Kas ir paklanīšanās? Nozīme, veidi un starpkultūru atšķirības
Tas ir par to, kā pieklusināt (rīmējas ar "tagad").
Par loku (rīmē ar 'nē') mūzikā skatiet loku (mūzika).
Nozīme un pamatformas
Paklanīties nozīmē pieklanīties — noliekt ķermeni vai galvu, lai sveiktu, izrādītu cieņu, pateiktos vai atvainotos. Paklanīšanās var būt viegla galvas noliece, pirkstu pieskāriens, kā arī dziļa noliešanās no vidukļa vai pilna prostrācija. Šis žests ir viena no senākajām neverbālajām izpausmēm, kas visās kultūrās var nozīmēt gan cieņu, gan pazemību, gan piekrišanu vai pakļāvību.
Vēsturiskā perspektīva
Paklanīšanās sākotnēji bija žests, ar ko izrādīja dziļu cieņu pret kādu cilvēku. Eiropas kultūrās tas bija ierasts galmā un formālās pieklājības situācijās. Vēsturiski vīriešiem bieži tika gaidīts, ka viņi "paklanīsies un skrāpēsies" — nolieksies un vienlaikus atvilks atpakaļ labo kāju, turēdami kreiso roku pār vidukli. No šī izteiciena radusies frāze "paklanīšanās un skrāpēšanās", kas mūsdienās apzīmē lieku vai liekulīgu pieklājību. Šādu dziļu paklanīšanos dažkārt dēvē arī par reverenci — vārdu, kas nozīmē "dziļa cieņa".
Tradicionāli dažās sabiedrībās paklanīšanās vai noliešanās varēja veikt noteiktas sociālās lomas — piemēram, sievietes bieži izrādīja cieņu ar citu, sievišķīgāku loku (curtsy), kamēr vīriešiem bija citas formas. Šīs tradicionālās normas mūsdienās daudzviet ir mainījušās.
Paklanīšanās veidi un to nozīme
- Galvas noliece: īss, neformāls žests — sveiciens vai pateicība.
- Noliešanās no vidukļa: parādā dziļāku cieņu vai formālu uzvedību.
- Dziļa reverence: ļoti formāla noliešanās, reizēm kombinēta ar ceļgala noliecienu (genuflection) vai pilnu prostrāciju, kas izpaužas reliģiskos rituālos vai pie lielākas autoritātes.
- Curtsy (sieviešu lomā): tradicionāls sieviešu paklanīšanās variants Eiropas kultūrā.
- Ritualizētas paklanīšanās: cīņas mākslās (piem., džudo), izrādēs (mūzikas un teātra koncertu un izrāžu noslēgumā) — cieņas un pateicības izrādīšana.
Starpkultūru atšķirības
Paklanīšanās nozīme un formas ievērojami atšķiras atkarībā no kultūras. Dažas svarīgākās iezīmes:
- Rietumi: Eiropā un citos Rietumu reģionos klanāšanās parasti ir retāka un saglabājusies galvenokārt formālās ceremoniālās situācijās (piem., tiekoties ar karalieni), reliģiskos rituālos vai izpildītāju uzrunā pēc aplausiem. Izplatītāka ir rokas spiešana vai apskāviens.
- Japāna: paklanīšanās ir plaši iesakņojusies ikdienas etiķetē. Japāņi — gan vīrieši, gan sievietes — paklanās sveicinoties, atvadoties, atvainojoties, pateicoties vai parādot cieņu. Ir daudz pakāpju un niansētu noteikumu: neliels 15° nolieciens ir neformāls, 45° — ļoti formāls. Mugura tiek turēta taisna no galvas līdz gurniem. Vīriešiem rokas pie sāniem, sievietēm — viena roka pār otru ķermeņa priekšā. Parasti paklanīšanās izpildīta noteiktā tempā (piem., 3:1:4 — nolaisties, pauze, atgriezties), un ilgums vai atkārtošana norāda uz cieņas intensitāti. Bērni iemācās šo uzvedību ļoti agri, jo tas ir daļa no ģimenes un skolas prakses.
- Koreja un Ķīna: arī šajos reģionos paklanīšanās ir nozīmīga, taču formas un etiķete var atšķirties. Tradicionālā korejiešu loku formalitāte un ķīniešu noliece bieži tiek pielāgota mūsdienu kontekstiem.
- Indijas subkontinents: šeit biežāk redzamas reliģiskas noliešanās formas (piem., namaste, kur plaukstas saskaras vai pieres nolieciens), kā arī pilnas prostrācijas hinduistu un budistu praksē.
Etiķete un praktiski padomi
Ja neesat pārliecināts par pareizo paklanīšanās veidu, ievērojiet šos principus:
- Novērojiet vietējos: sekojiet vietējo uzvedībai un kopējai praksei.
- Ar rokām vai bez tām: ja kultūrā ierasts rokas pozīcija (piem., Japānā vai reliģiskajos rituālos), to ievērojiet; citādi vienkāršs nolieciens vai galvas klanīšanās ir drošs variants.
- Neuzspiediet dziļu paklanīšanos, ja tā nav nepieciešama — tas var tikt uztverts kā pārmērīga pielūgšana vai iejaukšanās personiskajā telpā.
- Biznesa etiķetē — bieži apvieno rokas spiešanu ar vieglu nolieci (dažās Āzijas biznesa situācijās) vai vienu no abiem žestiem, atkarībā no partnera kultūras.
- Reliģiskajos rituālos ievērojiet tempļa vai baznīcas noteikumus; dažkārt prasīta ceļgala noliešanās (mātes un bērnu konteksts minēts kā iemācīšanas piemērs).
Paklanīšanās mūsdienu kontekstā
Mūsdienās paklanīšanās bieži ir simbolisks žests: izrādē izpildītājs koncerta vai teātra beigās paklanās kā pateicība skatītājiem. Cīņas mākslās abi dalībnieki klanās viens otram pirms un pēc mača, lai izrādītu cieņu un sportisko garu. Kristīgajā praksē cilvēki dievkalpojumos ceļgala noliecienos vai pielūgsmes brīžos noliecas pie altāra, izrādot cieņu Jēzum.
Neverbālais konteksts un psiholoģija
Paklanīšanās nav tikai ārēja kustība — tā pauž attiecības starp cilvēkiem. Dziļāka paklanīšanās var norādīt uz lielāku cieņu, pateicību, pazemību vai pat pakļaušanos. Tā var arī kalpot par konflikta atsaukšanu (atvainošanās) vai hierarhisku statusu noskaidrošanu. Mūsdienu globalizācijas ietekmē žestu nozīme tiek fleksibly pielāgota, tomēr empātiska un uzmanīga pieeja vienmēr būs droša.
Kopsavilkumā: paklanīšanās ir daudzpusīgs neverbāls žests ar dažādām formām un nozīmēm. Zināšanas par atbilstošu veidu konkrētā kultūrā vai situācijā palīdz izvairīties no pārpratumiem un izrādīt cieņu pareizā veidā.
Loks, 19. gadsimts
Sieviete noliecas, lai pieskartos vīrieša kājām, 16. gadsimts, Indija
Saistītās lapas
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir lokšana?
A: Paklanīšanās ir, kad cilvēks noliec savu ķermeni uz priekšu no vidukļa, lai kādu sveiktu vai izrādītu viņam cieņu. Tas var būt ātrs galvas mājiens vai ļoti dziļš paklanīšanās no vidukļa.
J: Kādās situācijās cilvēki paklanās?
Atbilde: Precīzs paklanīšanās veids un situācijas, kurās cilvēki paklanās, dažādās kultūrās ir ļoti atšķirīgas. Eiropas kultūrās tas parasti tiek darīts tikai ļoti formālās situācijās, piemēram, tiekoties ar kādu svarīgu personu, piemēram, karalisko ģimeni. Dažās Āzijas kultūrās paklanīšanās ir daudz izplatītāka nekā Rietumos, un īpaši svarīga tā ir Japānā, kur cilvēki paklanās, lai viens otru sveicinātu, atvadītos, atvainotos, pateiktos vai parādītu, ka viņi nav tik svarīgi kā persona, kurai viņi paklanās.
J: Kā radās paklanīšanās?
Atbilde: Sākotnēji paklanīšanās bija žests, ar kuru izrādīja dziļu cieņu pret kādu cilvēku. Eiropas vēsturē tā bija izplatīta karaļa galmā, un no vīriešiem tika sagaidīts, ka viņi "noliecas un skrāpē", atvelkot atpakaļ labo kāju tā, lai tā skrāpētu grīdu, bet kreiso roku turot pāri viduklim.
Vai ir kāda atšķirība starp to, kā vīrieši un sievietes paklanās?
A: Vīrieši tradicionāli lokās ar pilnu dziļu paklanīšanos, bet sievietes tā vietā lokās. Mūsdienās gan vīrieši, gan sievietes pēc priekšnesumiem, piemēram, koncertiem vai teātra izrādēm, var paklanīties, bet baleta dejotājas joprojām lokās, nevis pilnībā paklanās.
Vai ir kādi īpaši gadījumi, kad cilvēki var paklanīties?
A: Jā - džudo un dažās citās cīņas mākslās dalībnieki parasti viens otram paklanās pirms cīņas sākuma; arī kristieši dažkārt var pieklanīties dievkalpojumu laikā; japāņu mātes bieži vien nēsā mazuļus uz muguras, lai bērni iemācītos pareizi pieklanīties, pirms vēl prot runāt; skolēni un skolotāji skolā arī var apmainīties ar pieklanām atkarībā no tā, kurš no viņiem ir augstāka ranga skolas sistēmā.
Jautājums: Cik ilgi jātur ķermenis, veicot tradicionālo japāņu stila paklanīšanos?
A: Tipiskam japāņu stila lokam vajadzētu ilgt apmēram astoņus skaitījumus - trīs reizes nolaižas, vienu pauzi, tad četras reizes atkal atgriežas vertikāli, lai gan, ja kāda no pusēm lokās ilgāk, tad ir pieņemts, ka abas puses šo procesu atkārto vairākas reizes, līdz abas puses katru reizi ir beigušas lokoties vienādi ilgi.
