Bendžamina Britena opera "Skrūves pagrieziens" (The Turn of the Screw) ir kameropera — tas nozīmē, ka darbība norisinās nelielā mērogā ar ierobežotu izpildītāju skaitu un intimāku orķestrējumu. Tā ir balstīta uz Henrija Džeimsa tāda paša nosaukuma stāstu, un libretu sarakstīja Myfanwy Piper. Sižets operā gandrīz pilnībā seko Džeimsa noveles notikumiem, kur galvenā varone — jauna auklīte — pieņem darbu, lai uzraudzītu divus bērnus vecāku prombūtnē, taču bērnu uzvedība un pazīšanās ar spokiem liek apšaubīt realitāti un motīvus. Par šo projektu komponistu aicināja Venēcijas biennāle, un opera pirmoreiz tika izrādīta 1954. gada 14. septembrī La Fenice teātrī. Lielbritānijā pirmizrāde notika mēnesi vēlāk — 1954. gada 6. oktobrī Sadler's Wells operā Londonā.
Forma un sižets
Opera ir sadalīta divos cēlienos un — atbilstoši britu drukātajam libretam — prologā un sešpadsmit ainās. Pirms katras ainas sākuma skan variācija par īpašu "Skrūves" tēmu: tas ir divpadsmit notu motīvs (divpadsmit toņu rinda), kas nodrošina vienotu muzikālu rāmi visai darbībai. Tomēr, atšķirībā no dažām 12‑tonu tehnikas pieejām, Britena izmantojums saglabā saikni ar tonalitātes sajūtu; viņš bieži savieno atonālas rindas ar tonālām atsaucēm, melodiskām fragmentācijām un harmoniskām centieniem, radot noslēpumainu, spriedzi veicinošu skanējumu.
Mūzika — tematika un izteiksme
Brittena mūzika šajā operā ir ļoti koncentrēta un simboliska: viņš izmanto atkārtojošus motīvus, variācijas un kontrapunktu, lai attēlotu varoņu iekšējās cīņas un sirreālo atmosfēru. Katram svarīgākajam tēlam — auklītei, bērniem, spokiem (piemēram, Peter Quint un Miss Jessel) — ir savs muzikāls materiāls, kas parādās un mainās cauri darbībai. Ar minimālu orķestru Brittena partitura spēj nodrošināt gan intīmu balsu dialogu, gan krasi dramatiska brīža intensitāti; klusinātas krāsas un ass ritmika bieži vien pastiprina psiholoģisko spriedzi. Opera parasti tiek izpildīta aptuveni stundas garumā, atkarībā no tempiem un režijas pieejas.
Instrumentācija un lomassastāvs
Orķestris ir ļoti kompakts — parasti 13 spēlētāju — kas padara izrādi ļoti kamerisku un ļauj komponistam smalki izkrāsot balsis un īsus instrumentālos epizodes. Lomas ietver auklīti (galvenā varone), bērnus (Flora un Miles), mājiņas saimnieces palīgu (Mrs Grose), kā arī divas klātesošās “baltās” figūras — Peter Quint un Miss Jessel. Prologā tiek ievadīta tekstu un noskaņa, kas gatavo klausītāju stāsta atklāšanas skatījumam. Bērnu balsis bieži tiek izpildītas ar reāliem bērniem vai jaunajiem soprāniem, lai saglabātu viņu sirreālo un reizē traumējošo efektu.
Pirmizrādes, uztvere un nozīme
Pēc pirmizrādes Venēcijā un Lielbritānijā opera saņēma gan atzinīgus, gan kritiskus vērtējumus — daļa klausītāju un kritiķu novērtēja Britena dramaturģisko smalkumu un muzikālo niansētību, citi bija kritiski par stāsta tumšo psiholoģisko raksturu. Laika gaitā "Skrūves pagrieziens" ir nostiprinājis savu vietu 20. gadsimta operu repertuārā un tiek uzskatīts par vienu no Britena nozīmīgākajiem darbiem mazā mērogā. Operas spēcīgā ambivalence — jautājums, vai redzētie spoki ir tikpat “reāli” kā auklītes psihe — padara to par pastāvīgu interešu objektu gan mūzikas, gan literatūras un teātra pētījumos.
Praktiski izpildījuma aspekti
Izrādēs liela nozīme ir režijai, vizuālajam noformējumam un valdzinājumam starp dziedātāju un orķestri, jo šī opera bieži vien balstās uz niansētu atmosfēras radīšanu vairāk nekā uz grandioziem skatuves efektiem. Tās īsais, koncentrētais formāts un psiholoģiskā intensitāte padara to piemērotu gan kamerzālēm, gan specializētām opernamiem.