Bjørnstjerne Martinius Bjørnson (dzimis 1832. gada 8. decembrī Kviknē, Norvēģijā — miris 1910. gada 26. aprīlī Parīzē, Francijā) bija norvēģu dramaturgs, rakstnieks un dzejnieks, kurš 1903. gadā saņēma Nobela prēmiju literatūrā. Viņš ir viena no centrālajām personībām norvēģu nacionālās literatūras un teātra attīstībā 19. gadsimtā.

Bjērnsona ģimene bija saistīta ar baznīcu — viņa tēvs Peder bija luterāņu mācītājs — tomēr Bjērnsons vēlāk attālinājās no organizētās reliģijas, saglabājot dziļas ētiskas un garīgas intereses, kuras atspoguļojas viņa darbos. Viņš apprecējās ar slaveno teātra aktrisi Karolīnu Reimersi. Viņu dēls Bjørn Bjørnson kļuva par atzītu teātra aktieri un parādījās arī dažās agrīnās mēmās filmās, bet meita Bergljota apprecējās ar Henrika Ibsena dēlu Sigurdu.

Bjørnsons mācījās Heltbergs Studentfabrikk Oslo, kur bija skolasbiedrs Henrika Ibsena un sāka savu literāro ceļu. Viņš īsi mācījās Oslo Universitātē, taču studijas nepabeidza. Savā agrīnajā karjerā pievērsa uzmanību kā literatūras kritiķis laikrakstā Morgenbladet, vēlāk darbojās arī teātrī kā režisors un vadītājs, bet kā redaktors un publicists strādāja laikrakstā Aftenbladet, kur publicēja spēcīgas liberālas polemikas un aktīvi iesaistījās sabiedriskajās diskusijās.

Darbi un tēmas

Bjørnsona daiļradei raksturīga vairāku žanru plaša izmantošana — lugas, romāni, stāsti, dzeja un sabiedriskie eseju darbi. Viņa lugas bieži risina ētiskas un politiskas problēmas, tai skaitā jautājumus par ticību un brīvību. No agrīnajiem darbiem pazīstamas lugas Mellem Slagene, Paul Lange og Tora Parsberg (kuras vēstījuma centrā ir politiskā tolerance) un På Guds veie (par reliģisko iecietību). Lielu lasītāju atzinību un starptautisku uzmanību guva viņa stāsti un romāni, kas attēlo zemnieku dzīvi Norvēģijas laukos — visplašāk pazīstamais romāns ir Synnøve Solbakken, kuru vairākas reizes ekranizēja.

Vēl viens no Bjērnsona visplašāk zināmajiem darbam ir dziesmas teksts “Ja, vi elsker dette landet”, ko mūzikas pavadījumā komponēja Rikard Nordraak; šī dziesma vēlāk kļuva par Norvēģijas valsts himna. Kā rakstnieks un publists Bjørnsons bieži aizstāvēja cilvēktiesību un pravietoja liberālas idejas — viņš, piemēram, atklāti atbalstīja Alfrēdu Dreifusu Dreyfusa lietā, kas parādīja viņa starptautisko politisko iesaisti.

Nobela prēmija un mantojums

1903. gadā Bjørnsonam piešķīra Nobela prēmiju literatūrā par viņa daudzveidīgo un spēcīgo literāro ieguldījumu, kas veicināja gan Norvēģijas literatūras attīstību, gan plašāku Eiropas kultūras dialogu. Viņa darbi ietekmēja nākamo rakstnieku paaudzi, īpaši norvēģu nacionālromantiskās tradīcijas un teātra attīstības jomā.

Bjērnsons bija spilgta, bieži polemiska personība — gan radošā darbībā, gan sabiedriskajās debatēs viņš nebija viennozīmīgs, taču palika par nozīmīgu balsi, kas veicināja diskusijas par brīvību, toleranci un nacionālo identitāti.

Bjørnsons mira 1910. gada 26. aprīlī Parīzē, būdams 77 gadus vecs; viņa nāve atstāja plašu literāru un kultūras mantojumu, kas joprojām tiek pētīts un godināts Norvēģijā un ārpus tās.