Pols Morfijs

Šaha karjera

Morfijs mācījās pats, un jau deviņu gadu vecumā viņš bija labs pēc vietējo spēlētāju standartiem. Divpadsmit gadu vecumā viņš trijās gadījuma spēlēs uzvarēja ungāru profesionāli Lēventālu. Pēc tam viņš maz spēlēja šahu, līdz 1857. gada aprīlī ieguva jurista kvalifikāciju. Pēc tam viņš piedalījās pirmajā Amerikas šaha kongresā Ņujorkā un viegli tajā uzvarēja. Pēc tam viņš pieņēma uzaicinājumu spēlēt turnīrā Birmingemā, Anglijā. Tā sākās viņa slavenā Eiropas tūre. Viņš Anglijā uzvarēja visus ievērojamos spēlētājus, lai gan Stauntons izvairījās no spēles.

Parīzē Café de la Régence viņš pieveica mājas profesionāli Harrvica.^p128 Pēc tam viņš viegli uzvarēja Andersenu, kuram nedaudz pietrūka prakses. Viens no viņa varoņdarbiem bija vienlaicīga spēle pret pieciem spēcīgiem spēlētājiem, divreiz uzvarot, divreiz nospēlējot neizšķirti un vienreiz zaudējot. Viņam bija lieliska atmiņa, un viņš spēja spēlēt vairāk nekā vienu partiju vienlaicīgi. Vienā piemērā viņš spēlēja ar astoņiem spēlētājiem vienlaicīgi; viņam pašam nebija šaha galda, un viņš nevarēja redzēt viņu šaha galdus. Viņš vienkārši sēdēja krēslā pret sienu un sauca savus gājienus, un viņam teica, ko pārējie spēlētāji ir izdarījuši. Kopumā viņš pierādīja, ka tajā laikā bija labākais. Atgriezies mājās, viņš apceļoja austrumu piekrastes pilsētas, pieņemot atsauksmes, banketus un aplausus. 1859.-1960. gadā viņš gadu rakstīja šaha sleju laikrakstā "New York Ledger".

"Par to viņam samaksāja 3000 dolāru, taču darbs drīz vien beidzās. Viņam palīdzēja cits spēlētājs, kurš kopā ar redaktoru uzskatīja, ka Morfijs ir nepielūdzami slinks".^p263

Šaha stils

Ātra un vienkārša attīstība, kas noved pie tieša uzbrukuma - tāda bija Morfija metode. Viņa atvērumi savam laikam bija augstākās klases. Viņš radīja dažas izcilas kombinācijas un upurus, un viņa labākās partijas joprojām ir paraugs jaunajiem spēlētājiem. Viņa partijas iezīmē romantiskā šaha virziena kulmināciju, kad spēlētāji spēlēja uz visiem spēkiem, lai tiešā veidā uzbruktu. Vēlāk šo stilu apspieda labāka aizsardzības tehnika, jo īpaši melnajā pusē atvērtajās spēlēs. No tā izauga Dr. Tarraša klasiskie principi un ideja, ka nevienu partiju nevar zaudēt, ja nav pieļauta kļūda. 19. gadsimta 90. gadu šahs sāka stipri atšķirties no Morfija partijām, daļēji tāpēc, ka viņš bija piespiedis spēlētājus skaidrāk domāt par to, ko viņi dara.

Dzīve pēc šaha

Morfijs drīz vien atteicās no šaha, bet viņa advokāta praksi pārtrauca Amerikas pilsoņu karš (1861-1865). Viņš iestājās pret atdalīšanos un nekalpoja Konfederācijas armijā. Morfijs ceļoja uz Havanu un Parīzi, kur viņam bija precēta māsa, taču atteicās no uzaicinājumiem spēlēt publiski. Viņa juridiskā prakse neattīstījās, un viņš nekad vairs nestrādāja un nespēlēja šahu. Pēdējos dzīves gadus viņu nomocīja garīga slimība, kas robežojās ar paranoju. ^{24. nodaļa} Viņš cieta no neuzticības, apsēstības un murgiem, un viņa uzvedība bija neprognozējama. Piemēram, viņš domāja, ka cilvēki mēģina viņu saindēt, tāpēc ēda tikai mātes vai māsas gatavotu ēdienu. Ja viņš ieraudzīja uz ielas sievieti, kas viņam šķita simpātiska, viņš stundām ilgi viņai sekoja.

Morfijs nomira 47 gadu vecumā savā vannā, iespējams, no insulta. Viņš bija pirmais no vairākiem izciliem amerikāņu šahistiem, kuru šaha karjera bija īsa. Pillsberijs nomira jauns, domājams, no sifilisa, un Bobijs Fišers, tāpat kā Morfijs, pārtrauca spēlēt brīvprātīgi, būdams vēl jauns. Fišeram bija līdzīgi garīgās slimības simptomi kā Morfijam. ^p66