Patriks Viktors Martindale Vaits (Patrick Victor Martindale White, 1912. gada 28. maijs – 1990. gada 30. septembris) bija viens no nozīmīgākajiem austrāliešu rakstniekiem. Dzimis Londonā (Knightsbridge), viņš uzauga Austrālijā un lielāko daļu mūža saistīja ar Sidneju. No 1935. gada līdz savai nāvei Vaits publicēja 12 romānus, divus stāstu krājumus un astoņas lugas, atstājot dziļu ietekmi uz 20. gadsimta angliski rakstošās literatūras attīstību.
Vaita darbos bieži parādās spēcīga interese par cilvēka iekšējo pasauli, vientulību un identitāti. Viņa stils raksturojams ar bagātīgu, reizēm greznu prozu, mainīgiem stāstījuma skatpunktiem, apziņas plūsmas (stream of consciousness) tehniku, simbolismu un mitoloģiskām atsaucēm. Radošajā valodā viņš apvienoja ironiju un humora pieskaņu ar dziļu psiholoģisku analīzi un plašu ainavisku — īpaši austrāliešu — telpas attēlojumu.
Vaita plašā bibliogrāfija iekļauj vairākus kanonizētus darbus, kas ilgstoši tiek pētīti un tulkoti. Starp ievērojamākajiem romāniem ir:
- The Tree of Man (1949) — romāns par cilvēku likteņiem lauku Austrālijā;
- Voss (1957) — episkā ceļojuma un trauslas mēģinājuma radīt nozīmes stāsts;
- Riders in the Chariot (1961) — par varoņu saskarsmi ar sabiedrības nosodījumu un garīgu redzējumu;
- The Vivisector (1970) — intensīvs mākslinieka portrets un morāles jautājumu izpēte.
1973. gadā Vaitam piešķīra Nobela prēmiju literatūrā, atzīstot viņa spēcīgo, oriģinālo balsi un ieguldījumu literatūrā. Viņš bija vienīgais Austrālijas pilsonis, kurš saņēmis šo godalgu, līdz 2006. gadā Austrālijas pilsonim kļuva Dienvidāfrikā dzimušais J. M. Koetzee. 1974. gadā Vaitu nosauca par Austrālijas Gada austrālieti. Tāpat pēc Nobela prēmijas Vaits daļu godalgas naudas ziedoja, lai izveidotu Patrick White Award — balvu rakstniekiem, kuru darbiem trūkst plašas atzinības, bet kuri ir būtiski Austrālijas literatūras kontekstā.
Patriks Vaits bija persona, kas saglabāja zināmu privātumu — viņš reti devās uz sabiedrību un intervijās bija taupīgs. No personiskās dzīves ir zināms, ka viņa ilgtermiņa dzīvesbiedrs un atbalstītājs bija Manolis Laskariss (Manoly Lascaris), kurš bijis nozīmīgs Vaita dzīves un darba sabiedrotais. Vaits mira 1990. gadā, taču viņa darbi turpina ietekmēt rakstniekus un pētniekus.
Vaita vieta austrāliešu literatūrā ir stingra — viņu bieži min kopā ar Kristīnu Stīdu kā vienu no 20. gadsimta nozīmīgākajiem Austrālijas rakstniekiem. Viņa daiļrade joprojām tiek plaši lasīta, pētīta un iedvesmo nākotnes autorus, kā arī paliek centrāla Austrālijas literatūras kanona izpratnē.