Pīters Pīrss angļu tenors un komponista Bendžamina Britena dzīves partneris

Agrīnā dzīve un izglītība

Sers Pīters Nevils Luards Pīrss CBE (viņa vārds rīmējas ar "cheers") (dzimis 1910. gada 22. jūnijā Farnhemā, miris 1986. gada 3. aprīlī Aldeburgā) bija angļu tenors un komponista Bendžamina Britena dzīves partneris.

Pīrss saņēma pirmo izglītību Lancingas koledžā. Vēlāk viņš turpināja mācības Kēbla koledžā Oksfordā, kur strādāja arī kā ērģelnieks Hertfordas koledžā, taču pameta Oksfordu, nenokārtojot gala grādu. Pēc tam viņš divus semestrus studēja dziedāšanu Karaliskajā mūzikas koledžā. Šī akadēmiskā bāze vēlāk palīdzēja viņam attīstīt izsmalcinātu vokālo tehniku un repertuāru.

Sherība ar Bendžaminu Britenu un karjeras sākums

Pīrss ar Britenu iepazinās 1934. gadā, kad viņš bija grupas BBC Singers dalībnieks. Viņu ģimeniskā un profesionālā saistība drīz pārvērtās par ciešu partnerību — gan dzīvē, gan mākslā. Pirmais publiskais kopdarbs notika 1937. gadā koncertā Balliol koledžā Oksfordā.

Arī Otrā pasaules kara draudu dēļ 1939. gadā Pīrss un Britens devās uz Ameriku, taču 1942. gadā viņi atgriezās Anglijā. Atgriežoties, viņi kopā sniedza nozīmīgu izpildījumu — Britena dziesmu ciklu "Septiņi Mikelandželo sonātes" Vigmorazālē Vigmorazālē Londonā (Britens bija izcils pianists), un vēlāk ierakstīja šo ciklu studijas versijā uzņēmumam EMI. Tas bija viņu pirmais kopīgais ieraksts un uzreiz nostiprināja Pīrsa reputāciju kā vadošam interpretatoram Britena vokālajai daiļradei.

Mākslinieciskais ieguldījums un nozīmīgās lomas

Pīters Pīrss bija būtisks iedvesmas un radošās sadarbības avots Britena vokālajai un operas daiļradei. Daudzās Britena operās galvenā tenora loma tika rakstīta tieši Pīrsam. Britens viņam sarakstīja arī vairāk nekā 100 dziesmu ar klavieru pavadījumu, kā arī vairākus skaņdarbus tenoram un orķestrim. No nozīmīgākajiem darbiem, kuri ir cieši saistīti ar Pīrsa izpildījumu, minami: Les Illuminations, Noktirne, Serenāde tenoram, ragu un stīgām un Kantika.

Brittena operu repertuārā Pīrss dziedāja virkni centrālu un raksturojošu lomu — autoram bieži tika iedvesma rakstīt tieši viņa balss krāsai un tektonikai. Starp izceltajām lomām minami: Pītera Grimsa, Alberta Hēringa (titulloma), Žēbrāja operā (Mačets), Ouena Vingreiva (sers Filips Vingreivs), Billija Buda (kapteinis Vērs), Skrūves pagriezienā (Kvints), Nāve Venēcijā (Ašenbahs) un lomās trīs Baznīcas līdzībās. Šīs partijas demonstrē viņa spēju apvienot emocionālo niansētību ar izteiksmīgu teksta diksiju — īpaši svarīgu Britena vokālajā valodā.

Raidījumos un izrādēs Pīrss ne tikai dziedāja nopietnas un dramatiskas lomas: viņš arī spēlēja komiskas epizodes. Piemēram, operā Sapnis vasaras naktī viņam bija komiska loma — Flute the Bellowsmender — kurā viņš pārģērbās par sievieti un parodēja izcilu operdziedātāju Džoanu Saterlendi, dziedot traģisku ainu no operas Lucia di Lammermoor.

Balss tips, repertuārs un starptautiskā darbība

Pīrss bija liriska tipa tenors — vērsts uz teksta skaidrību, smalku frāzējumu un krāsas niansēm, nevis uz smagnēju operisku bravūru. Britens rakstīja mūziku, kas īpaši labi atklāja tādas balsis priekšrocības, tādēļ daudzas viņam sarakstītās partijas izmantoja tieši šo niansētību. Pīrss regulāri uzstājās Karaliskajā operā un daudzos operteātros Eiropā un ASV, kā arī bija biežs viesis Aldeburgas festivālā, kas kopā ar Britenu veidoja māksliniecisku centru viņu darbībai.

Bez Britena mūzikas Pīrss plaši interpretēja Līdera repertuāru — īpaši Franča Šūberta "Lieder", bieži kopā ar pianistu Britenu. Viņš arī regulāri dziedāja evaņģēlista lomu Johana Sebastiāna Baha pasijās, kas parāda viņa spēju apvienot vokālo tehniku ar baroka stilistiku.

Pēdējie gadi, godas un mantojums

Viņa pēdējā lielā loma, ko Britens viņam bija radījis, bija Ašenbaha partija operā "Nāve Venēcijā". Pīrss šo lomu izpildīja 1973. gadā Aldeburgas festivālā un 1974. gadā Karaliskajā operā. Tajā laikā Britens bija smagi slims ar sirds slimību un nevarēja apmeklēt visus izrāžu seansus; komponists mira 1976. gadā. Pīrss turpināja dzīvot kopā ar Britenu Aldeburgā, dzīvojot pazīstamajā Sarkanajā mājā, un pēc Britena nāves uzturēja un attīstīja viņu kopīgo mūzikas mantojumu.

Pēc aktīvās skatuves karjeras beigām Pīrss nodibināja un mācīja jaunos dziedātājus Britena-Pērsa fondā, turpinot veicināt jauno talantu attīstību un saglabājot interpretācijas tradīcijas. 1955. gadā viņam piešķīra CBE, bet 1977. gadā — bruņinieka ordeni. Savos pēdējos gados viņš cieta no sirds slimībām un mira 1986. gadā, desmit gadus pēc Britena. Pīrss ir apglabāts blakus Britenam Aldeburgas Svētā Pētera un Svētā Pāvila baznīcas kapličā.

Ieraksti un ietekme

Ir saglabājušies daudzi Pīrsa ieraksti, kas dokumentē viņa tuvās saites ar Britena mūziku — gandrīz visa komponista viņam rakstītā vokālā un operas mūzika ir ierakstīta ar viņa līdzdalību. Turklāt plaši pieejami ieraksti ar evaņģēlista lomām Johana Sebastiana Baha Svētā Mateja pasijā un Svētā Jāņa pasijā, kā arī Elgara "Geroncija sapnī" — Geroncija partija (Elgara). Šie ieraksti joprojām tiek augstu vērtēti gan par interpretācijas dziļumu, gan par dokumentālu nozīmi 20. gadsimta vokālās skolas izpētē.

Pīrsa balss, skaidrā teksta artikulācija un muzikālā jutība ir atstājušas paliekošu iespaidu uz laikmetīgās vokālās interpretācijas attīstību. Viņa un Britena sadarbība ir viens no nozīmīgākajiem piemēriem, kā komponista un izpildītāja dialogs spēj radīt jaunu repertuāru un ietekmēt mūzikas vēsturi.

Jautājumi un atbildes

J: Kas bija sers Pīters Nevils Luards Pīrss?

J: Kad viņš dzimis?

J: Kāds tituls viņam bija?

J: Kāds ir viņa ievērojamākais sasniegums?

J: Kad viņš nomira?

J: Kā izrunāt viņa vārdu?

Meklēt pēc burta