Paklanīties
Tas ir par to, kā pieklusināt (rīmējas ar "tagad").
Par loku (rīmē ar 'nē') mūzikā skatiet loku (mūzika).
Paklanīties nozīmē: pieklanīties. Paklanīšanās ir, kad cilvēks noliec savu ķermeni uz priekšu no vidukļa, lai kādu sveiktu vai izrādītu viņam cieņu. Paklanīšanās dažkārt ir tikai ātrs galvas paklanīšanās, taču tā var būt arī ļoti dziļa paklanīšanās no vidukļa. Dažādās kultūrās ļoti atšķiras precīzs pieklanīšanās veids un situācijas, kurās cilvēki pieklanās.
Paklanīšanās sākotnēji bija žests (ķermeņa kustība), ar ko izrādīja dziļu cieņu pret kādu cilvēku. Eiropas kultūrās tagad klanās tikai ļoti formālās situācijās, piemēram, tiekoties ar karalieni vai kādu ļoti augstu un nozīmīgu personu.
Eiropas vēsturē klanīšanās bija ierasta parādība karaļa galmā. No vīriešiem tika gaidīts, ka viņi "paklanīsies un skrāpēsies". Tas nozīmēja noliekties un vienlaikus atvilkt atpakaļ labo kāju tā, lai tā skrāpētu grīdu. To darot, vīrietis turēja kreiso roku pār vidukli. Tāpēc mēs joprojām runājam par "paklanīšanos un skrāpēšanu", kas nozīmē, ka kāds ļoti un liekulīgi cenšas būt lieki pieklājīgs. Šādu dziļu paklanīšanos, ko mūsdienās nekad neizmanto, dažkārt sauc par "reverenci" (vārds, kas nozīmē: "dziļa cieņa").
Paklanīties varēja tikai vīrieši. Sievietes, izrādot cieņu, vienmēr klanījās.
Mūsdienās Eiropas kultūrās klanīšanās galvenokārt ir vērojama priekšnesumos. Kad cilvēki aplaudē (aplaudē ar rokām) pēc priekšnesuma, piemēram, koncerta vai teātra izrādes, izpildītājs paklanās. Tas ir kā pateicība skatītājiem par to, ka viņi ar aplausiem teica "paldies". Gan vīrieši, gan sievietes izpildītāji paklanās (lai gan baleta dejotājas lokās).
Kristīgajā dievkalpojumā cilvēki baznīcās noliecas pie altāra, lai izrādītu cieņu Jēzum.
Ir arī citi īpaši gadījumi, kad cilvēki paklanās. Džudo un dažās citās cīņas mākslās abi dalībnieki (cilvēki, kuri gatavojas cīnīties) viens otram paklanās, lai parādītu, ka viņi viens otru ciena un ievēro spēles noteikumus.
Dažās Āzijas kultūrās klanīšanās ir daudz izplatītāka nekā Rietumos. Tas ir īpaši svarīgi Japānā. Japāņi - gan vīrieši, gan sievietes - daudz laika pavada, paklanīdamies. Viņi paklanās, lai viens otru sveicinātu, atvadītos, atvainotos, pateiktos, pateiktos "paldies" vai parādītu, ka viņi nav tik svarīgi kā persona, kurai viņi paklanās. Ir dažādas pakāpju paklanīšanās pakāpes, un japāņu kultūrā ir ļoti svarīgi zināt, kā pareizi paklanīties dažādos gadījumos. Paklanīšanās 15 grādu leņķī ir ļoti neformāla, bet paklanīšanās 45 grādu leņķī ir ļoti formāla. To darot, mugura (no galvas līdz gurniem) ir taisna. Vīriešiem rokas ir pie sāniem, sievietēm viena roka ir pār otru ķermeņa priekšā. Parasti paklanīšanās ilgst astoņus skaitļus: trīs, lai nolaistu, viens - pauzei, un četri - lai atgrieztos vertikālā stāvoklī. Ja kāds noliecas mazliet ilgāk par otru personu, šī persona var noliekties vēlreiz, un tad arī otra persona atkal noliecas, un tā var turpināties vairākas reizes. Japāņu mātes savus mazuļus nēsā uz muguras, tāpēc bērni iemācās pieklanīties, vēl pirms prot runāt. Skolēni un skolotāji skolā cits citam paklanās. Jo svarīgāks ir kāds cilvēks, jo dziļāk otram cilvēkam ir jāpaklanās.
Loks, 19. gadsimts
Sieviete noliecas, lai pieskartos vīrieša kājām, 16. gadsimts, Indija
Saistītās lapas
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir lokšana?
A: Paklanīšanās ir, kad cilvēks noliec savu ķermeni uz priekšu no vidukļa, lai kādu sveiktu vai izrādītu viņam cieņu. Tas var būt ātrs galvas mājiens vai ļoti dziļš paklanīšanās no vidukļa.
J: Kādās situācijās cilvēki paklanās?
Atbilde: Precīzs paklanīšanās veids un situācijas, kurās cilvēki paklanās, dažādās kultūrās ir ļoti atšķirīgas. Eiropas kultūrās tas parasti tiek darīts tikai ļoti formālās situācijās, piemēram, tiekoties ar kādu svarīgu personu, piemēram, karalisko ģimeni. Dažās Āzijas kultūrās paklanīšanās ir daudz izplatītāka nekā Rietumos, un īpaši svarīga tā ir Japānā, kur cilvēki paklanās, lai viens otru sveicinātu, atvadītos, atvainotos, pateiktos vai parādītu, ka viņi nav tik svarīgi kā persona, kurai viņi paklanās.
J: Kā radās paklanīšanās?
Atbilde: Sākotnēji paklanīšanās bija žests, ar kuru izrādīja dziļu cieņu pret kādu cilvēku. Eiropas vēsturē tā bija izplatīta karaļa galmā, un no vīriešiem tika sagaidīts, ka viņi "noliecas un skrāpē", atvelkot atpakaļ labo kāju tā, lai tā skrāpētu grīdu, bet kreiso roku turot pāri viduklim.
Vai ir kāda atšķirība starp to, kā vīrieši un sievietes paklanās?
A: Vīrieši tradicionāli lokās ar pilnu dziļu paklanīšanos, bet sievietes tā vietā lokās. Mūsdienās gan vīrieši, gan sievietes pēc priekšnesumiem, piemēram, koncertiem vai teātra izrādēm, var paklanīties, bet baleta dejotājas joprojām lokās, nevis pilnībā paklanās.
Vai ir kādi īpaši gadījumi, kad cilvēki var paklanīties?
A: Jā - džudo un dažās citās cīņas mākslās dalībnieki parasti viens otram paklanās pirms cīņas sākuma; arī kristieši dažkārt var pieklanīties dievkalpojumu laikā; japāņu mātes bieži vien nēsā mazuļus uz muguras, lai bērni iemācītos pareizi pieklanīties, pirms vēl prot runāt; skolēni un skolotāji skolā arī var apmainīties ar pieklanām atkarībā no tā, kurš no viņiem ir augstāka ranga skolas sistēmā.
Jautājums: Cik ilgi jātur ķermenis, veicot tradicionālo japāņu stila paklanīšanos?
A: Tipiskam japāņu stila lokam vajadzētu ilgt apmēram astoņus skaitījumus - trīs reizes nolaižas, vienu pauzi, tad četras reizes atkal atgriežas vertikāli, lai gan, ja kāda no pusēm lokās ilgāk, tad ir pieņemts, ka abas puses šo procesu atkārto vairākas reizes, līdz abas puses katru reizi ir beigušas lokoties vienādi ilgi.
