Francs Sigels (1824–1902) — vācu revolucionārs un ASV Savienības ģenerālmajors

Francs Sigels (1824–1902) — vācu revolucionārs un ASV Savienības ģenerālmajors; izcils vāciski runājošo imigrantu rekrutētājs ar Linkolna atbalstu un strīdīgu vadību.

Francs Sigels (1824. gada 18. novembris - 1902. gada 21. augusts) bija vācu militārists, revolucionārs un emigrants ASV. ASV viņš bija skolotājs, avīžnieks, politiķis, kā arī kalpoja kā Savienības ģenerālmajors Amerikas pilsoņu karā. Viņa spēja savervēt vāciski runājošos imigrantus Savienības armijā izpelnījās prezidenta Abrahama Linkolna atbalstu. Taču viņš ļoti nepatika ģenerālis Henrijs Halleks un kopumā tika novērtēts kā slikts līderis.

Agrīnā dzīve un 1848. gada revolūcijas

Francs Sigels dzimis Sprottau (toreiz Prūsija, mūsdienu Polija) 1824. gada 18. novembrī. Jaunībā viņš ieguva izglītību Vācijā un strādāja kā skolotājs. 1848. gada revolūciju laikā Sigels pievienojās liberālajiem un demokrātiskajiem spēkiem, kas cīnījās pret feodālajām pārvaldēm un par konstitucionālām brīvībām. Pēc revolūciju apspiešanas daudzus tās dalībniekus – to skaitā arī Sigelu – piespieda bēgt vai emigrēt.

Emigrācija un dzīve Amerikas Savienotajās Valstīs

1848. un 1850. gadu politiskās neveiksmes lika Sigelam emigrēt uz ASV, kur viņš sākotnēji darbojās kā skolotājs un vācu valodā rakstošs žurnālists. Viņš ātri kļuva par atzītu personību vācu-amerikāņu kopienā, veicinot imigrantu integrāciju un aktīvi iesaistoties sabiedriskajā dzīvē. Sigels arī bija iesaistīts vietējā politikā un publiskajā diskursā par brīvību un pilsoņu tiesībām.

Piedalīšanās Pilsoņu karā

Pilsoņu kara laikā Sigela militārā pieredze un plašās saites vācu imigrantu aprindās bija vērtīgas Savienības pusei. Viņš ieņēma komandfunkcijas un bija atbildīgs par svešinieku – īpaši vāciski runājošo brīvprātīgo – rekrutēšanu un mobilizēšanu. Sigels tika paaugstināts par ģenerālmajoru un vadīja operācijas dažādos teātros, tai skaitā Mičiganas, Misūri un Šenandoā ielejas apgabalos.

Viņa spēja piesaistīt vācu-amerikāņu atbalstu bija politiski svarīga, tāpēc viņam bija arī Baltā nama atbalsts. Tajā pašā laikā vairāki profesionālāk novērtēti karavīri un komandieri — piemēram, ģenerālis Henrijs Halleks — viņu kritizēja kā nepietiekami stratēģisku un reizēm neveiklu kaujas vadībā. Viena no slavenākajām Sigela neveiksmēm bija sakāve Šenandoā ielejā 1864. gada pavasarī (cīņa pie New Market), kas izraisīja kritiku un galu galā viņa maiņu komandējumā.

Pēckara dzīve un mantojums

Pēc kara Sigels turpināja darboties sabiedriskajā un politiskajā laukā: viņš iesaistījās vietējā politikā, pildīja dažādus valsts un civilos amatus, strādāja žurnālistikā un palika aktīvs vācu-amerikāņu kopienā. Viņa personība un karjera simbolizē 19. gadsimta vācu emigrantu ieguldījumu ASV politikā un karā starp Savienību un Konfederāciju.

Sigela vērtējums vēsturē ir divējāds: no vienas puses viņu atceras kā ietekmīgu vācu-amerikāņu līderi un cilvēku, kurš palīdzēja mobilizēt imigrantu atbalstu Savienībai; no otras puses, viņa militārā reputācija atstāj neskaidru iespaidu — daudzi vēsturnieki un mūsdienu komentētāji uzskata, ka viņš nebija sevišķi spējīgs taktiskais komandieris lielos karagabalos.

Miris: 1902. gada 21. augustā. Sigela dzīve paliek nozīmīga gan vācu diasporas, gan ASV pilsoņu kara vēsturē, un viņa vārds atrodams vairākos piemiņas objektos un vietvārdu formā Amerikas Savienotajās Valstīs.

Pilsoņu karš

Sākoties Pilsoņu karam, Sigels brīvprātīgi pieteicās atbalstīt Abrahama Linkolna un Savienības karadarbību. Pateicoties viņa militārajai pieredzei, viņam uzticēja komandēt Trešo Misūri kājnieku armiju. Viņš vervēja daudzus amerikāņu izcelsmes vāciešus Savienības karā ar saukli "Es eju cīnīties mit Sigel". Viņa pulkveža dienesta pakāpe bija piešķirta 1861. gada 4. maijā. Tā kā viņš bija nozīmīga persona imigrantu vervēšanā Savienības armijā, prezidents Linkolns divas nedēļas vēlāk viņu paaugstināja par brigādes ģenerāli.

Pa to laiku viņš tika piesaistīts brigādes ģenerāļa Nataniela Liona vadītajai Savienības Rietumu armijai. Sigels un viņa karavīri palīdzēja apspiest nemierus Sentluisas rajonā. Incidents bija pazīstams kā Camp Jackson afēra. Vilsona līča kaujā viņš vadīja flanku manevru, pārsteidzot un uzbrūkot konfederātu spēkiem no aizmugures, kamēr Lions tiem uzbruka no frontes. 1862. gada 8. martā Pea Ridža kaujā Sigels komandēja divas divīzijas (militārās), izcīnot uzvaru pret ģenerālmajoru Ērlu van Dornu (CSA).

Pēc Pea Ridža kaujas Zīgels tika paaugstināts par ģenerālmajoru. Viņš kalpoja kā divīzijas komandieris Šenandojas ielejā un neveiksmīgi cīnījās pret ģenerālmajoru Tomasu Dž. Dž. "Stonvollu" Džeksonu. Viņš komandēja Savienības korpusu otrajā Bull Run kaujā, kur tika ievainots rokā.

1863. gada sākumā Zīgels lobēja Kara departamentu, lai tas pieprasītu vairāk karaspēka. Taču viņa lūgumi tika noraidīti. 1864. gada sākumā viņam uzticēja Rietumvirdžīnijas armijas komandēšanu. 1864. gadā viņa armija cieta sakāvi kaujā pie Jauntirgus. Šis zaudējums un nespēja novērst konfederātu uzbrukumus Ziemeļvirdžīnijā noveda pie viņa atcelšanas no komandiera amata. Lai gan viņš palika armijā līdz 1865. gada maijam, viņam netika piešķirta cita pavēlniecība.

Riverside Drive, Ņujorka

Karjera pēc pilsoņu kara

1865. gada 4. maijā Sigels atkāpās no dienesta. Īsu laiku viņš strādāja par laikraksta Baltimore Wecker redaktoru. Pēc tam viņš strādāja par avīzes redaktoru Ņujorkā. Tur viņš ieņēma dažādus politiskus amatus gan kā demokrāts, gan republikānis. 1869. gadā viņš kandidēja republikāņu vēlēšanās par Ņujorkas štata sekretāru. Viņš zaudēja pašreizējam demokrātam Homēram Augustam Nelsonam. 1871. gada maijā viņš kļuva par iekšējo ieņēmumu iekasētāju, bet 1871. gada oktobrī - par pilsētas reģistratoru. 1887. gadā prezidents Grovers Klīvlends viņu iecēla par Ņujorkas pilsētas pensiju aģentu. Viņš arī lasīja lekcijas, strādāja reklāmas jomā un vairākus gadus izdeva Ņujorkas vācu-amerikāņu žurnālu New York Monthly.

Francs Zīgels nomira Ņujorkā 1902. gadā un ir apglabāts Vudlaunas kapsētā Bronksā, Ņujorkā.

Portrets no Appleton's Cyclopedia

Meklēt pēc burta