātu līnijas. Viņi atradās zem grēdas virsotnes, un daļu no viņu līnijām konfederāti nevarēja saskatīt, jo tās bloķēja reljefs. Pensilvānijas 48. pulku veidoja antracīta ogļrači. Viņu komandieris dzirdēja, kā viņa vīri piezīmēja: "Mēs varētu šo nolādēto fortu uzspridzināt, ja varētu zem tā ierīkot šahtas šahtu!". Viņš šo ideju nodeva Burnsaidam, kurš tai piekrita, un 25. jūnijā sākās rakšanas darbi. Konfederātu kareivji uz kalna grēdas sāka dzirdēt zem sevis kātņu un lāpstu skaņas. Viņi izraka vairākas klausīšanās šahtas. Taču, kad 23. jūlijā rakšanas skaņas pārstāja skanēt, viņi pārtrauca meklēšanu un noraidīja jebkādas raktuvju radītās briesmas. Līdz 28. jūlija pēcpusdienai sprāgstvielas bija gatavas. Bērnsaida Ceturtā divīzija, ieskaitot deviņus afroamerikāņu pulkus, tika apmācīta apiet krāteri, ko izraisītu sprādziens, un uzbrukt uzreiz pēc sprādziena. Tie bija svaigi karavīri, un to morāle bija augsta. Pēdējā brīdī Burnsaida komandieris ģenerālis Mīds mainīja Burnsaida plānu, lai nosūtītu baltos karavīrus. Mīds teica, ka nevēlas būt atbildīgs par krāsaino karavīru "slaktiņu".

Īsi pirms plkst. 5:00 sprādziens uzspridzināja konfederātu artilērijas bateriju un lielāko daļu kājnieku pulka. Sprādziena rezultātā uzreiz gāja bojā vismaz 278 konfederāti. Sprādziena radītais krāteris bija vairāk nekā 170 pēdu (52 m) garš, 60 pēdu (18 m) plats un 30 pēdu (9,1 m) dziļš. Pēc sprādziena neapmācītie Savienības karavīri lēni pameta savus ierakumus. Tā vietā, lai izvairītos no krātera, viņi ieskrēja tieši tajā. Krātera sienas atsegās sarkanā mālā, padarot tās pārāk slidenas, lai no tām izkļūtu. Konfederāti ātri atguvās un sāka šaut tieši uz Savienības karavīriem, kuri nebija aizsargāti. Lai mēģinātu glābt situāciju, pēc četru stundu ilgas cīņas Bērnsaids pavēlēja melnajiem karavīriem uzbrukt. Šajā brīdī viņi varēja tikai sekot baltajiem karavīriem uz krāteri. Viņiem nācās izspiest ceļu garām mirušajiem, ievainotajiem un demoralizētajiem balto karavīriem, lai iekļūtu kaujā. Kad pievienojās vēl vairāk konfederātu, viņi sarīkoja milzīgu krustenisko uguni uz krāteri. Uz Savienības karavīriem tika nomesti mīnmetēju lādiņi, un konfederātu lielgabali tika novietoti līdz malai un raidīja kanisteršāvienus uz krāterī iesprostotajiem karavīriem. Situācija no vienpusējas kaujas ātri pārvērtās par sacīkšu nemieriem. Kad Savienības karavīri padevās, melnādainie karavīri nesaņēma nekādu atlīdzību. Tos, kuriem ļāva padoties, konfederātu karaspēks nogalināja, kad tos aizveda uz aizmuguri. Daži konfederāti vēlāk pauda nožēlu, ka nespēja viņus nogalināt pietiekami ātri, jo daži melnādainie karavīri nokļuva aizmugurē dzīvi.

Cīņas turpinājās astoņas ar pusi stundas. Burnsaida IX korpuss cieta 3800 zaudējumus. Lī armija zaudēja aptuveni 1500 kritušo, ievainoto vai bez vēsts pazudušo. Bet melnādainie karavīri zaudēja 1327 vīrus, no kuriem 450 padevās. Lielāko daļu no viņiem nogalināja konfederātu karavīri, kad viņus zem apsardzes aizveda uz aizmuguri. Neveiksme un šausmas par notikušo Krātera kaujā izraisīja Burnsaida atbrīvošanu no komandiera amata. Viņam tika piešķirts beztermiņa atvaļinājums bez pavēles atgriezties dienestā. Tas faktiski izbeidza viņa karjeru armijā. Pēc nepilniem deviņiem mēnešiem, 1865. gada 15. aprīlī, viņš atkāpās no armijas.

Ieeja tunelī

Kauja pie otrās dziļās grunts

1864. gada vasarā ģenerālis Grānts izmantoja vienlaicīgu operāciju stratēģiju abās Džeimsa upes pusēs. Grants piespieda Lī izmantot Konfederācijas karaspēku divās frontēs. No otras puses, Lī ģenerāļa Eransa rīcībā bija Šenandohas ielejā. Kamēr Grānts un Lī bija iesaistīti Pēterburgas kaujās, Ērnijs uzsāka ofensīvu uz ziemeļiem, kas apdraudēja Vašingtonu.

Grānts uzzināja, ka Lī sūta daļu savu spēku, lai atbalstītu Ērlo Šenandohas ielejā. Viņš domāja, ka konfederātu tranšejas starp Pēterburgu un Ričmonds tagad ir vājāk aizsargātas. Informācija bija kļūdaina. Taču Grānts saskatīja iespēju pārtraukt Pēterburgas aplenkumu, uzbrūkot tranšejām ap Deep Bottom. Nedēļu ilgajā kampaņā neizdevās sakaut konfederātu aizsardzību, jo Grants bija nepareizi novērtējis situāciju. Naktī no 13. uz 14. augustu viņš aizsūtīja ģenerāli Henkoku ar Savienības II korpusu, X korpusu un ģenerāļa Deivida Makmurtrija Grega kavalērijas divīziju pāri Džeimsam pie Deep Bottom. Sākumā Savienības uzbrukumi bija veiksmīgi. Taču drīz vien ieradās konfederātu papildspēki, un Savienības karaspēka virzība apstājās. 17. augustā tika noslēgts pamiers, lai abas puses varētu rūpēties par saviem kritušajiem un ievainotajiem. Nākamajā dienā Lī pavēlēja sākt pretuzbrukumu. Taču tā bija slikti organizēta un neko daudz nesasniedza. Tomēr Hančoks sāka Savienības karaspēka izvešanu uz ziemeļiem no Džeimsa. Līdz 20. augustam atkāpšanās bija pabeigta. Savienības spēki saglabāja savu priekšplānu Deep Bottom. Kopumā kaujā un sadursmēs Savienības karaspēks zaudēja 3000 karavīru, savukārt Konfederācija cieta aptuveni 1500 karavīru. Lī vāji aizsargātā aptuveni 20 jūdzes (32 km) garā līnija palika neskarta. Taču viņš nevarēja atļauties sūtīt karaspēku uz Šenandohas ieleju.

Uzbrukumi Weldon dzelzceļam

Kamēr norisinājās otrā Deep Bottom kauja, Grants bija nosūtījis karaspēku uz dienvidiem no Pēterburgas, lai ieņemtu Veldonas dzelzceļu. Tā bija vēl viena no Granta vienlaicīgajām operācijām. Veldonas dzelzceļš bija vienīgais savienojums starp Pēterburgu un pēdējo Atlantijas okeāna jūras ostu Vilmingtonā, Ziemeļkarolīnā. Jūnijā Grantam neizdevās ieņemt Veldonas dzelzceļu. Savienības V korpusam ģenerāļa Gouverneur K. Warrena vadībā tika pavēlēts virzīties uz rietumiem, iznīcināt sliedes un, ja iespējams, noturēt dzelzceļa līniju. Vorens veiksmīgi iznīcināja sliedes. Taču uzbrukumi un pretuzbrukumi turpinājās nākamās trīs dienas. Šajā kaujā Savienības armija zaudēja 4279 karavīrus, bet konfederāti zaudēja no 1600 līdz 2300 kritušo, ievainoto vai bez vēsts pazudušo. Savienība varēja paplašināt savas līnijas uz rietumiem un uzcēla fortu, kas tika nosaukts Savienības ģenerāļa Džeimsa S. Vadsvorta vārdā, kurš tika nāvīgi ievainots kaujā pie Vildernesas.

Henska II korpuss 24. augustā devās pret Veldonas dzelzceļu. Noguruši no kaujas pie Deep Bottom, viņi bija spiesti doties uz dienvidiem no Pēterburgas, lai pārrautu vēl vairāk sliežu ceļu. Gregga kavalērija atbrīvoja viņiem ceļu. Taču 25. augustā konfederātu ģenerālis Hīts uzbruka Savienības spēkiem Reama stacijā. Konfederāti sagrāba 9 lielgabalus un sagrāba daudzus Savienības gūstekņus. Henkoks atvilka savus spēkus atpakaļ uz Savienības līnijām pie Jeruzalemes dēļu ceļa.

Pēterburga, 18.-19. augusts, 1864. gads


Savienības pontonu tilts pār Džeimsa upi

Lielais liellopu gaļas uzbrukums

1864. gada septembrī Konfederātu armija sāka izsalkt. Visu preču krājumi bija izsīkuši. Lī armija izjuta sekas, ko radīja Granta izdedzinātās zemes politika Šenandohas ielejā. 5. septembrī Lī uzzināja, ka Savienības armijas rīcībā ir aptuveni 3000 liellopu, kas tiek turēti Kogins Pointā, Virdžīnijā. Tas atradās tikai 5 jūdzes (8,0 km) no Granta štāba. Ganāmpulku viegli apsargāja 250 vīri no 1. D.C. kavalērijas. Bija arī 13. Pensilvānijas 13. kavalērijas pulks, kurā bija aptuveni 150 vīru. Visu šo Savienības aizmugures rajonu piketēja viena nepietiekami spēcīga kavalērijas divīzija. Lī izdarīja spiedienu uz savu kavalērijas komandieri, ģenerālmajoru Veidu Hemptonu, lai tas uzbruktu Savienības aizmugures rajonam. Hemptons uzskatīja, ka tā ir iespēja gan uzbrukt ienaidnieka aizmugurē, gan iegūt lopus, lai pabarotu izsalkušos Konfederācijas karavīrus Pēterburgā. Lī tam piekrita, bet teica Hamptonam, ka viņam ir viena problēma: "Vienīgā problēma, ko es saskatu jūsu projektā, ir jūsu atgriešanās."

Veids izveidoja aptuveni 3000 jātnieku karaspēku. To veidoja ģenerāļa V. H. F. Lī (W. H. F. "Rooney" Lee) kavalērijas divīzija un divas brigādes ģenerāļu Tomasa L. Rosera (Thomas L. Rosser) un Džeimsa Dēringa (James Dearing) vadībā. Tajā bija arī aptuveni 100 vīru no Pīrsas M. B. Janga (Pierce M. B. Young) un Džona Dunovanta (John Dunovant) brigādēm, kā arī vairāki suņi, kas palīdzēja ganīt lopus. Bija plānots nobraukt kopumā 100 jūdzes (160 km), lai nozagtu lopus un pēc tam nogādātu tos atpakaļ Konfederātu līnijās. Ganāmpulks, kas bija paredzēts Savienības karaspēka barošanai, tagad tiks izmantots konfederātu karaspēka barošanai.

14. septembra rītā Hemptons vadīja savus spēkus uz dienvidrietumiem ap Savienības armijas kreiso flangu. Viņi apmetās nometnē pie Vilkinsona tilta pie Rovantī Creek un nākamās dienas agrā rītā devās uz tiltu, kas kādreiz atradās pār Melnūdens Creek. Līdz pusnaktij viņa spēki bija atjaunojuši tiltu un tagad atradās 10 jūdžu (16 km) attālumā no lopu ganāmpulka. Hemptons sadalīja savus spēkus. Rūnijs Lī devās pa kreisi, lai sargātu spēkus, kas nāca no Pēterburgas. Dēringa brigāde devās pa labi, lai sagaidītu galveno uzbrukumu un pēc tam aizsargātu sagūstīto ganāmpulku no visiem Savienības spēkiem, kas atradīsies šajā teritorijā. Rozera brigāde pārsteidza 1. D.C. kavalēriju un sagūstīja 300 vīrus. Viņi sagūstīja arī vairākas no Savienības kavalērijas jaunajām Spencera atkārtotajām šautenēm. 13. Pensilvānijas kavalērija izrādīja stingrāku pretestību, taču lielāki konfederātu spēki tos sagrāva. Dažu stundu laikā lopi tika sagūstīti, un konfederāti devās atpakaļ uz savām līnijām. Kad viņi uzzināja, kas noticis, Savienības spēki šajā apgabalā devās pakaļ lopiem. Viss, ko viņi ieguva par savām pūlēm, bija daži klaiņojoši liellopi. Kad Hemptona konfederāti pārgāja pāri tiltam pār Melnūdeni, Hemptona konfederāti to pārņēma. Papildus liellopiem Hemptona vīri sagūstīja arī civiliedzīvotājus lopkopjus. Ganāmpulku gani izrādījās noderīgi un, šķiet, bija gatavi doties kopā ar konfederātu uzbrucējiem. Hemptons ieguva 2486 liellopus, zaudējot tikai 10 vīrus, 47 tika ievainoti un četri pazuda bez vēsts. Hemptons arī paturēja vienu no atkārtotajām šautenēm sev.

Kauja par New Market Heights

Saukta arī par Čafina fermas kauju. Naktī no 20. uz 29. septembri ģenerālis Butlers un viņa Džeimsa armija šķērso Džeimsa upi, lai uzbruktu Ričmondas ārējai aizsardzībai. Rītausmā viņa kolonnas uzbruka konfederātiem. Harisona forts bija ģenerāļa Butlera plāna atslēga. Tas bija spēcīgākais punkts konfederātu līnijā uz ziemeļiem no Džeimsa upes. No forta, kas atradās augstumā, bija redzama visa Džeimsa upe. Fortu vāji turēja tikai 200 konfederātu karavīru, jo lielākā daļa tajā laikā atradās Pēterburgā. Forta lielgabali bija veci, un ziemeļu artilēristi tos neuzskatīja par kaujas cienīgiem. Savienības uzbrukums nāca negaidīti un tik ātri, ka Savienības upuru skaits bija neliels. Savienības armija guva panākumus gan pie New Market Heights, gan pie Harisona forta. Konfederāti pēc tam cīnījās, lai apturētu izrāvienu. Kā Grānts bija paredzējis, Lī vājināja savu Pēterburgas aizsardzību, lai nostiprinātu savas līnijas uz ziemeļiem no Džeimsa upes. Lī pretuzbruka 30. septembrī, taču viņa centieni bija neveiksmīgi. Savienības karaspēks iekopa tranšejas, veidojot ierakumus ap tikko ieņemto teritoriju. Konfederāti izveidoja jaunu aizsardzības līniju, kas nogrieza federālo karaspēka ieņemto teritoriju. Kopējais upuru skaits bija 4430, ieskaitot Savienības ģenerāli Hīramu Burnhemu. Fortu pārdēvēja par Burnhema fortu par godu viņam.

Burnhemas forts Virdžīnijā, bijušais konfederātu Harisona forts. Federālo spēku karavīri pretī bumbu neaizsargātajam štābam

Kauja pie Hatcher's Run

Saukta arī par Dabnija dzirnavu kauju. 1865. gada 5. februārī Grega vadītā Savienības kavalērijas divīzija virzījās uz Rema staciju un Dinviddijas tiesas namu. Viņu uzdevums bija veikt uzbrukumu un pārtraukt konfederātu apgādes vilcienus. Viņu atbalstīja Savienības ģenerāļa Vorena V korpuss, kas ieņēma bloķējošas pozīcijas, lai apturētu jebkādu konfederātu iejaukšanos. Ģenerālmajora Endrjū A. Humfrīsa II korpuss pārvietojās uz rietumiem, lai nosegtu V korpusa labo flangu. Tajā pašā naktī vēl divas divīzijas pastiprināja Savienības pozīcijas. Taču reids bija neveiksmīgs. Grega kavalērijai atgriežoties, tai uzbruka konfederātu divīzijas ģenerāļu Džona Pegrema un Viljama Mahona vadībā. Savienības virzīšanās tika apturēta, lai gan kaujā tika nogalināts ģenerālis Pelgrams. Taču Savienības armija ieguva lielāku teritoriju, jo tagad tās līnija tika pagarināta līdz pat Hačera raganai. Kopējais bojāgājušo skaits šajā kaujā bija 2700.

Stedmena forta kauja

Līdz 1865. gada 25. martam Pēterburgas aplenkums ilga jau deviņus mēnešus. Pēc pirmajām kaujām aplenkums bija pārvērties par tranšeju karu. Tagad ap Pēterburgu un Ričmonds bija aptuveni 50 jūdžu garš ierakums. Lī zaudēja iztukšošanas karu. Lī saprata, ka Savienības armija ap viņu pieaug, bet viņa kļūst arvien mazāka. Viņš zināja, ka, tiklīdz pavasarī iestāsies labāki laikapstākļi, notiks pēdējais Savienības armijas uzbrukums. Lī pavēlēja vienam no saviem uzticamākajiem ģenerāļiem Džonam Braunam Gordonam atrast vāju punktu Savienības līnijā un uzbrukt tam. Gordons uzskatīja, ka Stedmena forts piedāvā vislabākās izredzes gūt panākumus. Lai gan tam bija 9 pēdu (2,7 m) augstas sienas un grāvis, tas veidoja šauru spraugu Savienības līnijā. Turklāt tas atradās tikai 150 jardu (140 m) attālumā no Konfederātu līnijas. Agri no rīta, kad vēl bija tumšs, Savienības piketi sadzirdēja skaņas no kukurūzas lauka starp abām līnijām. Tās bija skaņas, ko dzirdēja konfederātu karavīri, kas, gatavojoties uzbrukumam, pārvietojās malā no Cheval de frise aizsargiem. Tam sekoja 11 000 nemiernieku, kas ātri ieņēma 1000 jardus (910 m) no Savienības tranšejām. Ātri ieradās Savienības spēki, lai atgrieztu konfederātus atpakaļ uz savām līnijām.

Savienības upuru skaits bija aptuveni 1000. Konfederātu nogalināto, ievainoto vai gūstā nonākušo skaits bija aptuveni 3000. Šos zaudējumus Lī armija nevarēja atļauties. Lī rakstīja Konfederācijas prezidentam Džefersonam Deivisam, ka ilgāk vairs nevarēs noturēties.

Pēterburga, Va. Chevaux-de-frise sekcijas Konfederātu līniju priekšā

Trešā Pēterburgas kauja - izrāviens

Piecu Forku kaujā 1865. gada 1. aprīlī Savienības ģenerāļa Šeridana kavalērija izlauzās cauri un aplenca konfederātu līnijas Pēterburgā. Tas sagatavoja augsni galīgajam uzbrukumam. 2. aprīļa rītā Grānts deva pavēli visiem saviem karaspēkiem uz dienvidiem no Appomattoksa upes uzbrukt konfederātu līnijām. Pirmie panākumi tika gūti tajā pašā vietā, kur iepriekšējā dienā Šeridans bija izrāvies cauri. Savienības ģenerāļa Horacio Raita VI korpuss ātri pārspēja konfederātu piketus un sāka nežēlīgu kauju, kas ilga tikai 20 vai 15 minūtes. Šajā īsajā laikā viņš zaudēja aptuveni 2200 Savienības karavīru. Taču lielāki Savienības spēku spēki beidzot izlauzās cauri nemiernieku līnijai. Lielākā daļa gruzīnu un ziemeļkarolīniešu, kas aizstāvēja šo iecirkni, padevās. VI korpusa izrāviens bija pēdējais piliens konfederātu spēkiem, kas aizstāvēja Pēterburgu. Lī ziņoja Deivisam uz Ričmonds, ka viņam ir jāevakuē gan Pēterburga, gan Ričmonds un tajā pašā naktī jāatkāpjas. Šajā brīdī Lī arī zaudēja vienu no saviem labākajiem ģenerāļiem. Atgriežoties no slimības atvaļinājuma un dodoties uz frontes līnijām, lai sapulcinātu savus vīrus, ģenerālleitnants A. P. Hils tika nogalināts ienaidnieka apšaudē.

Aplenkums ilga deviņus ar pusi mēnešus. Kopumā bija aptuveni 70 000 upuru. Ričmonds krita 1865. gada 3. aprīlī, un sešas dienas vēlāk Lī pie Appomattoksa tiesas nama nodeva savu Ziemeļvirdžīnijas armiju ģenerālim Grantam.

Šeridana apsūdzība 1. aprīlī