Hauards Stauntons

Dzīve

Par viņa agrīno dzīvi nekas nav zināms. Nav pat zināms, vai Hovards Stauntons bija viņa vārds dzimšanas brīdī. Stauntona dzimšanas apliecība nav atrasta; viņš apgalvoja, ka viņa dzimšanas gads ir 1810. gads. Viņa vecāki un dzimšanas vieta nav zināmi.

1849. gada 23. jūlijā Stauntons apprecējās ar Frānsisu Karpenteri Netersolu, kurai no iepriekšējās laulības bija astoņi bērni.

1849. gadā Nataniels Kuks (Nathaniel Cook) reģistrēja šaha komplekta dizainu, un Jaques of London ieguva ražošanas tiesības. Stauntons reklamēja jauno komplektu savā šaha rubrikā Illustrated London News, norādot, ka figūras ir viegli identificējamas, ļoti stabilas un labi izskatās. Sākumā katras kastes etiķeti ar tinti parakstīja Stauntons; vēlāk viņa paraksts tika iespiests uz Žaka etiķetes. Žaks viņam maksāja ne tikai par parakstu, bet arī par spraudņiem, ko viņš ievietoja Illustrated London News. Par katru pārdoto komplektu viņš saņēma honorāru. Dizains kļuva populārs, un kopš tā laika "Staunton pattern" komplekti ir sacensību standarts.

Pirmie soļi šahā

Stauntons bija divdesmit sešu gadu vecs, kad viņš nopietni sāka interesēties par šahu. 1838. gadā viņš nospēlēja daudzas partijas ar Evansa gambīta izgudrotāju kapteini Evansu, kā arī zaudēja maču pret vācu šaha rakstnieku Āronu Aleksandru. Līdz 1840. gadam viņš bija pietiekami uzlabojies, lai uzvarētu maču pret vācu meistaru H. V. Popertu. No 1840. gada maija līdz decembrim Stauntons rediģēja šaha rubriku laikrakstā New Court Gazette. Pēc tam viņš kļuva par žurnāla British Miscellany šaha redaktoru, un viņa šaha rubrika pārtapa atsevišķā žurnālā Chess Player's Chronicle, kas Stauntonam piederēja un kuru viņš rediģēja līdz 1850. gadu sākumam.

1843. gada sākumā Stauntons guva uzvaru garā spēļu sērijā pret spēcīgo spēlētāju Džonu Kokrānu. Nedaudz vēlāk tajā pašā gadā viņš Londonā zaudēja īsā mačā (2½-3½) pret viesspēlējošo franču spēlētāju Senamantu, kurš tobrīd bija labākais Francijas spēlētājs.

Stauntons izaicināja Sent-Amanu uz garāku maču Parīzē, Café de la Régence, par likmi 100 sterliņu mārciņu (kas mūsdienās atbilst aptuveni 75 000 sterliņu mārciņu). Stauntons uz Parīzi kā palīgus ņēma līdzi Tomasu Voralu un Hariju Vilsonu; šis ir pirmais zināmais gadījums, kad šaha mačā tika izmantoti sekundanti. Stauntons ieguva septiņu partiju pārsvaru, bet pēc tam cīnījās, lai to noturētu, līdz 1843. gada decembrī uzvarēja maču ar 13-8 (vienpadsmit uzvaras, četri neizšķirti un seši zaudējumi).

Sentamans vēlējās trešo maču, bet Stauntons sākotnēji nevēlējās, jo otrajā mačā viņam bija radušās sirds problēmas. Pēc ilgām un sarežģītām sarunām, par kurām viņš ziņoja "Chess Player's Chronicle", Stauntons devās uz Parīzi, lai 1844. gada oktobrī uzsāktu trešo maču, taču ceļojuma laikā viņš saslima ar pneimoniju un gandrīz nomira; mačs tika pārcelts un nenotika.

Vairāki mūsdienu komentētāji uzskata, ka Stauntons pēc uzvaras mačā pār Senamantu de facto kļuva par pasaules čempionu, lai gan oficiāli šis tituls vēl nepastāvēja.

1845. gadā Stauntons sāka rakstīt šaha rubriku laikrakstā Illustrated London News, kas kļuva par ietekmīgāko šaha rubriku pasaulē un kuru viņš turpināja rakstīt līdz mūža beigām. Lai gan viņa rakstos lielākoties tika runāts par šaha spēli pie galda, ievērojamā skaitā rakstu bija rakstīts par korespondencšahu. Dažos no tiem ar aizrautību sekoja līdzi daudzsološu jauniešu, tostarp Pola Morfija, panākumiem. Stauntons ik nedēļu sagatavoja vairāk nekā 1400 rakstu laikrakstam Illustrated London News.

Pirmā šaha spēle pa elektrisko telegrāfu notika 1844. gadā starp Vašingtonu un Baltimoru. 1845. gada aprīlī Stauntons un kapteinis Kenedijs devās uz Gosportu, lai pa telegrāfu nospēlētu divas partijas pret Londonas grupu. Stauntonam bija ilgstoša interese par šo ceļošanas grūtību risinājumu, un viņš ziņoja par telegrāfa spēlēm laikrakstā Illustrated London News. Viņa 1871. gada ziņojumā par telegrāfa spēli starp Sidneju un Adelaidi tika aprēķināts, ka garākās partijas 74 gājieni kopā bija nobraukti 220 000 jūdžu (ne daudz mazāk kā attālums starp Zemi un Mēnesi).

1847. gadā Stauntons publicēja savu slavenāko darbu "Šahista rokasgrāmata", kas joprojām tiek izdots. Tajā bija vairāk nekā 300 lappušu atvēršanas analīzes un gandrīz 100 lappušu endgame analīzes. Viņš vēl atrada laiku divām spēlēm 1846. gadā, pārliecinoši uzveicot divus profesionāļus.

Londona, 1851. gads

Stauntons ierosināja un pēc tam uzņēmās vadību pirmā starptautiskā turnīra organizēšanā 1851. gadā. Viņš uzskatīja, ka 1851. gada Lielā izstāde būs unikāla iespēja, jo grūtības, kas kavēja starptautisku dalību, būs ievērojami mazinājušās.

Komiteja bija arī noorganizējusi "Londonas provinces turnīru" citiem Lielbritānijas spēlētājiem un dažus no dalībniekiem aicināja spēlēt starptautiskajā turnīrā, lai iegūtu nepieciešamo spēlētāju skaitu izslēgšanas turnīram.

Turnīrs bija veiksmīgs, taču personīgi Stauntonam tas sagādāja vilšanos; otrajā kārtā viņu izslēdza Andersens, kurš pārliecinoši uzvarēja turnīrā, bet play-off cīņā par trešo vietu Stauntonu tikai nedaudz pārspēja Elija Viljamss. Iespējams, Stauntons pārcentās, pildot gan sacensību dalībnieka, gan organizācijas komitejas sekretāra pienākumus. 1852. gadā Stauntons publicēja grāmatu "Šaha turnīrs", kurā detalizēti aprakstīja Londonas starptautiskā turnīra rīkošanai nepieciešamos pūliņus un sniedza visu spēļu komentārus.

Londonas Šaha klubs, kas bija izšķīries no Stauntona un viņa kolēģiem, organizēja turnīru, kas notika mēnesi vēlāk, un tajā piedalījās vairāku valstu spēlētāji, no kuriem daudzi bija piedalījušies Stauntona turnīrā. Rezultāts bija tāds pats - uzvarēja Andersens.

Pagājušā gadsimta 50. gadu vidū Stauntons saņēma līgumu par Šekspīra teksta rediģēšanu. Šis izdevums pa daļām iznāca no 1857. līdz 1860. gadam; darbs tika atzinīgi novērtēts recenzijās.

Morfijs

Kamēr Stauntons bija aizņemts ar Šekspīra izdevumu, viņš saņēma pieklājīgu vēstuli no Ņūorleānas šaha kluba ar uzaicinājumu doties uz šo pilsētu, lai spēlētu ar Polu Morfiju, kurš bija uzvarējis pirmajā Amerikas šaha kongresā. Stauntons atbildēja un pateicās klubam un Morfijam "par godu, kas izriet no tā, ka izvēlējāties mani par šāda čempiona pretinieku". Stauntons norādīja, ka viņš jau vairākus gadus nav piedalījies sacensībās un strādā sešas dienas nedēļā (pie Šekspīra rediģēšanas), tāpēc viņš nevarētu doties pāri Atlantijas okeānam uz spēli. Viņš arī rakstīja Illustrated London News, ka viņš

"darbietilpīga literāra nodarbošanās bija spiesta atteikties no šaha spēlēšanas, izņemot gadījuma rakstura spēles... Ja Morfija kungs, par kura meistarību mēs izjūtam visdziļāko apbrīnu, vēlas izcīnīt savas spurtas Eiropas šaha bruņinieku vidū, viņam ir jāizmanto sava iecerētā vizīte nākamgad; tad viņš šajā valstī, Francijā, Vācijā un Krievijā sastaps daudzus meistarus, kas būs gatavi pārbaudīt un godam novērtēt viņa meistarību.".

Šaha vēsturnieks H. J. R. Mūrrejs (H. J. R. Murray) rakstīja, ka Stauntona vēstule un raksts bija jāinterpretē kā pieklājīgs piedāvājuma noraidījums, taču Morfijs tos interpretēja citādi, un viens no galvenajiem iemesliem viņa vizītei Eiropā 1858. gadā bija cerība aizvadīt maču ar Stauntonu. ^p415.

1858. gada jūnijā, ierodoties Anglijā, Morfijs nekavējoties izaicināja Stauntonu uz maču. Sākotnēji Stauntons noraidīja Morfija piedāvājumu, sakot, ka izaicinājums nācis pārāk vēlu. Morfijs neatteicās no sarunām un mudināja Stauntonu spēlēt. Jūlija sākumā Stauntons piekrita ar nosacījumu, ka viņam tiks dots laiks, lai atgrieztos praksē, un ka viņš varēs to visu paveikt, nepārkāpjot līgumu par Šekspīra darba publicēšanu. Augusta sākumā Morfijs rakstīja Stauntonam, jautājot, kad varētu notikt mačs, un Stauntons atkal lūdza dažu nedēļu kavējumu. Īsi pirms Stauntons devās no Londonas uz Birmingemu, viņa senais ienaidnieks Džordžs Vokers publicēja rakstu, kurā apsūdzēja Stauntonu, ka viņš mēģina atlikt maču uz nenoteiktu laiku, un Stauntons saņēma vēl vienu vēstuli no Morfija, kurā viņš pieprasīja nosaukt mača datumu. Stauntons un Morfijs satikās Birmingemā, un pēc saspringtas diskusijas Stauntons piekrita spēlēt novembra sākumā. Septembrī laikrakstā "Illustrated London News" tika iespiests gan slavinošs raksts par Morfiju, gan slavinoša piezīme par viņu šaha rubrikā. 1858. gada 6. oktobrī, būdams Parīzē, Morfijs uzrakstīja Stauntonam atklātu vēstuli, kas tika izplatīta arī vairākās publikācijās un kurā Morfijs sūdzējās par Stauntona rīcību. Stauntons atbildēja 9. oktobrī, atkārtoti norādot uz grūtībām, ar kurām viņš saskārās, bet tagad tās minot kā iemeslu spēles atcelšanai. Stauntons 23. oktobrī publicēja visu savu atbildi kopā ar Morfija atklātās vēstules daļēju kopiju. Galvenā kritika pret Stauntonu nekad nav bijusi viņa nespēja spēlēt ar Morfiju. Kā vēstulē Morfijam rakstīja lords Lyttletons:

"Ņemot vērā vispārējos lietas apstākļus, es uzskatu, ka Stauntona kungs bija pilnīgi pamatoti atteicies no spēles... Es nevaru nedomāt, ka... Stauntona kungs varēja jums par to pastāstīt daudz agrāk... Man šķiet skaidrs... ka Stauntona kungs deva jums visus iemeslus domāt, ka viņš būs gatavs spēlēt maču neilgā laikā....".

Vēlākā dzīve

Stauntons turpināja rakstīt šaha rubriku Illustrated London News līdz pat savai nāvei 1874. gadā, ar entuziasmu sagaidot jaunumus. 1860. gadā viņš publicēja "Chess Praxis", kas bija papildinājums viņa 1847. gada darbam "Šaha spēlētāja rokasgrāmata". Jaunajā grāmatā 168 lappuses bija veltītas daudzām Morfija spēlēm un amerikāņa spēle tika slavēta. Piecus gadus vēlāk Stauntons publicēja grāmatu Great Schools of England (1865), kuras galvenais temats bija lielāko Anglijas valsts skolu vēsture, bet kurā tika izklāstītas arī dažas progresīvas idejas: mācības var sekmīgi notikt tikai tad, ja tiek iesaistīta aktīva skolēna interese; jāizvairās no miesas sodiem un jālikvidē pedagoģija. Lielāko daļu savas turpmākās dzīves viņš pavadīja, rakstot par Šekspīru, tostarp 1864. gadā publicēja 1600. gada "Daudzkārt par neko" fotolitogrāfisku reprodukciju, bet 1866. gadā - Šekspīra pirmo foliantu. Viņš rakstīja rakstus par Šekspīra teksta nesaprotamiem sagrozījumiem, kurus publicēja no 1872. gada līdz pat savai nāvei. Visi šie darbi tajā laikā tika augstu novērtēti. Kad 1874. gada 22. jūnijā viņš pēkšņi nomira no sirds slimības, viņš bija pie rakstāmgalda un rakstīja vienu no šiem rakstiem. Tajā pašā laikā viņš strādāja arī pie savas pēdējās šaha grāmatas "Šahs: teorija un prakse", kas tika publicēta 1876. gadā pēc nāves.

Tagad viņa vecajā dzīvesvietā Lansdowne Road 117, Londonā, W11, ir uzstādīta piemiņas plāksne. 1997. gadā virs viņa kapa Kensal Green kapsētā Londonā tika uzstādīts piemiņas akmens ar šaha bruņinieka attēlu, kas līdz šim nebija apzīmēts un bija pamests novārtā.

Pols Morfijs


Ādolfs Andersens. Viņš uzvarēja Londonas 1851. gada turnīrā un Londonas Šaha kluba rīkotajā konkurentu turnīrā.


Lielās izstādes priekšējā ieeja.


Stauntona ap 1860. gadu: vienīgā zināmā fotogrāfija.


Agrīns Džeka Stountona šaha figūru paraugs, ko izstrādājis Natanils Kuks (Nathanial Cook). Bruņinieka galvas pamatā bija daļa no Partenona frīza, kas atrodas Britu muzejā.