Šarls Fransuā Guno — franču komponists (Fausts, Ave Maria)
Šarls Fransuā Guno — franču komponists, pazīstams ar operu "Fausts", "Romeo un Džuljeta" un ikonisko "Ave Maria" melodiju, iedvesmots no Baha prelūdijas.
Šarls Fransuā Guno (Charles-François Gounod, dzimis 1818. gada 17. jūnijā Parīzē, miris 1893. gada 17. oktobrī Senklū (Francija)) bija franču komponists. Guno (izrunā: "Goo - no") rakstīja daudz un dažādus skaņdarbus, taču mūsdienās viņš ir vislabāk pazīstams ar savām operām "Fausts" un "Romeo un Džuljeta" un jo īpaši ar ļoti populāro "Ave Maria", kuras melodiju papildina Johana Sebastiana Baha prelūdija.
Biogrāfija
Guno dzimis Parīzē ģimenē ar mūzikas tradīcijām. Jaunībā viņš mācījās Parīzes Konservatorijā, kur ieguva klasisku mūzikas izglītību un drīz vien pievērsās gan operai, gan dievkalpojumu mūzikai. Par savu radošo talantu viņš tika atzīts arī oficiāli — saņemot iespēju pavadīt laiku Itālijā, kas bija nozīmīgs solis viņa karjerā. Mūža nogalē Guno palika cieši saistīts ar sakrālo mūziku, taču turpināja radīt arī skatuves darbus un kamermūziku.
Galvenie darbi
- Fausts — viena no Guno slavenākajām operām, kas 19. gadsimta otrajā pusē guva plašu popularitāti un satur vairākas atzītas ārijas un korus.
- Romeo un Džuljeta — vēl viena ievērojama opera, kurā Guno parāda savu spēju rakstīt spēcīgas, liriskas melodijas un dramatisku partiturēšanu.
- "Ave Maria" (Bach/Gounod) — Guno komponēja melodiju, kuru viegli pieskaņoja J. S. Baha prelūdijai (prelūdija no "Temperētā klavieres" sērijas). Šis darbs kļuvis par ļoti populāru liturģisku un koncertmūzikas gabalu, ko bieži izmanto laulībās, piemiņas pasākumos un ierakstos.
- Sakrālie darbi, oratorijas un misi — Guno radīja vairākas lielas sakrālas kompozīcijas, kas liecina par viņa rūpēm par baznīcas mūzikas tradīcijām.
- Dziesmas, kamermūzika un instrumentālkompozīcijas — papildus skatuves un sakrālai mūzikai viņa krājumā ir arī vērtsdziesmu cikli un darbi solo instrumentiem.
Stils un mantojums
Guno stils raksturojas ar lirisku melodismu, skaidru dramatisku izjūtu un spēcīgu harmonisko valodu, kas bija piemērota gan operai, gan sakrālajai mūzikai. Viņa spēja savienot emocionālu vokālo līniju ar izteiksmīgu orķestrāciju padarīja viņa darbus pieejamus plašai publikai un ilgtspējīgi populārus koncertprogrammās.
Guno ietekme uz franču operu un sakrālo mūziku bija nozīmīga — daudzas no viņa melodijām joprojām tiek regulāri atskaņotas, un "Ave Maria" (Bach/Gounod) ir kļuvusi par vienu no atpazīstamākajiem klasiskās mūzikas fragmentiem pasaulē. Viņa operas, īpaši "Fausts", turpina tikt iestudētas operteātros visā pasaulē, un no Guno mantojuma saņem iedvesmu gan vokālie, gan instrumentālie izpildītāji.
Beigu piezīme
Šarls Fransuā Guno paliek par vienu no 19. gadsimta nozīmīgākajiem franču komponistiem — viņa darbi apvieno operas dramatismu un sakrālās mūzikas pārdomas, radot mantojumu, kas turpina iedvesmot klausītājus un mūziķus arī mūsdienās.
Agrīnā dzīve
Guno dzimis Parīzē. Viņa tēvs bija gleznotājs un gravieris. Viņa māte bija viņa pirmā klavierspēles skolotāja. Pēc tēva nāves 1823. gadā viņa māte izveidoja klavierspēles skolu. Gūnā drīz parādījās muzikāls talants, un viņš devās studēt uz Parīzes konservatoriju. Viņš mācījās pie trim skolotājiem, no kuriem visi nomira drīz pēc tam, kad Gunods kļuva par viņu skolnieku. Pirmo reizi, kad viņš pretendēja uz Romas balvu, viņš to nesaņēma, bet trešajā reizē 1839. gadā viņam tas izdevās. Tas nozīmēja, ka viņš varēja doties uz Romu, lai vairāk apgūtu mūziku.
Romā viņam patika 16. gadsimta reliģiskā mūzika, ko radīja tādi komponisti kā Palestrina. Viņam ne pārāk patika tādi mūsdienu operas komponisti kā Doniceti un Bellīni. Daļu no gada Gouno pavadīja arī Austrijā un Vācijā. Viņš pabija Leipcigā, kur iepazinās ar Mendelszonu, kura mūzika uz viņu atstāja lielu iespaidu.
Guno atgriezās Parīzē, kur ieguva mūzikas direktora darbu baznīcā. Viņš domāja kļūt par priesteri, bet tad pārdomāja. Viņš pameta darbu baznīcā. Pēc kāda laika viņš sadraudzējās ar dziedātāju Paulīnu Viardo un viņas vīru Luiju. Kādu laiku viņš pavadīja viņu mājā, komponējot operu "Sapho".
Viņš komponēja Messe Sollennelle, kas pazīstama arī kā Svētās Cecīlijas Mise. Divi šī skaņdarba fragmenti pirmo reizi tika atskaņoti 1851. gadā Londonā, un tas palīdzēja viņam kļūt slavenam. Šajā laikā viņš jau bija precējies. Viņš strādāja vairāku koru vadībā. Viņš sāka rakstīt daudz kora mūzikas.
1855. gadā viņš sarakstīja divas simfonijas - 1. simfoniju D-dur un 2. simfoniju Es-dur, taču mūsdienās tās netiek bieži atskaņotas.
Vidējais periods
1856. gadā viņš sāka rakstīt operu, ar kuru tagad viņu atceras vislabāk: Fausts" (1859), kas balstīta uz Gētes lugas "Fausts" pirmo daļu. Operu iestudēja 1859. gadā, un drīz vien tā tika izrādīta daudzās valstīs, īpaši Vācijā. Komponists Rihards Vāgners bija nozīmīgākais operas komponists Vācijā, un viņa operas bija pavisam atšķirīgas, tāpēc viņš teica, ka Gounā operas ir muļķīgas.
Kad 1870. gadā sākās Francijas-Prūsijas karš, Guno devās uz dzīvi Anglijā. Viņš tur palika piecus gadus un kļuva par pirmo diriģentu tagadējā Karaliskajā kora biedrībā. Šajā laikā Gūnā sarakstīja daudz mūzikas koriem, tostarp motetu, kas tika komponēts īpaši Karaliskās Alberta zāles atklāšanai 1871. gadā. Viņš strādāja ļoti cītīgi, lai gan viņu bieži nomāca kara situācija Francijā. Viņa māja Senklū bija izpostīta. Viņš atgriezās Francijā 1874. gadā un priecājās atgriezties pie ģimenes.
Viņš sarakstīja daudz kamermūzikas, tostarp piecus stīgu kvartetus, taču mūsdienās tie gandrīz nekad netiek atskaņoti.
Pēdējie gadi
Vēlāk savā dzīvē Gouno atkal sāka ļoti interesēties par reliģiju. Viņš sarakstīja daudz reliģiskas mūzikas, tostarp slaveno Ave Maria, kuras pamatā ir J. S. Baha "Labi temperētā klavierspēles" I grāmatas pirmā prelūdija, un Vatikāna himnu Hymnus Pontificius. Viņš sarakstīja arī divas oratorijas, tostarp Mors et vita, kas tik ļoti patika karalienei Viktorijai, ka viņa lūdza to atskaņot Karaliskajā Alberta zālē 1886. gadā.
Kad viņš nomira, viņš tikko bija pabeidzis rekviēmu "Le Grand Requiem". 1893. gada 27. oktobrī viņam tika sarīkotas valsts bēres. Viņš lūdza, lai viņa bēru laikā skanētu tikai dziedājumi.
Meklēt