Ētelbalds (Æthelbald) — Mercijas karalis, kas formēja angļu tautu (†757)
Aethelbalds (rakstīts arī Æthelbald, latviski Ētelbalds) (valdīja ap 716–757, † 757) bija Merķijas dižciltīgais, kurš kļuva par Merķijas karali un atjaunoja šīs ciltis politisko varenību Visajos Angļu zemēs. Viņa valdīšanas periods iezīmē jaunu varas konsolidāciju, kāda nebija pieredzēta kopš Pendas un Vulferas laikiem. Ētelbalda pozīciju raksturo plaša ietekme pār kaimiņu reģioniem un spēja likt citām anglosakšu valdībām atzīt Merķijas pārākumu.
Valdīšana un politiskā ietekme
Ētelbalda valdīšana nostiprināja Merķijas lomu kā vadošai varai Dienvidu un Vidus‑Anglijā. Viņš kontrolēja vai īslaicīgi pakļāva vairākas apkārtējās valstis, tādējādi iegūstot pārsvaru pār citām anglosakšu ciltīm. Daļēji no dokumentiem un titulēšanas praksēm izriet, ka viņš izmantoja formulējumu gens Anglorum (“angļu tauta”), un, pateicoties šādam titula lietojumam, cilvēki sāka domāt par sevi plašākā etniskā kopībā kā angļiem, nevis tikai kā atsevišķiem saksiem, jūtiem vai lokālām angļu grupām. Tas bija nozīmīgs solis tautas identitātes virzienā un veicināja politisko integrāciju tālākajos gados.
Attiecības ar Baznīcu un personiskās pretrunas
Viena no Ētelbalda valdīšanas iezīmēm bija spriedze starp viņu un kristīgo Baznīcu. Lai gan viņš oficiāli apgalvoja, ka ir kristietis, klajā nāca daudz kritikas par viņa dzīvesveidu — tas tika atzīts par skandalozu un netikumīgu. Baznīcas līderi un garīdznieki viņu aicināja pie labiem morāles principiem, bet vēstījumi liecina, ka Ētelbalds bieži ignorēja šos brīdinājumus un arī iejaucās klostera lietās un īpašumu jautājumos. Pārrunas un raksti no Baznīcas puses (piemēram, garīdznieku vēstules) sniedz kritisku attēlu par viņa rīcību.
Nobeigums un mantojums
Ētelbalda valdīšana beidzās ar vardarbīgu nāvi 757. Avoti liecina, ka viņu nogalināja viņa paša ķeravīri vai apsargi; notikuma detaļas dažreiz atšķiras atkarībā no avota, taču slepkavība iezīmēja pēkšņu varas pārrāvumu Merķijā. Pēc viņa nāves īsu laiku varu vēl mēģināja sargāt citi valdnieki, bet drīz pie varas nonāca Offa, kura vēlāk nostiprināja un paplašināja Merķijas dominanci.
Par spīti personiskām un morālām pretrunām, Ētelbalds ir nozīmīga figūra anglosakšu vēsturē: viņa valdīšana atjaunoja Merķijas varu un palīdzēja izveidot nosacījumus, kas vēlāk ļāva radīt plašāku angļu identitāti un valstu tīklu. Lielā daļā vēsturisko datu par viņu mēs balstāmies uz saglabātajiem hroniku ierakstiem, karaliskajiem dokumentiem un Baznīcas rakstiem, kas kopā sniedz gan varas aprakstu, gan kritisku izvērtējumu par viņa attiecībām ar reliģisko institūciju.
Ētelvalda harta, kas piešķirta Kineberhtam, 736. gadā.
Mercijas karalis
Aethelbalds bija Alveo dēls un Pendas brāļa Eovas mazdēls. Būdams atēls un iespējamais konkurents uz troni, viņš bija spiests pamest Merciju, ko viņam lika darīt viņa brālēns Ceolreds. Ētelvalds atrada patvērumu pie sava radinieka (svētā) Guthlaka no Krolandes. Svētais Guthlac nomira 714. gadā, bet pareģoja, ka Ētelvalds kļūs par Mercijas karali. Divus gadus vēlāk pēc Ceolreda nāves Ētelvalds kļuva par karali. Viens no viņa pirmajiem darbiem bija Kraulandes abatijas celtniecība, ko viņš apsolīja uzcelt Guthlac, ja viņa pareģojums piepildīsies. Savas valdīšanas sākumā Ētelvalds saskārās ar diviem spēcīgiem karaļiem pie savām robežām. Ine no Veseksas un Vihtreds no Kentas bija ietekmīgi Dienvidanglijā. Ētelvaldam bija ietekme uz citiem dienvidu karaļiem. Vihtreds nomira 725. gadā, un Ine atteicās no troņa 726. gadā. Viņš atbalstīja Veseksas Athelheardu, lai tas kļūtu par karali 726. gadā.
Bretvalda
Aethelbalds sāka pārņemt daļu Veseksas teritorijas. 730. gadā viņš ieguva Berksīru. Trīs gadus vēlāk viņš no Veseksas atņēma Somertonu. Ētelvalds varēja uzdāvināt Kenterberijas arhibīskapam Kukhemas klosteri Berksīrā (Veseksā). Līdz 731. gadam, kad Beda pabeidza savu Baznīcas vēsturi, Ētelvalds bija visu Anglijas karaļvalstu valdnieks uz dienvidiem no Humberas upes. 740. gadā Ētelvalds nodedzināja Jorku un iznīcināja lielu daļu Nortumbrijas. Tajā pašā gadā Veseksas Athelheards nomira, un viņu tronī nomainīja Cuthreds. Cuthreds lika noprast, ka viņš nav tik vājš valdnieks kā Athelheards, un cīnījās pret to, ka Aethelbalds ir viņa valdnieks. Pirmajos trijos Cuthreda valdīšanas gados viņš karoja ar Merciju, taču guva maz panākumu. 743. gadā Cuthreds pievienojās Aethelvaldam cīņā pret velsiešiem. 748. gadā Cuthreda dēls Cynric mēģināja gāzt savu tēvu un sacelšanās laikā gāja bojā. Saskaņā ar anglosakšu hroniku sacelšanos veicināja Ētelvalds. 752. gadā Cuthreds mēģināja atbrīvoties no karaļa Aethelbalda. Tas noveda pie kaujas pie Burfordas, kur Cuthreds cīnījās pret Aethelbadu. Kauja beidzās ar Ētelvalda bēgšanu no kaujas lauka. Kopš tā brīža Cuthreds saglabāja neatkarību no Mercijas visu atlikušo valdīšanas laiku.
Ētelbalds un Baznīca
Viņš ietekmēja trīs nākamo Kenterberijas arhibīskapu (Kentā) izvēli. Tie bija Tatvīns 731. gadā, Nothelms 734. gadā un Kūtberts 740. gadā. Mercija šajā laikā bija ļoti bagāta karaliste, un arī pats Ētelvalds bija ļoti bagāts. Acīmredzot viņš izmantoja baznīcas līdzekļus savām vajadzībām. Viņš piespieda mūķeņus strādāt pie viņa celtniecības projektiem. Ētelvalds ne tikai uzspieda sevi mūķenēm, bet arī veicināja tādu pašu nekrietnu rīcību mūku vidū. Svētais Bonifācijs sūdzējās karalim Ētelvaldam par viņa ļauno rīcību vēstulē, kas datēta ap 746.-747. gadu. Viņš norādīja, ka Ētelvalds nav ņēmis likumīgu sievu un nav ievērojis šķīstību. Viņš sacīja, ka karalis ir sabojājis savu labo vārdu cilvēku priekšā. Visbeidzot, ka noziegumi, ko Ētelvalds bija pastrādājis klosteros kopā ar mūķenēm un jaunavām, dubultoja viņa nodarījumu. Viņš brīdināja karali, lai viņš mainītu savus ieradumus, pirms viņu piemeklēs briesmīga nāve. Tas neietekmēja Ētelbaldi. Viņš kļuva nepacietīgs pret baznīcēniem un iejaucās viņu privilēģijās. Tikai vēlākajos gados viņš sāka mazāk cietsirdīgi izturēties pret baznīcu.
757. gadā Ētelvaldu naktī nogalināja viens no viņa miesassargiem. Troni uz laiku ieņēma Beornreds, līdz tajā pašā gadā, kad nomira Ētelvalds, pie varas nāca Ofa. Ētelvalds saglabāja savu valdnieka varu pār visām dienvidu Anglijas karalistēm ilgāk nekā jebkurš cits bretvaldis. Daļēji viņš to panāca ar spēku; Ētelvalds bija lielisks karavadonis. Daļēji viņš to panāca, pateicoties savai lielajai bagātībai, ko viņam maksāja citi karaļi. Viņš varēja atļauties gan lielu darbaspēku, gan lielu armiju. Viņš arī centās izmantot Baznīcas lielo bagātību savā labā. Taču viņš arī piešķīra baznīcai dotācijas klosteru celtniecībai. Viņš piedalījās lielajos baznīcas koncilos, kas nebūtu notikuši bez viņa atbalsta. Viņš bija spēcīgs ķēniņš, bet ne visai ideāls kristietis.
Jautājumi un atbildes
J: Kas bija Ētelvalds?
A: Ētelvalds bija dižciltīgs vīrs, kurš kļuva par Mercijas karali.
J: Ko Ētelvalds darīja Mercijas labā?
A.: Ētelvalds atveda Merciju atpakaļ uz tādu varenību, kāda nebija pieredzēta kopš Pendas un Vulfēras laikiem.
J: Kādu titulu lietoja Ētelvalds, ka viņa tauta sāka saukt sevi par angļiem, nevis par saksiem, jūtiem vai angļiem?
A: Ētelvalds lietoja titulu "gens Anglorum karalis", un viņa tauta sāka saukt sevi par angļiem, nevis par saksiem, jūtiem vai angļiem.
J: Vai Ētelvalds bija Baznīcas atbalstītājs?
A: Nē, Ētelvalds nebija Baznīcas atbalstītājs.
J: Par ko pretendēja būt Ētelvalds?
A.: Ētelvalds apgalvoja, ka ir kristietis.
J: Kā Ētelvalds vadīja savu dzīvesveidu?
A.: Ētelvalds dzīvoja skandalozu un nešķīstu dzīvesveidu.
J: Kāda nozīme bija Ētelvalda titulam un tam, ka viņa tauta sāka saukt sevi par angļiem?
A: Ētelvalda tituls un viņa tauta, kas sāka saukt sevi par angļiem, nozīmēja vienotas Anglijas karalistes veidošanos un identitāti.
