Pauls Tomass Manns (dzimis 1875. gada 6. jūnijā Lībekā, miris 1955. gada 12. augustā Cīrihē) bija vācu rakstnieks, viens no 20. gadsimta nozīmīgākajiem vācu prozaiķiem.
Agrākā dzīve un izglītība
Manns dzimis bagātā un konservatīvā ģimenē kā Lībekas pilsētas tirgotāja un senatora dēls. 1891. gadā nomira viņa tēvs, un pēc tam Manna ģimene pārcēlās uz Minheni, kur kopš 1893. gada dzīvoja viņa māte, brāļi un māsa. Pēc skolas pametšanas 1894. gadā Manns strādāja par apdrošināšanas pārdevēju, vienlaikus rakstot dzejoļus un prozu. Šajos gados viņam bija liela interese par filozofiju, it īpaši Artūra Šopenhauera idejām, kas ietekmēja viņa pasaules uztveri un rakstības manieri.
Literārais ceļš un galvenie darbi
Pirmie publicētie darbi parādījās 1898. gadā, bet liela uzmanība pievērsta romānam Die Buddenbrooks, kas publicēts 1901. gadā un paudis rūpīgu pilsētas buržuāzijas dzīves un ģimenes drāmas skicējumu. Citos nozīmīgos darbos iekļaujas īsnovela Nāve Venēcijā (Der Tod in Venedig) (1912), romāns Burvju kalns (Der Zauberberg) (1924) un vēlākie eposa tipa darbi, piemēram, sērija Jāzeps un viņa brāļi (Joseph und seine Brüder) (1933–1943) un romāns Doktors Faustus (1947). Manna proza raksturojas ar psiholoģisku dziļumu, ironiju, kultūras un ģimenes vērojumiem, kā arī biežām refleksijām par mākslu, slimību un laiku.
Privātā dzīve un politiskās nostādnes
1906. gadā Manns apprecējās ar Katerinu (Katia) Pringsheim; laulībā viņiem bija seši bērni. Viņa seksuālā orientācija bija sarežģīta — Manns izjuta pievilkšanos pret vīriešiem, kas ietekmēja gan viņa personīgo dzīvi, gan literāro tematiku. Pirmā pasaules kara laikā viņš sākotnēji piekrita karam, taču no tā attiecās ar sarežģītām morālām pārdomām. Veimāras republikas periodā Manns publiski aizstāvēja demokrātiskās vērtības un kritizēja ekstrēmas ideoloģijas.
Nobela prēmija, izsūtīšana un ASV gadi
1929. gadā Manns saņēma Nobela prēmiju literatūrā, kas nostiprināja viņa reputāciju starptautiskā mērogā. Pēc nacistu varas nākšanas pie spēka 1933. gadā nacisti publiski noliedza un nodedzināja ģimenes locekļu darbus — starp citu tika apdraudēts arī viņa brāļa Heinriha darbs —, tāpēc 1934. gadā gan Tomass, gan Heinrihs ar ģimenēm emigrēja uz Amerikas Savienotajām Valstīm. Manns zaudēja Vācijas pilsonību un iegūla ārvalstu pilsonību — vēlāk viņam tika piešķirta arī Čehoslovākijas pilsonība; 1944. gadā viņš kļuva par ASV pilsoni.
Otrā pasaules kara un atgriešanās Eiropā
Otrā pasaules kara laikā Manns aktīvi strādāja sabiedroto radio dienestā, piedaloties raidījumos un propagandā pret nacionālsociālisma režīmu. Pēc kara viņam bija jāstājas arī priekšā Neamerikāņu darbības komitejai (House Un-American Activities Committee), kas radīja papildu spriedzi un vilšanos viņa attiecībās ar ASV sabiedrību. Vēlāk, vīlies politiskajā atmosfērā, 1953. gadā viņš atgriezās Eiropā un apmetās Šveicē. Pagājušā gadsimta 50. gados viņš dažkārt apmeklēja Vāciju, taču galvenokārt dzīvoja Cīrihē.
Mirstība un mantojums
Manns nomira 1955. gadā Cīrihē no aterosklerozes. Viņa darbi ir plaši tulkoti un ietekmējuši gan Vācijas, gan pasaules literatūru. Bieži atkārtotas tēmas ir buržuāzijas sabrukums, mākslinieka loma sabiedrībā, attiecības starp veselību un morāli, kā arī ģimenes un vēstures savstarpējās saites.
Galvenie darbi (izvēle)
- Die Buddenbrooks (1901)
- Der Tod in Venedig / Nāve Venēcijā (1912)
- Der Zauberberg / Burvju kalns (1924)
- Joseph und seine Brüder / Jāzeps un viņa brāļi (1933–1943)
- Doktors Faustus (1947)
Manna daiļrade turpina raisīt interesi gan lasītāju, gan pētnieku vidū — tā tiek pētīta literatūras, filozofijas, kultūras un politikas saskarsmes kontekstā, kā arī tiek adaptēta filmā, teātrī un televīzijā.
