Cīņas māksla — definīcija, vēsture, pašaizsardzība un sports
Atklāj cīņas mākslas definīciju, vēsturi, pašaizsardzību, sportu un tehnikas — ceļvedis disciplīnai, fitnesam un pārliecībai.
Cīņas māksla ir vispārīgs apzīmējums jebkuram cīņas veidam vai sistēmai, kam ir noteikts praktizēšanas veids, tehnikas un mācību metode. Pastāv daudzas cīņas mākslas, kas radušās konkrētās valstīs un kultūrās, un tās praktizē dažādu iemeslu dēļ: cīņa, pašaizsardzība, sports, pašizpausme, disciplīna, pārliecība, fiziskā sagatavotība, relaksācija un meditācija. Sausākā izpratnē cīņas māksla nozīmē strukturētu cīņas stilu — sistēmu paņēmienu, principu un treniņu, kas izstrādāta gan konflikta risināšanai, gan personīgai attīstībai. Vispārpieņemtajā lietojumā šis vārds attiecas uz cīņas sistēmām, kas attīstītas visā pasaulē.
Cilvēku, kurš nodarbojas ar cīņas mākslām vai viņu māca, bieži sauc par cīņas meistaru vai instruktoru; dažādās tradīcijās pastāv arī specifiski tituli (piem., sēnsejs, sifu, guru u. tml.).
Vēsture īsumā
Cīņas mākslu saknes meklējamas cilvēces agrīnajos laikos — cīņas paņēmieni attīstījās kā izdzīvošanas, karadarbības un pašaizsardzības sastāvdaļa visdažādākajās sabiedrībās. Rūpīgāka sistematizācija un tradīcijas radās Āzijā (piem., Ķīnā, Japānā, Indijā), Eiropā (grieķu, romiešu, viduslaiku cīņas skolas) un citur.
Daudzas mūsdienu pazīstamās sistēmas — piemēram, jūdō, karate, aikido, taekvondo, džiu-džitsu un citi stili — modernā formā sakārtojās 19. un 20. gadsimtā, kad tradicionālo paņēmienu izstrādē un mācību metodēs tika ieviestas sporta un izglītības normas. Tāpat vēsturē liela loma bijusi militārajām tradīcijām un brīvā cīņa stiliem.
Angļu valodā termins “martial arts” (latviski “cīņas māksla”) pirmo reizi parādījās 1920. gadā Takenobu's Japanese-English Dictionary kā vārda bu-gei vai bu-jutsu tulkojums, kas nozīmē "māksla vai militāro jautājumu risinājums".
Mērķi un pielietojums
- Pašaizsardzība: apgūstot efektīvas tehnikas, cilvēks var aizstāvēt sevi vai citus spriedzes situācijās; šim nolūkam bieži tiek uzsvars uz reālām aizsardzības metodēm un kritisku spriestspēju.
- Sports un sacensības: daudzas cīņas mākslas kļuvušas par sporta veidiem ar noteikumiem, treniņiem un sacensībām (piem., jūdō, taekvondo, bokss, cīņas). Sporta formās bieži tiek reglamentētas kontaktu intensitāte, laiks un drošības ekipējums.
- Fiziskā un garīgā attīstība: disciplīna, pašpārvalde, koncentrēšanās, izturība, lokanība un pašapziņa ir svarīgas sastāvdaļas, ko daudzi meklē cīņas mākslās.
- Kultūra un tradīcija: dažas sistēmas uzsver etiķeti, rituālus, filozofiju un saikni ar vēsturisko mantojumu.
Stili un paņēmieni
Cīņas mākslu klāsts ir ļoti plašs — no sitieniem, spērieniem un roku paņēmieniem līdz grūšanām, metaļiem, slazdošanai, locījumiem un bruņotu ieroču izmantošanai. Populāri piemēri bezsarakstā: karate, jūdō, aikido, kungfu, taekvondo, brazīliešu džiu-džitsu, muay thai, sambo, cīņas (wrestling), bokss, kapoeira u. c.
Dažās tradīcijās svarīga loma ir formām jeb kata — strukturētām kustību secībām, kas attīsta tehnikas, kustību atmiņu un mehānismu izpratni. Citi treniņu elementi ir sparings (pretinieka prakse), partnera vingrinājumi, kondicionēšana un tehnikas atkārtošana.
Treniņš, hierarhija un drošība
- Treniņa struktūra: iesildīšanās, tehniskie vingrinājumi, sparings, aukšana un noslēgums (stiepšanās/atveseļošana).
- Jostu/gradāciju sistēmas: daudzas skolas izmanto jostu vai citu atzīmi, lai atspoguļotu prasmju līmeni un progresu.
- Drošība: sacensībās un treniņos lieto aizsargaprīkojumu (maska, dūraiņi, aizsargi), ievēro noteikumus un intensitāti, lai samazinātu traumu risku.
Sports un mūsdienu tendences
Mūsdienās daudzas cīņas mākslas eksistē gan kā tradicionālas prakses, gan kā sporta veidi ar sacensību sistēmām un starptautiskām federācijām. Paralēli tam parādījās jaukto cīņas mākslu (MMA) kustība, kas apvieno paņēmienus no vairākām disciplīnām un ir radījusi īpašu treniņu kultūru un sacensību noteikumus.
Ieguvumi
- Fiziskā sagatavotība: izturība, spēks, ātrums, lokanība.
- Garīgā veselība: stresa mazināšana, pašdisciplīna, uzmanība un pārliecība.
- Praktiskas prasmes: pašaizsardzības tehnikas un situāciju vērtēšanas spējas.
- Sociālie ieguvumi: kopiena, mentori, draudzības un komandas gars.
Sekas un izvēle
Pirms pievienošanās konkrētai skola vai stilam, ir vērts apsvērt savus mērķus (pašaizsardzība, sports, veselība, tradīcija), trenera kvalifikāciju un drošības praksi. Cīņas mākslas var būt gan fiziski prasīgas, gan bagātinošas garīgi — tās dod rīkus konfliktu risināšanai, bet arī prasa atbildību un ētisku attieksmi pret spēju izmantot spēku.
Vispārīgi runājot, cīņas māksla ir daudzpusīga prakse, kas apvieno fizisko tehniku, mentālo attīstību un kultūras tradīcijas, pielāgojama gan tradicionālai, gan mūsdienīgai lietošanai.
Kendo cīņa (2005. gada Eiropas čempionāts).
Ievads
Cīņas mākslas ir cīņas sistēmas. Ir daudz cīņas mākslu skolu un stilu, bet visiem ir viens mērķis - pašaizsardzība. Dažas no tām, piemēram, taiji quan, var izmantot arī, lai uzlabotu veselību un formu kā qi plūsmu.
Dažas cīņas mākslas nav radušās Āzijā. Piemēram, savate radās Francijā, bet kapoeiras sporta kustības nāk no Brazīlijas.
Daudzas cīņas mākslas ietver sitienus (bokss, karatē), sitienus ar kājām (taekvondo, kikbokss, karatē), turējumus un metienus (džudo, džudžutsu, cīņa), ieročus (iaijutsu, kendo, kenjutsu, naginatado, fehtu, filipīniešu eskrima) vai noteiktu šo elementu kombināciju (vairāki džudžutsu stili).
Cīņas mākslas iedala divās galvenajās grupās: tā sauktās "cietās cīņas mākslas", piemēram, karatē un kikbokss, kurās īpaša uzmanība tiek pievērsta uzbrukumam, lai pārspētu pretinieku, un "maigās cīņas mākslas", piemēram, džudo un aikido, kurās cīņa ar pretinieku notiek mazāk agresīvā veidā, izmantojot otra spēku, lai viņu pakļautu.
Ir grūti salīdzināt dažādu esošo mākslas veidu efektivitāti. Nesen cilvēki izveidoja tādas sacensības kā Ultimate Fighting Championship Amerikas Savienotajās Valstīs vai Pancrase Japānā. Šīs sacensības ir pazīstamas arī kā "jauktās cīņas mākslas" jeb MMA. Taču šajās sacensībās tiek pārbaudīti cīņas stili tikai ierobežotās situācijās (cīņa pret ekspertiem, cīņa tikai ar vienu pretinieku, cīņa, valkājot atbilstošu apģērbu, - nekas no tā nebūtu patiess citās situācijās, piemēram, pašaizsardzībā).
Kaujas māksla ir definēta šādā veidā: cauri vēsturei, kareivim kaujas laukā, vienīgais, kas viņiem bija svarīgi, bija sakaut ienaidnieku, kas ir pirms sevis. Tas, vai stils ir mīksts vai ciets, vai cik punktus iegūst ar sitienu, ir detaļas un diskusiju temati, kas parādās miera laikos, kad notika cīņas ar rokām.
Cīņas māksla ir daļa no kara mākslas. Ja sacensību galvenais mērķis ir gūt punktus, kas kādam dod priekšrocības, tad var teikt, ka tas ir sports, nevis cīņas māksla.
Cīņas mākslu vēsture ir gara. Cīņas sistēmu attīstība aizsākās tad, kad cilvēks bija spējis nodot zināšanas un kara stratēģijas. Daļa no senākajiem rakstītajiem materiāliem par šo tēmu Eiropā datējami ar 15. gadsimtu, un to autorība pieder tādiem slaveniem meistariem kā Hanss Talhofers un Džordžs Sudraba. Līdz mūsdienām ir nonākuši arī vēl senāku tekstu pārraksti, un viens no tiem ir ar roku rakstīts dokuments. Šo dokumentu sauc I.33, un tas datēts ar 13. gadsimta beigām.
Personas, kas trenē cīņas mākslu, nepiekrīt attiecībā uz sacensībām. Dažas cīņas mākslas, piemēram, bokss vai taizemiešu bokss, dod priekšroku sparingam - cīņām treniņu laikā - un dalībai sacensībās, tomēr aikido un krav maga visbiežāk sacensības noraida. Iemesli, kas izraisa šādus viedokļus, ir atšķirīgi. Daudzas no mākslām, kas vēlas piedalīties sacensībās, apgalvo, ka sacensības dod vietu labākām un efektīvākām tehnikām. Tomēr daži stili, kas nevēlas sacensties, apgalvo, ka noteikumi, ar kuriem cilvēki izstrādāja šīs sacensības, grauj mākslu un neatspoguļo to, kas var notikt reālā situācijā.
Pēdējos gados ir bijuši mēģinājumi atjaunot dažas cīņas mākslas, kas tiek uzskatītas par vēsturiskām. Šādas vēsturiskas cīņas mākslas rekonstrukcijas piemēri ir pankrations un Šaoliņas skola, kurām nav nepārtrauktas tradīcijas.
Āzijas cīņas mākslas
| Daļa no rakstu sērijas par | |
|
| |
| Vasaras sports | |
| Futbols (futbols) | |
| Ūdens sporta veidi Peldēšana - niršana | |
| Cīņas mākslas Bokss-restlings | |
| Neto sports Teniss- Volejbols | |
| Ziemas sporta veidi | |
| Hokejs uz ledus - Slidošana Slēpošana-Curling | |
- Borneo
- bersilat
- Indija
- kalari payattu
- Indonēzija
- kuntao
- Pencak Silat
- tērzēšana un tīrīšana
- Japāna
- aikido
- boujutsu
- bujutsu
- aikijutsu
- iaido
- jujutsu
- jodo
- yudo
- karatē
- kempo
- kendo
- kenjutsu
- kobudo
- kusarigamajutsu
- kyokushinkai
- kyudo
- kyusho jitsu
- uzginatado
- ninjutsu
- ninpo
- shintaido
- shooto
- shorinji kenpo
- Šotokan
- sumo
- taijutsu
- taido
- tantojutsu
- tegumi
- Koreja
- Kung jung mu sool
- hapkido
- taekvondo
- tangsudo
- Mjanma (agrāk Birma)
- bando
- Filipīnas
- kali
- eskrima
- arnis
- Taizeme
- Taizemes bokss vai Muay Thai
- Vjetnama
- Vinoệt V Đạo
- Ķīna - visas ķīniešu cīņas mākslas, ko dēvē par kung-fu, vušu, chuan fa vai kuntao.
- Iekšējie stili: tā sauktā neijia.
- hsing yi (hsing Y)
- pakua quan
- taiji quan
- Pakistāna
- Budoban/ Budokan
- jodo
- yudo
- karatē
Citu zemju cīņas mākslas
- Brazīlija
- capoeira
- Brazīļu džudžutsu
- Ēģipte
- tahtib jeb ēģiptiešu nūju žogs
- Francija
- Vācija
- musado
- Nindokai
- Grieķija
- Grieķu-romiešu cīņa
- pankration
- Izraēla
- Krav Maga
- Polija
- kaujas 56
- karatē-do cunami
- kempo tai jutsu
- Krievija
- sambo
- Spānija
- juego del palo canario
- lucha canaria
- lucha leonesa
- Amerikas Savienotās Valstis
- pilns kontakts
- Jeet Kune Do
- SeishinDo Kenpo vai Seishindo Kenpo
- Kempo karatē, ko sauc par amerikāņu kenpo
Jautājumi un atbildes
Jautājums: Kas ir cīņas māksla?
A: Cīņas māksla ir cīņas veids un māksla, kurai ir noteikta prakse.
J: Kādi ir daži iemesli, kāpēc cilvēki nodarbojas ar cīņas mākslām?
A: Cilvēki nodarbojas ar cīņas mākslām daudzu iemeslu dēļ, tostarp cīņas, pašaizsardzības, sporta, pašizpausmes, disciplīnas, pārliecības, fitnesa, relaksācijas un meditācijas dēļ.
J: Vai ir dažādi cīņas mākslu veidi konkrētās valstīs?
A: Jā, ir daudzas cīņas mākslas, kas nāk no konkrētām valstīm.
J: Kāds ir cīņas mākslu praktizēšanas mērķis?
A: Cīņas mākslas var praktizēt pašaizsardzības, cīņas un fitnesa nolūkos.
J: Kas ir cīņas māksla?
A: Cīņu meistars ir cilvēks, kas nodarbojas ar cīņas mākslām.
J: Kāda ir Āzijas cīņas mākslās bieži izmantotā metode?
A: Āzijas cīņas mākslās parasti izmanto formu jeb kata.
J: Kad angļu valodā pirmo reizi parādījās jēdziens "martial art" un ko tas nozīmē?
A: Jēdziens "cīņas māksla" angļu valodā pirmo reizi parādījās 1920. gadā izdotajā Takenobu's Japanese-English Dictionary kā vārda bu-gei vai bu-jutsu tulkojums, kas nozīmē "māksla vai militāro jautājumu risinājums".
Meklēt