Aethelbalds (rakstīts arī Æthelbald, latviski Ētelbalds) (valdīja ap 716–757, † 757) bija Merķijas dižciltīgais, kurš kļuva par Merķijas karali un atjaunoja šīs ciltis politisko varenību Visajos Angļu zemēs. Viņa valdīšanas periods iezīmē jaunu varas konsolidāciju, kāda nebija pieredzēta kopš Pendas un Vulferas laikiem. Ētelbalda pozīciju raksturo plaša ietekme pār kaimiņu reģioniem un spēja likt citām anglosakšu valdībām atzīt Merķijas pārākumu.
Valdīšana un politiskā ietekme
Ētelbalda valdīšana nostiprināja Merķijas lomu kā vadošai varai Dienvidu un Vidus‑Anglijā. Viņš kontrolēja vai īslaicīgi pakļāva vairākas apkārtējās valstis, tādējādi iegūstot pārsvaru pār citām anglosakšu ciltīm. Daļēji no dokumentiem un titulēšanas praksēm izriet, ka viņš izmantoja formulējumu gens Anglorum (“angļu tauta”), un, pateicoties šādam titula lietojumam, cilvēki sāka domāt par sevi plašākā etniskā kopībā kā angļiem, nevis tikai kā atsevišķiem saksiem, jūtiem vai lokālām angļu grupām. Tas bija nozīmīgs solis tautas identitātes virzienā un veicināja politisko integrāciju tālākajos gados.
Attiecības ar Baznīcu un personiskās pretrunas
Viena no Ētelbalda valdīšanas iezīmēm bija spriedze starp viņu un kristīgo Baznīcu. Lai gan viņš oficiāli apgalvoja, ka ir kristietis, klajā nāca daudz kritikas par viņa dzīvesveidu — tas tika atzīts par skandalozu un netikumīgu. Baznīcas līderi un garīdznieki viņu aicināja pie labiem morāles principiem, bet vēstījumi liecina, ka Ētelbalds bieži ignorēja šos brīdinājumus un arī iejaucās klostera lietās un īpašumu jautājumos. Pārrunas un raksti no Baznīcas puses (piemēram, garīdznieku vēstules) sniedz kritisku attēlu par viņa rīcību.
Nobeigums un mantojums
Ētelbalda valdīšana beidzās ar vardarbīgu nāvi 757. Avoti liecina, ka viņu nogalināja viņa paša ķeravīri vai apsargi; notikuma detaļas dažreiz atšķiras atkarībā no avota, taču slepkavība iezīmēja pēkšņu varas pārrāvumu Merķijā. Pēc viņa nāves īsu laiku varu vēl mēģināja sargāt citi valdnieki, bet drīz pie varas nonāca Offa, kura vēlāk nostiprināja un paplašināja Merķijas dominanci.
Par spīti personiskām un morālām pretrunām, Ētelbalds ir nozīmīga figūra anglosakšu vēsturē: viņa valdīšana atjaunoja Merķijas varu un palīdzēja izveidot nosacījumus, kas vēlāk ļāva radīt plašāku angļu identitāti un valstu tīklu. Lielā daļā vēsturisko datu par viņu mēs balstāmies uz saglabātajiem hroniku ierakstiem, karaliskajiem dokumentiem un Baznīcas rakstiem, kas kopā sniedz gan varas aprakstu, gan kritisku izvērtējumu par viņa attiecībām ar reliģisko institūciju.
