Franz Sigel

Agrīnā dzīve

Zīgels dzimis Zinsheimā, Bādenē (Vācijā). Viņš mācījās Bruhsalas ģimnāzijā. 1843. gadā viņš pabeidza Karlsrūes Militāro akadēmiju un tika ieskaitīts Bādenes armijā leitnanta pakāpē. 1848. gadā viņš piedalījās 1848. gada revolūcijās Vācijas zemēs. Kad revolūcija neizdevās, viņš aizbēga un beigu beigās emigrēja uz Ņujorku. Tur viņš strādāja dažādos darbos. Tostarp skolotājs, mūziķis, mērnieks un cigāru veikala īpašnieks. 1854. gadā Sigels apprecējās ar Elsi Dulonu. Viņiem kopā bija pieci bērni. 1857. gadā viņš pārcēlās uz Sentluisu, Misūri štatā, kur bija viens no ikmēneša žurnāla dibinātājiem. Viņš bija Vācu institūta kurators un iestājās Republikāņu partijā. Viņš piesaistīja vācu imigrantus republikāņu partijai, jo viņi bija noskaņoti pret verdzību.

Pilsoņu karš

Sākoties Pilsoņu karam, Sigels brīvprātīgi pieteicās atbalstīt Abrahama Linkolna un Savienības karadarbību. Pateicoties viņa militārajai pieredzei, viņam uzticēja komandēt Trešo Misūri kājnieku armiju. Viņš vervēja daudzus amerikāņu izcelsmes vāciešus Savienības karā ar saukli "Es eju cīnīties mit Sigel". Viņa pulkveža dienesta pakāpe bija piešķirta 1861. gada 4. maijā. Tā kā viņš bija nozīmīga persona imigrantu vervēšanā Savienības armijā, prezidents Linkolns divas nedēļas vēlāk viņu paaugstināja par brigādes ģenerāli.

Pa to laiku viņš tika piesaistīts brigādes ģenerāļa Nataniela Liona vadītajai Savienības Rietumu armijai. Sigels un viņa karavīri palīdzēja apspiest nemierus Sentluisas rajonā. Incidents bija pazīstams kā Camp Jackson afēra. Vilsona līča kaujā viņš vadīja flanku manevru, pārsteidzot un uzbrūkot konfederātu spēkiem no aizmugures, kamēr Lions tiem uzbruka no frontes. 1862. gada 8. martā Pea Ridža kaujā Sigels komandēja divas divīzijas (militārās), izcīnot uzvaru pret ģenerālmajoru Ērlu van Dornu (CSA).

Pēc Pea Ridža kaujas Zīgels tika paaugstināts par ģenerālmajoru. Viņš kalpoja kā divīzijas komandieris Šenandojas ielejā un neveiksmīgi cīnījās pret ģenerālmajoru Tomasu Dž. Dž. "Stonvollu" Džeksonu. Viņš komandēja Savienības korpusu otrajā Bull Run kaujā, kur tika ievainots rokā.

1863. gada sākumā Zīgels lobēja Kara departamentu, lai tas pieprasītu vairāk karaspēka. Taču viņa lūgumi tika noraidīti. 1864. gada sākumā viņam uzticēja Rietumvirdžīnijas armijas komandēšanu. 1864. gadā viņa armija cieta sakāvi kaujā pie Jauntirgus. Šis zaudējums un nespēja novērst konfederātu uzbrukumus Ziemeļvirdžīnijā noveda pie viņa atcelšanas no komandiera amata. Lai gan viņš palika armijā līdz 1865. gada maijam, viņam netika piešķirta cita pavēlniecība.

Riverside Drive, Ņujorka

Karjera pēc pilsoņu kara

1865. gada 4. maijā Sigels atkāpās no dienesta. Īsu laiku viņš strādāja par laikraksta Baltimore Wecker redaktoru. Pēc tam viņš strādāja par avīzes redaktoru Ņujorkā. Tur viņš ieņēma dažādus politiskus amatus gan kā demokrāts, gan republikānis. 1869. gadā viņš kandidēja republikāņu vēlēšanās par Ņujorkas štata sekretāru. Viņš zaudēja pašreizējam demokrātam Homēram Augustam Nelsonam. 1871. gada maijā viņš kļuva par iekšējo ieņēmumu iekasētāju, bet 1871. gada oktobrī - par pilsētas reģistratoru. 1887. gadā prezidents Grovers Klīvlends viņu iecēla par Ņujorkas pilsētas pensiju aģentu. Viņš arī lasīja lekcijas, strādāja reklāmas jomā un vairākus gadus izdeva Ņujorkas vācu-amerikāņu žurnālu New York Monthly.

Francs Zīgels nomira Ņujorkā 1902. gadā un ir apglabāts Vudlaunas kapsētā Bronksā, Ņujorkā.

Portrets no Appleton's Cyclopedia