Hiragana ir viena no japāņu rakstības sistēmas sastāvdaļām un pieder pie kana — zilbārām, kas kopā ar katakanu un veido fonētisko rakstību. Japāņu rakstībā parasti tiek kombinēti trīs elementi: kandži, kas parasti apzīmē satura vārdus (lietvārdus, darbības vārdus, īpašības vārdus), hiragana, ko izmanto gramatiskajām daļiņām, galotnēm (okurigana) un vārdiem, kurus neraksta ar kandži, un katakanu un, ko galvenokārt lieto svešvārdos, onomatopejā un uzsvaru radīšanai.

Nozīme un lietojums

Hiragana ir zilbārs: katrs hiraganas simbols apzīmē vienu zilbi vai zilbes fragmentu. Tas atšķiras no alfabētu sistēmām, kur katrs burts parasti apzīmē atsevišķu skaņu (fonēmu). Hiraganu lieto vairākos galvenajos veidos:

  • Gramatiskās daļiņas — vārdi, kas norāda attiecības teikumā (piem., partikulām), parasti raksta hiraganā.
  • Okurigana (galotnes) — kandži norāda vārda sakni, bet izmaiņas (laiki, locījumi) raksta ar hiraganu; piemēram, darbības vārdam 食べる (taberu) tikai 食 norāda sakni, bet べる raksta hiraganā.
  • Vārdi bez kandži — daļa vārdu, īpaši bērnu vārdi, dialektiski vai reti lietoti vārdi, raksta pilnībā hiraganā.
  • Furigana — mazā hiragana virs vai blakus kandži, lai norādītu izrunu; bieži lieto bērnu grāmatās, mācību tekstos un literāros darbos ar retām zīmēm.
  • Teksts bērniem un mūzikas teksti — pilnīgi hiragānā rakstīts teksts atvieglo lasīšanu bērniem vai dziesmu tekstiem, kur svarīga ir skaidra zilbju saskaņa ar melodiju.

Pamatformas un fonētika

Hiragana pamatsastāvā ir aptuveni 46 pamatzīmes, kas apzīmē skaņu kopas (a, i, u, e, o; ka, ki, ku, ke, ko; u.tml.). Papildus pamatzīmēm ir vairāki svarīgi varianti:

  • Dakuten un handakuten — mazie “pārsvaru” marķieri, kas pievieno līdzskaņa skanējuma izmaiņu (piem., か ka → が ga ar dakuten).
  • Yōon — kombinācijas ar mazām や/ゆ/よ, kas dod skanējumu kā "kya", "shu" utt.
  • Sokuon — mazais っ norāda līdzskaņa dubultošanu (pauzi vai geminātu līdzskani).
  • Nasalais raksturs ん — atsevišķs simbols, kas apzīmē noslēdzošo ん skaņu, kas var skanēt kā "n", reizēm kā "m" vai "ng" atkarībā no apkārtējām skaņām.
  • Garās patskanis — japāņu ilgos patskaņus hiraganā parasti attēlo, pievienojot papildu patskani (piem., おう vai ー katakanā).

Praktiski katrs hiraganas raksturs (kana) ir:

  • patskanis (piemēram, "a": あ),
  • līdzskanis + patskanis (piemēram, "ka": か),
  • vai noslēguma nazālais skaņojums — "n": (ん), kas dažkārt vairāk atgādina "m" vai "ng", atkarībā no fonētiskā konteksta.

Vēsture

Agrāk hiragana bija saistīta ar specifiskiem sociāliem slāņiem: to bieži dēvēja par sieviešu rakstību, jo pirmsākumos sievietes literatūrā plaši izmantoja hiraganu, kamēr vīrieši biežāk lietoja kandži un sinogrāfiskus stilus. Tā notika arī tāpēc, ka ķīniešu valodā lietotie kandži līdzēja savā semantiskajā lomā, taču tie neatbilda tieši japāņu fonētikai; tādēļ sievietes, kas rakstīja daiļliteratūru, dzeju un dienasgrāmatas, plaši izmantoja vienkāršāku un lokālāk piemērotu hiraganu. Vēlāk reliģiskie pārstāvji, piemēram, budistu mācītāji (piem., Rennyo, dz. 1498), izmantoja hiraganu, lai reliģiskie tekstu būtu vieglāk saprotami plašākai auditorijai.

Vēsturiski hiragana radās no kursīvām kandži formām, ko sauc par mnogana (manyōgana) — jeb no kanji rakstzīmju fonētiskās izmantošanas, kas ar laiku attīstījās par atsevišķu, vienkāršotu kana sistēmu.

Praktiski piemēri

Kā piemēru gramatisku galotņu lietojumam varam parādīt darbības vārdu "ēst", kas rakstās 食べる (taberu). Šeit kandži 食 pārstāv vārda sakni (izrunā "ta"), bet pārējās divas zilbes "be-ru" ir hiragana (べる). Lai pateiktu "es ēdu/tu ēd" pagātnes formā, teiktu "tabemashita", kas rakstīts 食べました (kur "be-ma-shi-ta" ir hiragana).

Kā mācīties un praktiski padomi

  • Sāciet ar 46 pamatzīmēm un apgūstiet pareizu stilu un burtu rakstības secību (stroke order) — tas atvieglo rakstīšanu un atpazīšanu.
  • Pievienojiet dakuten, yōon un sokuon vingrinājumos, lai apgūtu visas skaņas variācijas.
  • Lasiet vienkāršus tekstus bērniem, mūzikas tekstus un materiālus ar furigana, lai pierastu pie lasīšanas hiraganā.
  • Izmantojiet kartītes (flashcards), rakstīšanas vingrinājumus un mobilās lietotnes — pamatkana apgūstama salīdzinoši ātri, bet kanji prasa ilgāku laiku.

Hiragana ir viena no pirmajām lietām, ko iesācēji mācās japāņu valodā, jo tā sniedz pamatu gan lasīšanai, gan gramatikas uztverei. Lai gan kanji ir jāapgūst gadiem, diezgan ātri var iemācīties rīkoties ar hiraganu un katakanu un, kas ļauj lasīt vienkāršus tekstus un saprast pamatstruktūras.