Ādolfs Andersens — vācu šaha meistars (1818–1879)
Karls Ernsts Ādolfs Andersens (1818. gada 6. jūlijā Breslavā – 1879. gada 13. martā Breslavā) bija vācu šaha meistars un matemātikas skolotājs. Viņš tiek uzskatīts par vienu no 19. gadsimta izcilākajiem turnīru spēlētājiem — laika posmā aptuveni no 1851. līdz 1868. gadam Andersens daudzos uzskatos bija labākais šaha spēlētājs pasaulē.
Andersens ieguva slavu ar saviem iespaidīgajiem turnīru panākumiem. Viņš uzvarēja trīs lielos starptautiskos turnīros: pirmajā lielajā turnīrā 1851. gadā Londonā, atkal Londonā 1862. gadā un 1870. gadā Bādenbādenē. Viņš piedalījās arī vairākos slavenos ringa mačos un partiju sērijās, tostarp zaudējot Paulam Morfijam 1858. gadā un 1866. gadā cīnoties pret Šteinicu. Papildus turnīru un maču spēlēšanai Andersens bija arī pazīstams šaha uzdevumu (problēmu) autors. p16
Viņa turnīru statistika un stabilitāte padarīja Andersenu par vienu no veiksmīgākajiem 19. gadsimta turnīru spēlētājiem — viņš daudzos turnīros izcīnīja vietas pirmajā vietā vai tuvu tai. Viens no viņa vēlīnākajiem nozīmīgajiem rezultātiem bija 1877. gada Leipcigas turnīrs, kur viņš izcīnīja augstu vietu, nostādot sevi starp vadošajiem Eiropas meistariem gandrīz 60 gadu vecumā.
Andersens īpaši palicis atmiņā ar savu drosmīgo, uz uzbrukumu vērsto un bieži upurējošo stilu. Šajā kontekstā viņam pieder divas no slavenākajām 19. gadsimta partijām: "Nemirstīgā spēle" (Andersens–Kieseritzky, 1851) un "Mūžzaļā spēle" (Andersens–Dufresne, 1852). Šajās partijās Andersens demonstrēja spektakulārus materiālu upurus un kombinatorisku tēlu, kas joprojām tiek analizēts un slavēts šaha literatūrā. Viņš bija arī pazīstams ar savu upurējošo uzbrukuma spēli, kas iedvesmoja daudzus vēlākos meistarus.
Personīgi Andersens bija cienīts un simpātisks figūra šaha sabiedrībā; pret viņu bieži vēršās pēc padoma, viņu uzskatīja par "vecāko" — autoritāti sportiskajos strīdos un arbitrāžā. Viņš bija arī aktīvs šaha dzīves dalībnieks Vācijā un Eiropā, veicināja turnīru izplatību un jauno spēlētāju attīstību.
Andersena mantojums ietver ne tikai turnīru uzvaras, bet arī ievērojamu ietekmi uz taktiku un kombināciju attīstību šahā, kā arī bagātīgu partiju un problēmu krājumu, kas joprojām tiek pētīti. Viņa slavenās partijas regulāri parādās mācību grāmatās kā piemēri radošam un uzbrukumam vērstam spēles stilam, kas demonstrē drosmi un dziļu kombinatoriku.
Viņa statuss
Andersens nekad nav kļuvis par pasaules čempionu, jo "vēl nebija ne oficiāla čempionāta koncepta, ne līdzekļu, ar kuriem to varētu iegūt...". Pasaules čempionāts bija Vilhelma Šteinica (Wilhelm Steinitz, 1836-1900) darbs... Pirmā spēle par pasaules čempiona titulu notika 1886. gadā"... Arī: "Vilhelms Šteinics... bija pirmā persona, kas izmantoja pasaules čempiona titulu...".
Matemātiķis
Andersens bija matemātikas skolotājs Breslavā (tagadējā Vroclavā). Par profesoru viņš kļuva ap 1862. gadu, un 1865. gada janvārī viņam tika piešķirts doktora un maģistra grāds. Šie apbalvojumi netika piešķirti par šahu, bet par viņa pedagoģiskās karjeras daļu nav daudz zināms.
Jautājumi un atbildes
J: Kas bija Karls Ernsts Ādolfs Andersens?
A: Karls Ernsts Ādolfs Andersens bija vācu šaha meistars un matemātikas skolotājs, kurš ilgu laiku no 1851. līdz 1870. gadam bija atzīts par labāko šahistu pasaulē.
J: Kādos turnīros viņš uzvarēja?
A: Viņš uzvarēja trīs lielos starptautiskos turnīros - pirmajā 1851. gadā Londonā, 1862. gadā Londonā un 1870. gadā Bādenbādenē.
J: Vai viņš kādreiz zaudēja kādā mačā?
A: Jā, viņš zaudēja 1858. gadā Polam Morfijam un 1866. gadā nedaudz zaudēja Šteinicam.
J: Ar kādām citām aktivitātēm bez šaha spēlēšanas Andersens bija pazīstams?
A: Viņš bija arī šaha uzdevumu autors.
J: Cik veiksmīgs Andersens bija turnīru spēlē?
A: Viņš kļuva par veiksmīgāko turnīru spēlētāju Eiropā, uzvarot vairāk nekā pusi no turnīriem, kuros viņš piedalījās, tostarp 1870. gada Bādenbādenes turnīrā, kas ir salīdzināms ar mūsdienu spēcīgo GM turnīriem.
J: Ar ko Andersens ir slavens mūsdienās?
A: Viņš joprojām ir slavens ar savu izcilo upurējošo uzbrukuma spēli, īpaši "Nemirstīgajā spēlē" (1851) un "Mūžzaļajā spēlē" (1852).
J: Kā Andersena dzīves laikā viņu vērtēja citi?
A: Citi viņu uzskatīja par spēles vecāko vīru, pie kura viņi vērsās pēc padoma vai arbitra.
