Nāve Venēcijā — Benjamina Britena pēdējā opera (1973)
Benjamina Britena pēdējā opera "Nāve Venēcijā" (1973) — dramatiska Tomasa Manna adaptācija, pirmatskaņojums Snape Maltings, Ašenbahs Pītera Pīrsa izpildījumā.
Par Tomasa Manna (Thomas Mann) noveli skatiet Der Tod in Venedig.
Benjamina Britena opera "Nāve Venēcijā". Tās pamatā ir vācu rakstnieka Tomasa Manna stāsts "Nāve Venēcijā" (Der Tod in Venedig).
Operas libretu (vārdus) sarakstīja Myfanwy Piper. Tā bija pēdējā Britena sarakstītā opera. Pirmo reizi tā tika atskaņota 1973. gada 16. jūnijā Snape Maltings netālu no Aldeburgas, Anglijā. Britens bija pārāk slims, lai diriģētu pats. Galveno Ašenbaha lomu dziedāja sers Pīters Pīrss.
Sižets un galvenās tēmas
Operas stāsts seko komponista un intellektuāļa Gustava fon Ašenbaha iekšējai pieredzei, kurš ceļo uz Venēciju un tur kļūst apsēsts ar skaistumu, ko simbolizē jaunais poļu zēns Tadzio. Britena versija koncentrējas uz Ašenbaha iekšējo monologu, viņa estētiskajām ilūzijām, vietas atmosfēru un pakāpenisku fiziskās un garīgās sabrukšanas attīstību. Galvenās tēmas ir skaistuma un iekāres pretruna ar sabrukumu un nāvi, kā arī mākslinieka attiecības ar savām kaislībām un morāli.
Mūzika, forma un uzvedības izaicinājumi
Britena mūzika šajā operā ir kodolīga un psiholoģiski orientēta — plaša orķestra krāsu lietošana, jutīgas instrumentālās nianses un motiviska attīstība, kas atspoguļo Ašenbaha apziņu. Libretā lielākā daļa teksta apraksta iekšējos vērojumus un atmiņas, tāpēc mūzika bieži vien kalpo kā starpnieks, kas pārvērš literāro plūsmu dramatiska skanējumā.
Uzveduma ziņā operā ir īpašas dramaturģiskas un skatuviskas problēmas, piemēram, Tadzio lomas attēlošana (parasti tiek izmantots bezvārda jungtājs — dejotājs vai mime), kā arī grupu un koru lomas, kas veido Venēcijas sabiedrības fonu un atmosfēru. Režisori bieži izmanto video projekcijas, ūdens elementus un stilizētu kustību, lai radītu kūstošas, karstas un nedaudz sirreālas ainas.
Vēsturiskais konteksts un pirmizrāde
Britena "Nāve Venēcijā" ir komponista vēlās radošās fāzes darbs un reizē viņa pēdējā opera. Tā pirmizrāde 1973. gadā notika Snape Maltings festivālā — vietā, kas cieši saistīta ar Britena dzīvi un radošo darbību. Tā laika kritika bija dažāda: daļa klausītāju un recenzentu atzina operas intensitāti un Pearsa sniegumu par spēcīgu, savukārt citi izcēla tās tumšāku, introspektīvāku raksturu salīdzinājumā ar Britena agrākiem darbiem.
Lomas un izpildītāji
Galvenā loma ir Ašenbahs (tenors), kurš tika raksturots kā iekšējs monologs un kuru pirmajā izrādē dziedāja Pīters Pīrss. Tadzio parasti netiek dotēts ar dziedāšanu — viņš ir vizuāls un simbolisks klātbūtnes elements. Citas lomas un koru partijas atveido Venēcijas viesus, viesnīcas personālu, dažādu laikmetu atmiņas un Ašenbaha apziņas balsis.
Pietura repertuārā un ietekme
"Nāve Venēcijā" nav vienkārši adaptācija — tā ir muzikāla interpretācija, kas izceļ Thomas Mann stāsta psiholoģiskos slāņus. Operu iestudējuši vairāki nozīmīgi Eiropas un pasaules teātri kopš pirmizrādes, un tā turpina piesaistīt režisoru un izpildītāju interesi, jo piedāvā bagātīgu materiālu vizuālām un muzikālām interpretācijām. Kā Britena pēdējais operu darbs tas tiek uzskatīts par svarīgu posmu viņa radošajā mantojumā.
IERAKSTI UN RESURSI
Ir pieejami vairāki ieraksti un dokumentālie materiāli, kuros var dzirdēt pirmizrādes laikam līdzīgus skanējumus vai vēlākas interpretācijas. Klausītājiem, kas vēlas iepazīties dziļāk, ieteicams salīdzināt dažādus ierakstus un skatīt uzvedumu ierakstus, lai izprastu, kā režija un skatuves risinājumi ietekmē operas uztveri.
Šis raksts sniedz pārskatu par operu un tās nozīmi; tie, kas vēlas padziļinātāku analīzi, var turpināt ar Thomas Mann oriģinālo tekstu un ar dažādu mūzikaszinātnieku pētījumiem par Britena vēlajiem darbiem.
Operas stāsts
Stāsta darbība it kā norisinās 1911. gadā. Tas sākas Minhenē un pēc tam pārceļas uz Venēciju. Opera ir sadalīta divos cēlienos.
I darbība
Ašenbahs ir slavens vācu rakstnieks. Viņš noveco un viņam sāk būt grūti izdomāt jaunas idejas stāstiem. Pastaigājoties pa Minheni, viņš apstājas pie kapsētas. Viņš ierauga ceļotāju, kurš acīmredzot ir no citas valsts. Tas viņam liek domāt, ka viņam vajadzētu kaut kur aizbraukt, lai smeltos jaunas idejas savām grāmatām.
Viņš dodas ar laivu uz Venēciju. Uz laivas viņš vēro jauniešu grupu. Viņu līderis izrāda sevi. Ašenbahs saprot, ka, lai gan viņu līderis izskatās jauns, patiesībā viņš ir vecs. Viņš ir pārģērbies un uzkrāsojies, lai izskatītos jauns. Aschenbacham viņš nepatīk.
Venēcijā viņš brauc ar gondolu, bet laivinieks viņu neaizved, kur viņš vēlas. Ašenbahs sākumā strīdas, bet laivinieks tam nepievērš uzmanību.
Ašenbahs ierodas viesnīcā. Viesnīcā viņš vēro cilvēkus, kas nāk uz vakariņām. Pēkšņi viņš ierauga Tadzio. Tadzio ir jauns poļu zēns, kurš ir neticami skaists. Ašenbahs saprot, ka ir muļķīgi just mīlestību pret šo zēnu, taču viņš nevar izdzīt zēnu no prāta.
Ašenbahs vēro, kā Tadzio spēlējas smilšainajā pludmalē. Kad viņš pamana, ka zēns (tāpat kā daudzi poļi) ienīst krievu viesus, viņš saprot, ka zēns tomēr nav gluži ideāls.
Ašenbahs pastaigājas pa Venēcijas ielām. Visur ubagotāji lūdz viņam naudu. No kanālu ūdens nāk briesmīga smaka. Ašenbahs nolemj pamest Venēciju. Viesnīcas pārvaldniekam ir ļoti žēl, ka viņš dodas tik drīz. Tadzio iet garām Aschenbacham. Ašenbahs dodas uz dzelzceļa staciju, bet viņa bagāža ir ielikta nepareizajā vilcienā, tāpēc viņš atgriežas viesnīcā. Viņš ir neapmierināts, bet arī gandarīts, jo atkal var redzēt Tadzio.
Ašenbahs sēž savā krēslā pludmalē un vēro, kā Tadzio un viņa draugi rotaļājas. Tas viņam liek domāt par grieķu dieviem. Zēni pludmalē nodarbojas ar dažādiem sporta veidiem: skriešanu, tāllēkšanu, diska mešanu, šķēpa mešanu un cīņu. Tadzio viegli uzvar. Ašenbahs vēlas viņu apsveikt, bet, kad rodas iespēja, viņš nespēj runāt.
II darbība
Ašenbahs saprot, ka mīl zēnu. Viņš dodas pie friziera, lai to noskūtu. Frizieris viņam stāsta, ka Venēcijā daudz cilvēku slimo. Ašenbahs vēlas uzzināt, vai tas ir kaut kas nopietns, bet frizieris saka, ka par to nav jāuztraucas.
Aschenbach tiek airēts uz ūdens. Viņš jūt dezinfekcijas līdzekļa smaržu. Ielās ir izvietoti paziņojumi, kas brīdina cilvēkus uzmanīties no slimības. Vācu laikrakstā viņš izlasa, ka Venēcijā ir holera. Avīzē teikts, ka visiem vāciešiem jāatstāj pilsēta un jāatgriežas mājās. Ašenbahs nevēlas, lai poļu ģimene pamestu Venēciju. Viņš nevēlas, lai viņi uzzinātu par holēru. Viņš seko viņiem līdzi uz kafejnīcu un baznīcu, bet viņš joprojām neatrod drosmi ar viņiem parunāt. Pēc vakariņām viesi vēro aktieru grupu. Ašenbahs pamana, ka Tadzio, tāpat kā viņš pats, nespēj smieties par viņu jokiem.
Daudzi viesnīcas viesi aizbrauc. Angļu viesnīcas darbinieks stāsta, ka pilsētā daudz cilvēku slimo ar Āzijas holēru. Viņš viņam saka, ka viņam vajadzētu nekavējoties doties prom, pirms viņi aizliedz visiem izbraukt no pilsētas.
Ašenbahs nolemj brīdināt Tadzio māti par slimības bīstamību, taču viņš to vienkārši nespēj izdarīt. Viņam ir sapnis par grieķu dieviem. Kad viņš pamostas, viņš saprot, ka šīs mežonīgās domas par Tadzio viņu ir pārņēmušas. Viņš neko nevar darīt.
Ašenbahs atkal vēro, kā Tadzio un viņa draugi pludmalē spēlē spēli; drīz viņi aiziet. Ašenbahs dodas pie friziera. Viņš lūdz, lai viņš mēģina viņu padarīt skaistu un jaunu. Kad viņš dodas uz gondolu, viņš saprot, ka ir gluži tāds pats kā vecais vīrs, ko viņš redzēja uz laivas. Viņš seko poļu ģimenei. Tadzio sāk staigāt atsevišķi no savas ģimenes. Viņš gaida Ašenbahu un skatās tieši uz viņu, bet Ašenbahs novēršas. Viņš ir apmierināts, ka Tadzio neļauj mātei pamanīt notikušo. Ašenbahs atkal ir viens, un viņš nopērk zemenes. Tās nav svaigas. Viņš atkal domā par grieķu dieviem un par rakstnieka attiecībām ar to, par ko viņš raksta.
Viesnīcas vadītājs organizē pēdējo viesu izbraukšanu. Poļu ģimene izbrauc. Ašenbahs vēro, kā Tadzio un vēl viens zēns spēlējas pludmalē. Spēle kļūst asa, un otrs zēns iespiež Tadzio seju smiltīs. Ašenbahs mēģina piecelties, lai viņam palīdzētu, bet viņš ir pārāk vājš, lai pieceltos no krēsla. Tadzio paliek viens pats pludmalē. Viņš dod Aschenbacham zīmi, lai viņš sekotu viņam, bet Aschenbachs noslīd krēslā un nomirst. Tadzio turpina iet tālu jūrā.
Aktieru sastāvs un mūzika
Zēna Tadzio loma ir dejojošā loma. Viņš un viņa ģimene operā nekad nerunā un nedzied.
Visi dažādie tēli, kurus sastop Ašenbahs: vīrs pie kapsētas, vecs vīrs, kas pārģērbies par jaunieti, gondoljers, viesnīcas pārvaldnieks, frizieris, aktieru vadītājs un dieva Dionīsa balss, patiesībā ir kā viens tēls. Tos dzied viens un tas pats dziedātājs, basbaritons. Bez viņa un Ašenbaha (tenora) vienīgais solo dziedātājs operā ir Apolona balss, ko dzied kontrtenors ārpus skatuves, kad zēni pludmalē nodarbojas ar sportu. Ir vairāki kori: jauniešu, viesnīcas darbinieku, aktieru, baznīcas kora un tūristu grupas.
Viss operas skanējums ir veidots, domājot par Pītera Pīrsas balsi. Britena mūzika ir daļēji tonāla, bet tajā izmantota arī divpadsmit toņu mūzika un gamelānu mūzika no Tālajiem Austrumiem. Kad Ašenbahs dzied rečitatīvu (stāsta stāstu), viņu pavada tikai klavieru pavadījums. Britens apzināti izmanto ierobežotu mūzikas skaņu skaitu. Tas piešķir operai īpaši izteiksmīgu raksturu, īpaši skaistajā finālā.
Jautājumi un atbildes
J: Kas sarakstīja noveli "Nāve Venēcijā"?
A: Romānu "Nāve Venēcijā" sarakstīja Tomass Manns.
J: Kas ir "Nāve Venēcijā"?
A: "Nāve Venēcijā" ir Bendžamina Britena opera.
J: Pēc kā ir uzrakstīta opera "Nāve Venēcijā"?
A: Noveles "Nāve Venēcijā" pamatā ir Tomasa Manna stāsts "Nāve Venēcijā" (Der Tod in Venedig).
J: Kas sarakstīja libretu operai "Nāve Venēcijā"?
A: Libretu lugai "Nāve Venēcijā" sarakstīja Myfanwy Piper.
J: Kad "Nāve Venēcijā" pirmo reizi tika izrādīta?
A: Pirmo reizi izrāde "Nāve Venēcijā" tika iestudēta 1973. gada 16. jūnijā Snape Maltings netālu no Aldeburgas, Anglijā.
J: Kas dziedāja galveno Ašenbaha lomu izrādē "Nāve Venēcijā"?
A.: Galveno Ašenbaha lomu izrādē "Nāve Venēcijā" dziedāja sers Pīters Pīrss.
Vai "Nāve Venēcijā" bija Benjamina Britena pēdējā opera?
A: Jā, "Nāve Venēcijā" bija pēdējā Britena sarakstītā opera.
Meklēt