Anglikāņu dievkalpojuma mūzika (Service) — definīcija un vēsture

Anglikāņu dievkalpojuma mūzika: vēsturiska definīcija un attīstība — no Tjūdoriem līdz mūsdienām, slaveni komponisti, tradicionālie teksti un izsmalcināts kora skanējums.

Anglikāņu baznīcas mūzikā “dievkalpojums” (angļu val.: service) ir komponēts skaņdarbs vai dziesmu kopa, ko ierasti izpilda koris dievkalpojuma laikā. Šādas mūzikas pamatu veido liturģiskie teksti — kantikas, himnas, atbildes un lūgšanas, kas nāk no anglikāņu liturģijas (īpaši no Book of Common Prayer). Parasti kora izpildei pievienojas ērģeļu pavadījumsā, taču daudzas kompozīcijas paredzētas arī kapellas (tikai koris, bez instrumentiem) vai plašākai instrumentācijai īpašos svētkos.

Liturgiskie elementi un tipiskie panti

Dievkalpojuma mūzikā bieži iekļauti šādi liturģiskie tekstu bloki:

• Rīta lūgšanā parasti dzied Venite (95. psalms), Te Deum un Jubilate (100. psalms) vai Benedictus vārdi. Šie kantikas ir daļa no Matins/ Morning Prayer tradīcijas.
• Svētajai Komūnijai (Holy Communion / Eucharist) parasti tiek sacīti vai dziedāti: Gloria, dažkārt arī Credo, kā arī Sanctus, Agnus Dei un atbildes starp priesteri un kori.
• Vakara lūgšanā (Evensong) parastie kantiki ir Magnificat un Nunc Dimittis. Kori šo pāri saīsināti sauc par “Mag un Nunc”.

Bez kantikām dievkalpojuma mūzikā parasti iekļauj arī himnas, atbildes, responsorijas un ģenerālās ērģeļu prelūdijas. Daudzi komponisti. ir radījuši īpašas atbildes (Responses) un cits liturģisks materiāls, ko izmanto ikdienas un svētku liturģijā.

Vēsture un attīstība

Anglikāņu dievkalpojuma mūzika attīstījās kopš Reformācijas laika, kad liturģija pārgāja no latīņu uz angļu valodu un radās īpašas anglikāņu formas. Tjūdoru un agrīnajā Stjuartu laikmetā dievkalpojumi bieži tika klasificēti kā “īsie”, “lieli” vai “verses” dievkalpojumi. Šo jēdzienu īpatnības:

• Īsie dievkalpojumi (Short Services) bija īsāki, teksts bieži tika dziedāts vienu reizi, daudzas reizes bez instrumentālā pavadījuma.
• Lielie dievkalpojumi (Great Services) bija apjomīgāki — vārdi varēja tikt atkārtoti, izmantota polifonija un plašāka kora faktūra. Slavens piemērs ir Viljams Bērds uzrakstītais Lielais dievkalpojums.
• Versu dievkalpojumi (Verse Services) bija garāki un balstījās uz solo epizodēm (kāds kora dalībnieks dzied solo), starp katru pantu ieskanas pilna kora ritmiskas vai polifoniskas sadaļas — tā arī minēts par soli solo.

Renesanses komponisti (piem., Thomas Tallis, William Byrd) radīja bagātīgas polifoniskas struktūras, kas pielāgojās anglikāņu liturģijas prasībām. Baroka un vēlākajos laikmetos (Purcell, Gibbons, Tomkins u.c.) stils mainījās — pieauga ērģeļu nozīme, attīstījās kora un ērģeļu dialoģi. 18.–19. gs. dievkalpojuma mūzika bieži rāda opernisku vai oratorisku ietekmi. Viktoriāņu laikmeta atdzimšana (Oxford Movement un kora tradīciju atjaunošana) veicināja jaunu skaņdarbu pasūtīšanu katedrālēm un koledžām.

Izpilde, tradīcijas un liturģiskā funkcija

Dievkalpojuma mūziku izpilda gan katedrāļu un koledžu kori ar vīriešu balsīm un zēniem, gan mūsdienu jauktie kori (SATB) plašāku paražu ietekmē. Izpildījumā iespējamas vairākas variācijas:

• kapella (a cappella) — bez ērģeļu pavadījuma;
• ar ērģeļu pavadījumu — visizplatītākais variants anglikāņu tradīcijā;
• ar instrumentālu orķestrāciju — īpaši svinīgos dievkalpojumos vai modernās interpretācijās.

Dievkalpojuma mūzika pilda gan liturģisku, gan estētisku funkciju: tā drīzāk veicina meditāciju, tekstu skaidrību un kopības sajūtu nekā vienkārši koncertu. Tradicionāli daļas tiek atlasītas atbilstoši liturģiskajam laikam (Advents, Lieldienas, Ziemassvētki u.c.).

Svarīgi skaņdarbi un komponisti

Anglikāņu dievkalpojuma kanonā ir gan renesanses meistarstiķi, gan 19.–20. gs. komponistu darbi. Piemēri un autori, kurus bieži min:

• Renesanse: Thomas Tallis, Viljams Bērds (slavens Lielais dievkalpojums), Orlando Gibbons;
• Baroks un klasicisms: Henry Purcell (vairāki Evening Service iestudējumi), William Croft;
• 19. gs. un viktoriāņu atdzimšana: Samuel Sebastian Wesley, Charles Villiers Stanford, Hubert Parry;
• 20. gs.: Herbert Howells (daudzas populāras Magnificat/Nunc Dimittis versijas, piemēram, Collegium Regale), Edward Bairstow, Charles Wood, Sir William Walton, Benjamin Britten (rakstīja liturģiskus darbus un koru mūziku, kas bieži tiek lietota dievkalpojumos).

Skaņdarbi parasti tiek apzīmēti ar vārdu “Service” un bieži norāda tonalitāti vai vietu (piem., “Evening Service in B minor”, “Gloucester Service”, “Collegium Regale”).

Mūsdienu prakse un ietekme

Mūsdienās dievkalpojuma mūzika tiek atskaņota gan cieši pieturoties pie tradīcijas, gan modernizētos aranžējumos. Dažas kora kopas veido īpašus koncertprogrammas tipa Evensong sesijās, piesaistot arī plašāku auditoriju. Komponisti turpina radīt jaunus dievkalpojuma iestudējumus, pielāgojot vecos tekstus jauniem vokālajiem resursiem un mūzikas valodai.

Kopumā anglikāņu dievkalpojuma mūzika — tā ir ilgstoša, elastīga tradīcija, kura apvieno liturģisku funkciju ar māksliniecisku brīvo izteiksmi, un kuras ietekme jūtama ne tikai Anglijā, bet arī pasaules koru kultūrā.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir anglikāņu baznīcas dievkalpojums?

Q: Kā parasti tiek pavadīts koris?

J: Kādi ir daži no vārdiem, kas tiek iestudēti rīta lūgšanā?

J: Kādi ir daži no vārdiem, kas tiek iestudēti Svētajā Komūnijā?

J: Kādi ir daži no vārdiem, kas tiek iestudēti Vakara lūgšanā?

J: Kas ir sarakstījis slavenus Lielā dievkalpojuma skaņdarbus?

J: Kā dievkalpojumi tika aprakstīti Tjūdoru un agrīnajā Stjuartu laikā?

Meklēt pēc burta