Karls Ernsts Ādolfs Andersens (1818. gada 6. jūlijā Breslavā – 1879. gada 13. martā Breslavā) bija vācu šaha meistars un matemātikas skolotājs. Viņš tiek uzskatīts par vienu no 19. gadsimta izcilākajiem turnīru spēlētājiem — laika posmā aptuveni no 1851. līdz 1868. gadam Andersens daudzos uzskatos bija labākais šaha spēlētājs pasaulē.

Andersens ieguva slavu ar saviem iespaidīgajiem turnīru panākumiem. Viņš uzvarēja trīs lielos starptautiskos turnīros: pirmajā lielajā turnīrā 1851. gadā Londonā, atkal Londonā 1862. gadā un 1870. gadā Bādenbādenē. Viņš piedalījās arī vairākos slavenos ringa mačos un partiju sērijās, tostarp zaudējot Paulam Morfijam 1858. gadā un 1866. gadā cīnoties pret Šteinicu. Papildus turnīru un maču spēlēšanai Andersens bija arī pazīstams šaha uzdevumu (problēmu) autors. p16

Viņa turnīru statistika un stabilitāte padarīja Andersenu par vienu no veiksmīgākajiem 19. gadsimta turnīru spēlētājiem — viņš daudzos turnīros izcīnīja vietas pirmajā vietā vai tuvu tai. Viens no viņa vēlīnākajiem nozīmīgajiem rezultātiem bija 1877. gada Leipcigas turnīrs, kur viņš izcīnīja augstu vietu, nostādot sevi starp vadošajiem Eiropas meistariem gandrīz 60 gadu vecumā.

Andersens īpaši palicis atmiņā ar savu drosmīgo, uz uzbrukumu vērsto un bieži upurējošo stilu. Šajā kontekstā viņam pieder divas no slavenākajām 19. gadsimta partijām: "Nemirstīgā spēle" (Andersens–Kieseritzky, 1851) un "Mūžzaļā spēle" (Andersens–Dufresne, 1852). Šajās partijās Andersens demonstrēja spektakulārus materiālu upurus un kombinatorisku tēlu, kas joprojām tiek analizēts un slavēts šaha literatūrā. Viņš bija arī pazīstams ar savu upurējošo uzbrukuma spēli, kas iedvesmoja daudzus vēlākos meistarus.

Personīgi Andersens bija cienīts un simpātisks figūra šaha sabiedrībā; pret viņu bieži vēršās pēc padoma, viņu uzskatīja par "vecāko" — autoritāti sportiskajos strīdos un arbitrāžā. Viņš bija arī aktīvs šaha dzīves dalībnieks Vācijā un Eiropā, veicināja turnīru izplatību un jauno spēlētāju attīstību.

Andersena mantojums ietver ne tikai turnīru uzvaras, bet arī ievērojamu ietekmi uz taktiku un kombināciju attīstību šahā, kā arī bagātīgu partiju un problēmu krājumu, kas joprojām tiek pētīti. Viņa slavenās partijas regulāri parādās mācību grāmatās kā piemēri radošam un uzbrukumam vērstam spēles stilam, kas demonstrē drosmi un dziļu kombinatoriku.