Izdedzinātā zeme: definīcija, taktika un vēsturiskie piemēri
Izdedzinātā zeme — definīcija, taktika un vēsturiskie piemēri. Padziļināta analīze par stratēģiju, tās sekām un slavenākajām operācijām vēsturē.
Izdedzinātas zemes politika ir militāra stratēģija. Tās mērķis ir iznīcināt visu, kas varētu būt noderīgs ienaidniekam, kamēr ienaidnieks šķērso vai bēg no kādas vietas. Uzbrukuma mērķis var būt jebkuras noderīgas lietas, ko ienaidnieks varētu izmantot, piemēram, pārtikas avoti, ūdens krājumi, transports, sakari, rūpniecības resursi un pat paši vietējie iedzīvotāji.
Politiku var īstenot militārais spēks ienaidnieka teritorijā vai savā teritorijā.
Zināmi vēsturiski piemēri, kas liecina par "izdedzinātas zemes" taktiku, ir Krievijas armijas stratēģija neveiksmīgā zviedru iebrukuma Krievijā laikā, neveiksmīgais Napoleona iebrukums Krievijā, Viljama Teksuma Šērmena gājiens uz jūru Amerikas pilsoņu kara laikā, pulkveča Kīta Kārsona īstenotā Amerikas indiāņu navaho pakļaušana, lorda Kitčenera karš pret būriem, Josifa Staļina vadītās padomju armijas sākotnējā atkāpšanās vācu armijas iebrukuma Padomju Savienībā laikā Otrajā pasaules karā, vēlākā nacistiskās Vācijas atkāpšanās Austrumu frontē un 605-732 naftas urbumu dedzināšana, ko veica atkāpjošie Irākas bruņotie spēki Persijas līča karā.
Taktika un īstenošanas veidi
- Infrastruktūras iznīcināšana — dzelzceļu tiltu, ceļu, ostu, sakaru līniju un rūpnīcu grautiņš, lai traucētu ienaidnieka piegādes un mobilitāti.
- Pārtikas un krājumu iznīcināšana — lauku dedzināšana, klēstu spolēšana, lopu slaktiņš; šī darbība var novest pie bads un humanitāras krīzes.
- Enerģijas un resursu iznīcināšana — naftas urbumu, elektrostaciju, ūdens rezervuāru iznīcināšana vai piesārņošana (pēdējais parasti ir starptautisku ierobežojumu priekšmets).
- Izvietoto un civiliedzīvotāju piespiešana — piespiedu evakuācija, deportācija vai māju dedzināšana, lai atstātu teritoriju tukšu; šīs metodes bieži skar neaizsargātos civiliedzīvotājus.
- Metodes var atšķirties atkarībā no mērķa un laika gaitā pieejamajiem resursiem, taču vienmēr tās rada plašas cilvēciskas un materiālas sekas.
Vēsturiskie piemēri — īss skaidrojums
- Zviedru iebrukumi Krievijā (Great Northern War) — Krievijas taktika, izvairoties no izšķirošām cīņām un liekot ienaidniekam ciest no trūkuma resursu dēļ, veicināja zviedru spēku vājināšanos.
- Napoleona iebrukums Krievijā (1812) — padomju (toreiz cariskās Krievijas) izdedzinātas zemes taktika un bargā ziema būtiski ietekmēja Napoleona armijas spēju uzturēt piegādes līnijas.
- Viljama Teksuma Šērmena gājiens uz jūru (1864) — ASV Pilsoņu kara laikā Šērmena mērķis bija saplēst Konfederācijas ekonomisko pamatu, iznīcinot ražošanas un pārvadāšanas kapacitāti.
- Kīts Kārsons — 1860. gadu iekarošanas kampaņās Navajo un citu indiāņu kopienu pretinieki slēdza apmetnes, dedzināja kultūraugus un piespieda pārvietošanos ("Long Walk").
- Lorda Kitčenera kampaņas pret būriem (Otrā Būru kara) ietvēra fermu iznīcināšanu un iedzīvotāju pārvietošanu, kas saistījās ar civiliedzīvotāju ciešanām un koncentrācijas nometnēm.
- Padomju armijas organizētā atkāpšanās 1941. gadā pret Vācijas iebrukumu ietvēra rūpīgu ražošanas un infrastruktūras evakuāciju vai iznīcināšanu, lai kavētu ienaidnieka uzbrukumu.
- Nacistiskās Vācijas atkāpšanās Austrumu frontē reizēm iekļāva sabiedroto un vietējo resursu iznīcināšanu; vēlākās fāzēs bija arī oficiāli izdedzinātas zemes rīkojumi (piem., "Nero" dekrēts 1945).
- Persijas līča karā (1991) — atkāpjošie Irākas spēki deva plašu naftas urbumu dedzināšanu un naftas noplūdes, radot smagas vides un saimnieciskas sekas (605–732 urbumu sijāšana un degšana).
Starptautiskie tiesību un ētiskie aspekti
- Izdedzinātas zemes politika nereti nonāk pretrunā ar starptautiskajām humanitārajām normām. Hāgas nolīgumi (1907) un Ženēvas konvencijas nosaka aizsardzību civiliedzīvotājiem un ierobežojumus attiecībā uz nevajadzīgu postījumu radīšanu, kas nav pamatoti militārai nepieciešamībai.
- Starptautiskā prakse aizliedz kara līdzekļus un paņēmienus, kas izraisa civiliedzīvotāju badu vai plašu un nepamatotu ciešanu, tāpēc daudzas izdedzinātās zemes darbības var tikt uzskatītas par kara noziegumiem, ja tās mērķē uz civiliedzīvotājiem vai ir nesamērīgas attiecībā pret stratēģisko ieguvumu.
Sociālās, ekonomiskās un vides sekas
- Ilgtermiņa ietekme iekļauj pārtikas drošības sabrukumu, masveida bēgļu plūsmas, sabiedrības destabilizāciju un ekonomisku atpalicību reģionos, kas tiek iznīcināti.
- Vides sekas var būt postošas: augsnes erozija, naftas un ķīmisku vielu piesārņojums, ilgstošs gaisa piesārņojums un ekosistēmu bojājumi, kuru atjaunošana prasa desmitiem gadu un miljonus dolāru.
Atjaunošana un mazināšana
- Atjaunošanai nepieciešama starptautiska palīdzība, infrastruktūras rekonstrukcija, humanitārā palīdzība un vides sanācija. Rehabilitācija var ietvert agroapgādes atjaunošanu, tīrīšanas programmas un sabiedrības veselības atbalstu.
- Prevencijas pasākumi iekļauj starptautisku tiesību stiprināšanu, konfliktu novēršanas politiku, humānās palīdzības garantēšanu un civiliedzīvotāju aizsardzību konfliktu laikā.
Secinājums: Izdedzinātas zemes taktika var sniegt īslaicīgu militāru labumu, taču tās ilgtermiņa cilvēciskās, ekonomiskās un vides izmaksas ir ārkārtīgi augstas. Mūsdienu starptautiskā kopiena arvien biežāk cenšas ierobežot šādas taktikas izmantošanu, aizstāvot civilo iedzīvotāju tiesības un nodrošinot atbildību par kara noziegumiem.
Kuveitas naftas ugunsgrēki, ko 1991. gadā aizdedzina atkāpjošie Irākas spēki
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir "izdegušās zemes politika"?
A: Izdedzinātās zemes politika ir militāra stratēģija, kuras mērķis ir iznīcināt visu, kas varētu būt noderīgs ienaidniekam.
J: Kādi ir daži piemēri lietām, uz kurām var vērsties, īstenojot "izdedzinātas zemes" politiku?
A: Izdedzinātās zemes politikas mērķis var būt pārtikas avoti, ūdens krājumi, transports, sakari, rūpniecības resursi un pat vietējie iedzīvotāji.
J: Vai izdegušās zemes politiku var īstenot armijas teritorijā?
A: Jā, "izdedzinātas zemes" politiku var īstenot gan armijas teritorijā, gan ienaidnieka teritorijā.
J: Kādi vēsturiski notikumi ir zīmīgi ar to, ka tajos tika izmantota "izpostītas zemes" taktika?
A: Izdedzinātās zemes taktika tika izmantota neveiksmīgajā zviedru iebrukumā Krievijā, Napoleona iebrukumā Krievijā, Viljama Tekuša Šērmana gājienā uz jūru Amerikas pilsoņu karā, pulkveža Kīta Kārsona veiktajā Amerikas indiāņu uzvaho pakļaušanā, lorda Kičenera karaspēka virzīšanā pret būriem, Josifa Staļina vadītās padomju armijas sākotnējā atkāpšanās vācu armijas iebrukuma Padomju Savienībā laikā Otrajā pasaules karā, turpmākā nacistiskās Vācijas atkāpšanās Austrumu frontē un 605-732 naftas urbumu dedzināšana, ko veica atkāpjošie Irākas bruņotie spēki Persijas līča karā.
Jautājums: Kāpēc armijas izmanto "izdedzinātas zemes" taktiku?
A: Armijas izmanto "izdedzinātās zemes" taktiku, lai atņemtu pretiniekam resursus un vājinātu tā spēju pretoties.
J: Vai "izpostītas zemes" politikai var būt negatīva ietekme uz mērķa teritorijas iedzīvotājiem?
A: Jā, "izpostītas zemes" politika var negatīvi ietekmēt vietējos iedzīvotājus, atņemot viņiem būtiskus resursus un padarot tos neaizsargātus pret turpmākiem kaitējumiem.
J: Vai "izdedzinātas zemes" politika ir uzskatāma par humānu stratēģiju?
A: Nē, "izpostītas zemes" politiku parasti neuzskata par humānu stratēģiju, jo tā ietver apzinātu resursu iznīcināšanu un potenciālu kaitējumu nevainīgiem civiliedzīvotājiem.
Meklēt