Bizantijas māksla: definīcija, vēsture, ikonas un mantojums

Bizantijas māksla: ceļvedis pa vēsturi, ikonām un mantojumam — no Konstantinopoles mozaīkām līdz postbizantīniskajām tradīcijām Grieķijā un Krievijā.

Bizantijas māksla ir kristīgā grieķu māksla Austrumromas impērijā no aptuveni 5. gadsimta līdz Konstantinopoles krišanai 1453. gadā. (Romas impērija šajā periodā ir pazīstama kā Bizantijas impērija.)

Taču ar šo terminu var apzīmēt arī citu valstu mākslu, kuras dalījās savā kultūrā ar Bizantijas impēriju. Tas var ietvert Bulgāriju, Serbiju un Krievzemi. Var iekļaut arī Venēcijas Republiku un Sicīlijas karalisti, lai gan tās bija Rietumeiropas kultūras daļa. Balkānu un Anatolijas kristiešu, kas dzīvoja Osmaņu impērijā, mākslu bieži dēvē par "postbizantīnisko". Atsevišķas tradīcijas, kas aizsākās Bizantijas impērijā, īpaši ikonu glezniecība un baznīcu arhitektūra, joprojām ir aktuālas Grieķijā, Krievijā un citās Austrumu pareizticīgo valstīs.

Galvenās iezīmes un raksturojums

Bizantijas māksla izcēlās ar spēcīgu reliģiskumu un simbolisku izteiksmi. Tā tiecās nevis pēc iluzionisma un dabiskuma, bet pēc garīgas klātbūtnes atainošanas: figūras parasti ir frontālas, stilizētas, ar hierātisku proporciju (svarīgākie tēli ir lielāki), plakanu telpas uztveri un zelta fonu mozaīkās vai ikonu fona laukumos. Tipiskas tehnikas un žanri ir mozaīkas, freskas, ikonas, manuskriptu miniatūras, keramika, metāla darbi un mozaīkas izmantotais stikla un zelta spīdums.

Vēstures periodizācija un galvenie posmi

Bizantijas mākslu var iedalīt vairākos vēsturiskos posmos:

• Agrīnā bizantiskā fāze (aptuveni 4.–7. gadsimts) — pāreja no Romas un helēniskajām tradīcijām uz kristīgo ikonogrāfiju; nozīmīgi piemēri: bazilikas un agrīnas mozaīkas.
• Vidējais periods (8.–12. gadsimts) — iezīmīgs ar ikonu cīņu (ikonoklazmu) laikiem, kad attēlu iznīcināšana tika aizliegta un vēlāk atjaunota; pēc ikonoklazmas sekoja ikonu kanonu nostiprināšanās.
• Vēlākais un Palaioloģu renesanses periods (13.–15. gadsimts) — pēc Latīņu impērijas laika atdzimšana, bagātīgāka plastika, izteiksmīgāki portreti un klasisku motīvu atgriešanās, līdz Konstantinopoles krišanai 1453. gadā.

Ikonas un to nozīme

Ikonas ir viena no vispazīstamākajām bizantiešu mākslas formām. Tās galvenokārt bija gleznotas uz koka dēļiem ar temperas tehniku un zelta lapu fona izmantojumu. Ikonai bija gan rituāla, gan teoloģiska funkcija — tās tika cieši saistītas ar liturģiju, svētumu un lūgšanām; daudzas tika uzskatītas par brīnumdarošām. Ikonu gleznošanas kanoni (proporcijas, krāsu izmantošana, simbolika) bija stingri reglamentēti, un meistari centās saglabāt tradīcijas, lai nodrošinātu attēla teoloģisko pareizību.

Arhitektūra, mozaīkas un glezniecība

Bizantijas arhitektūrā izcilākie elementi ir centrālā kupola konstruktīva izmantošana (piemēram, ar pendentīviem), krustdēļa plāni un baznīcu iekšējā hierarhiskā zonējuma akcentēšana. Slavenākie arhitektūras paraugi kalpoja kā modeļi visā valstī un ārpus tās. Interjeros plaši izmantoja mozaīkas ar stikla tesserae un zelta loksnēm, kas atstaro gaismu un rada pārdabisku atmosfēru. Freskas un mozaīkas attēloja Kristu, Dievmāti (Theotokos), svētos un evaņģēliju sižetus, sakārtojot tos pēc teoloģiskas hierarhijas (kupolā bieži — Kristus Pantokrators, centrālajā telpā — Dieva žēlastības attēlojumi).

Tehnikas un materiāli

Visbiežāk lietotās tehnikas bija:

• Tempera uz koka paneļiem — ikonas; pamats parasti bija gruntēts ar gesso, gleznošanai lietoja olu temperu, virsū bieži pielīmēja zelta foliju.
• Mozaīka — stikla, marmora vai dārgāku materiālu mazi kubiņi (tesserae); zelta folija starp stikla slāņiem radīja spīdumu.
• Freskas — pigments uz svaiga apmetuma, plaši izmantotas klosteru un baznīcu sienu apgleznošanā.
• Metāla darbi un emalja — dekoratīvi liturģiski priekšmeti, ikonu ietvari, reliģiskā rotaļu greznojumi.

Ikonoklazma un tās ietekme

8.–9. gadsimtā Bizantijā notika ikonoklazma — periods, kad reliģisko attēlu izmantošana tika aizliegta un daudzas ikonas, mozaīkas un freskas tika iznīcinātas vai aizsegti. Pēc ikonoklazmas beigām (svarīgs pagrieziens bija 843. gada "Ortodoxijas triumfs") sekoja atjaunošanās, bet tajā pašā laikā radās stingrāki ikonogrāfijas kanoni, kas formēja nākamo gadsimtu ikoniskos standartus.

Mantojums un ietekme

Bizantijas mākslas ietekme ir jūtama plaši: arhitektūras plāni un ikonu tradīcijas izplatījās Austrumu pareizticīgajās zemēs — Grieķijā, Krievijā, Balkānos un Vidusjūras reģiona daļās. Daudzām šīm vietām Bizantijas stilam pievienojās vietējie elementi, veidojot atšķirīgas, taču radniecīgas tradīcijas. Mūsdienās bizantiešu mākslas darbi ir nozīmīga pasaules kultūras mantojuma daļa; daudzus piemērus glabā muzeji, klosteri un UNESCO objekti. Saglabāšana un restaurācija ir aktuāla gan mākslas vēsturisko liecību, gan reliģiskās prakses dēļ.

Bizantijas māksla ir nenovērtējams tilts starp antīko un viduslaiku pasauli — tā apvieno klasisku formu mantojumu ar jaunu, kristīgu redzējumu, kas ietekmējis ēku veidolu, dievkalpojumu estētiku un vizuālo reliģisko pieredzi vairākos gadsimtos pēc Impērijas sabrukuma.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir bizantiešu māksla?

J: Kādu citu reģionu mākslu var pieskaitīt bizantiskajai mākslai?

J: Ar kādu terminu apzīmē Balkānu un Anatolijas kristiešu, kas dzīvoja Osmaņu impērijā, radīto mākslu?

J: Kādas tradīcijas, kas aizsākās Bizantijas impērijā un joprojām ir saglabājušās dažās Austrumu pareizticīgo valstīs?

J: Kuru laika posmu dēvē par Bizantijas impēriju?

J: Kad Bizantijas māksla kļuva plaši izplatīta?

J: Kad Bizantijas māksla panīka?

Meklēt pēc burta