Korāls (izrunā: "Ko-RAHL") ir himna, ko parasti dzied visa draudze — visiem kopā — luterāņu dievkalpojumos. Termins ir cēlies no vācu vārda "Choral" (chorale), un šī mūzikas forma kļuva īpaši svarīga vēlās renesanses un agrā baroka laikā, kad tapa lielākā daļa no pazīstamajām korālu melodijām.
Vēsture un Lūtera loma
Mārtiņš Luters uzskatīja, ka dievkalpojumā draudzei jābūt aktīvai un jāpiedalās dziesmā. Viņš aizstāja sarežģītu latīņu korāļu lietojumu ar saprotamām vācu dziesmām — Luters vēlējās, lai teksts būtu vācu, nevis latīņu valodā, lai visi varētu saprast, ko dzied. Luters pats sacerēja vai pārstrādāja daudz korālu tekstu un dažkārt arī melodijas — piemēram, Ein' feste Burg (Varens cietoksnis). Viņš bieži izmantoja arī seno gregoriāņu melodiju motīvus no katoļu dievkalpojumiem, pievienojot tiem vācu tekstus, kā tas ir dziesmā Christ lag in Todesbanden (Kristus gulēja nāves tumšajos važās).
Mūzikas forma un raksturojums
Koraļi bieži ir strofiskas dziesmas ar vienkāršu, atmiņā paliekošu melodiju un skaidru tekstu. Tipiska korāla melodija sastāv no atskaņām raksturīga struktūras modeļa — AAB formā, ko vācu tradīcijā sauc par Bar formu. Praktiski tas nozīmē, ka pirmā daļa (saukta par Stollen) tiek atkārtota (A A), bet pēc tam seko otrā daļa — Abgesang (B), kas parasti sniedz muzikālu noslēgumu vai atšķirīgu tematisku attīstību. Šī vienkāršā, bet efektīvā forma padara korālus viegli dziedamus un piemērotus liturģiskai lietošanai.
Baha un harmonizācija
Johans Sebastians Bahs plaši izmantoja korālu melodijas, ierakstot tās četrbalsīgās harmonizācijās un iekļaujot tās savās kantātēs un citos darbos. Baha četrbalsīgie korāļi bieži tiek minēti kā nozīmīgs mācību materiāls harmonijā: soprāna partija parasti nes pazīstamo melodiju, kamēr altu, tenoru un basu daļas veido harmonisku pamatstruktūru. Bahs izmantoja korālus gan kā dziesmu noslēgumus, gan kā tematiska materiāla attīstības pamatu savos liela mēroga skaņdarbos.
Korālmūzika ērģelēm un dievkalpojumu prakse
Koraļa melodijas bieži atdzīvojas arī kā ērģelēm rakstīti prelūdiji vai citas ērģeļu frāzes — šīs kompozīcijas var būt īsi ievadi pirms korāļa dziedāšanas vai garākas meditatīvas variācijas, kur melodija tiek apstrādāta improvizatīvā vai kontrapunktiskā manierē. Korāla prelūdijas bija īpaši populāras baroka ērģeļmūzikā un tiek saistītas ar tādiem ērģelniekiem kā Pachelbels un Buxtehude, kā arī ar Bahu.
Vēlākie komponisti un mūsdienu loma
Korālus un to melodijas izmantoja arī vēlākie komponisti — Felikss Mendelszons, Antons Brukners un Makss Rēgers bija starp tiem, kuri integrēja korālus savos oratoriskajos, orķestra un ērģeļu darbos. Korālu motīvi parādās gan kā tiešas citācijas, gan kā harmonisku vai tematisku ideju pamats plašākos mūzikas kontekstos.
Kā korāls skan mūsdienās
Daudzas no baroka un reformācijas laika korālu melodijām joprojām tiek dziedātas kā himnas protestantu baznīcās Vācijā, citās Eiropas valstīs un arī angliski runājošajās kopienās. Korālu tradīcija ietekmē gan liturģisko praksi, gan klasiskās mūzikas repertuāru — tie ir gan vienkārši draudzes dziedājumi, gan augsta meistarības instrumentālie darbi. Mūsdienu koristu, ērģelnieku un komponistu interese par korālu materiālu turpina nodrošināt šīs tradīcijas dzīvu klātbūtni mūzikā un dievkalpojumos.
Piezīme: korāls var būt gan viegli dziedama strofiska himna draudzei, gan augsti attīstīts muzikāls materiāls komponista apstrādei — no vienkāršas melodijas līdz sarežģītām harmoniskām vai kontrapunktiskām apdarēm.