Zīgberts Tarrašs (Siegbert Tarrasch) — vācu šaha lielmeistars un ārsts
Zīgberts Tarrašs — vācu šaha lielmeistars un ārsts, 19.–20. gs. teorētiķis; turnīru čempions, Laskera pretinieks un šaha ideju ietekmētājs, kas veidoja mūsdienu atklājuma mācību.
Zīgberts Tarrašs (Siegbert Tarrasch, 1862. gada 5. marts Breslavā, tagad Vroclavā - 1934. gada 17. februāris Minhenē) bija vācu ārsts un viens no spēcīgākajiem tā laika šaha lielmeistariem.
Agrā dzīve un medicīnas karjera
Tarrašs dzimis Breslavā, Prūsijas Silēzijas apgabalā. 1880. gadā viņš aizbrauca studēt medicīnu un ieguva ārsta kvalifikāciju. Lielāko dzīves daļu viņš nodzīvoja Nirnbergā, Bavārijā, un vēlāk Minhenē. Tarrašs praktizēja medicīnu paralēli intensīvai šaha karjerai — profesionālās prasmes un disciplīna palīdzēja veidot arī viņa pieeju šaham.
Šaha karjera un panākumi
1890. gados Tarrašs uzvarēja vairāk spēcīgu turnīru nekā jebkurš cits spēlētājs tajā periodā, kļūstot par vienu no vadošajām figūrām Eiropas šahā. Viņš nospēlēja neizšķirti 22 partiju mačā pret vadošo Krievijas šahistu Mihailu Čigorinu. Aizņemts ar savu profesiju, Tarrašs vairākos svarīgos brīžos neizmantot iespējas cīnīties par pasaules titulu: viņš noraidīja iespēju izaicināt Šteinicu un arī sākotnēji atteica Emanuela Laskera uzaicinājumam uz maču. Tas izrādījās nozīmīgi, jo Laskers pēc tam izaicināja Šteinicu un kļuva par pasaules čempionu.
1908. gadā Tarrašs tomēr izaicināja Laskeru uz maču par pasaules čempiona titulu, taču zaudēja. No tā brīža viņa sniegums bija zemāks nekā 1890. gadu zelta periodā, taču viņš turpināja regulāri spēlēt lielos turnīros. Viņa ievērojamie vēlākie sasniegumi ietver iekļūšanu finālposmā spēcīgajā 1914. gada Sanktpēterburgas turnīrā, kur viņš ierindojās ceturtajā vietā aiz Laskera, Kapablankas un Alehina.
Spēles stils un atstātais mantojums
Tarrašs bija klasiskā šaha skolas pārstāvis: viņš uzsvēra centrālo lauku kontroli, laikas attīstību un loģisku plānošanu. Viņa principi ietekmēja daudzus spēlētājus un kļuva par pretmetu vēlākajai hipermodernai pieejai, ko 20. gadsimta 20. gados pārstāvēja spēlētāji kā Reti un Nimcovičs. 411. lpp. Daudzas atklāšanas un variantu nosaukumi saistīti ar viņu — piemēram, Tarraša atklājums (Tarrasch Defence) un dažas Tarraša variācijas Francijas aizsardzībā, kas liecina par viņa ideju ietekmi.
Rakstnieks, skolotājs un teorētiķis
Tarrašs bija arī ietekmīgs šaha rakstnieks un publicists. Viņš apkopoja un popularizēja 1890. gadu idejas, rakstīja partiju analīzes, mācību materiālus un kolonnas, kas darbojās kā pieejami ceļveži gan amatieriem, gan profesionāļiem. Viņa darbi veicināja sistemātisku atklāšanas un izspēles principu apmācību, padarot viņu par vienu no svarīgākajiem šaha pedagogiem savā laikā.
Personīgā dzīve, pārliecība un pēdējie gadi
Tarrašs bija dzimis ebrejs, bet 1909. gadā pieņēma kristietību. Viņš bija patriotisks vācietis, un Pirmajā pasaules karā zaudēja dēlu, kas bija smags trieciens ģimenei. Tomēr, neskatoties uz kristīgo ticību un savām patriotiskajām jūtām, Tarrašs vēlāk saskārās ar antisemītismu nacisma sākumposmā, jo viņa ebrejiskā izcelsme netika aizmirsta un sociāli politiskā situācija Vācijā kļuva arvien bīstamāka. Viņš nomira 1934. gadā Minhenē, atstājot bagātu mantojumu kā spēlētājs, teorētiķis un skolotājs.
Mantojuma nozīme
Zīgberts Tarrašs saglabā vietu šaha vēsturē kā viena no 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā vadošajām personībām. Viņa uzskati par pozicionālo spēli un atklāšanu joprojām tiek studēti, bet pretēji viņa idejām dzimušās hipermodernās skolas strīdi parāda, cik nozīmīga bija Tarraša loma šaha teorijas attīstībā. Viņa grāmatas, raksti un partiju kolekcijas palīdzēja nostiprināt šaha izglītību un padarīja viņu par autoritatīvu avotu nākamajām paaudzei.
Šaha autors
Tarrašs bija ļoti cienījams šaha rakstnieks. Viņa Dreihundert Schachpartien (1895; 300 šaha partijas) bija nozīmīgs notikums; tas bija pirmais "labāko partiju krājums" ar padziļinātām anotācijām. Piezīmes bija lasāmas un saprotamas arī parastiem spēlētājiem. Tā rezultātā viņu sāka dēvēt par praeceptor mundi, kas latīņu valodā nozīmē "pasaules skolotājs". Amerikāņu lielmeistars Rubens Fains grāmatu nosauca par "vienu no mūsu spēles pieminekļiem". f/w
Tarrašs regulāri rakstīja turnīru reportāžas un spēļu piezīmes vācu valodā iznākošajā šaha žurnālā "Deutsch Schachzeitung". Šīs anotācijas lasīja visā pasaulē, jo tas bija vadošais šaha žurnāls tajā laikā.
Savā vēlākajā mācību grāmatā Šaha spēle (1931) viņš rakstīja.
"Šahs, tāpat kā mīlestība un mūzika, spēj darīt cilvēkus laimīgus."
Jautājumi un atbildes
J: Kas bija Zīgberts Tarrašs?
A: Zīgberts Tarrašs bija vācu ārsts un viens no sava laika spēcīgākajiem šaha lielmeistariem. Viņš dzimis Breslavā, Prūsijas Silēzijā, bet lielāko dzīves daļu nodzīvoja Nirnbergā un Minhenē. Viņš 1909. gadā pieņēma kristietību.
J: Ko Tarrašs sasniedza 1890. gados?
A: 1890. gados Tarrašs uzvarēja vairāk spēcīgu turnīru nekā jebkurš cits spēlētājs un nospēlēja neizšķirti 22 partiju mačā pret vadošo Krievijas spēlētāju Mihailu Čigorinu. Viņš arī apkopoja šīs desmitgades šaha idejas.
Jautājums: Kāpēc viņš neizaicināja Šteinicu?
A: Tarrašs bija aizņemts savā ārsta profesijā, tāpēc viņam nebija laika izaicināt Šteinicu uz pasaules čempiona titulu.
J: Kādu kļūdu viņš pieļāva?
A: Viņa kļūda bija tā, ka viņš noraidīja Emanuela Laskera lūgumu aizvadīt maču, kas ļāva Laskeram izaicināt Šteinicu un galu galā uzvarēt pasaules šaha čempionātā.
Jautājums: Kad Tarrašs neveiksmīgi izaicināja Laskeru uz pasaules čempiona titulu?
A: 1908. gadā, kad Tarrašs jau bija pārdzīvojis savas labākās spēles dienas, viņš nesekmīgi izaicināja Laskeru uz pasaules čempiona titulu.
J: Kādu rezultātu viņš sasniedza 1914. gada Sanktpēterburgas turnīrā?
A: 1914. gada Sanktpēterburgas turnīrā viņš ieņēma ceturto vietu aiz Laskera, Kapablankas un Alehina.
Meklēt