Charles Gounod

Agrīnā dzīve

Guno dzimis Parīzē. Viņa tēvs bija gleznotājs un gravieris. Viņa māte bija viņa pirmā klavierspēles skolotāja. Pēc tēva nāves 1823. gadā viņa māte izveidoja klavierspēles skolu. Gūnā drīz parādījās muzikāls talants, un viņš devās studēt uz Parīzes konservatoriju. Viņš mācījās pie trim skolotājiem, no kuriem visi nomira drīz pēc tam, kad Gunods kļuva par viņu skolnieku. Pirmo reizi, kad viņš pretendēja uz Romas balvu, viņš to nesaņēma, bet trešajā reizē 1839. gadā viņam tas izdevās. Tas nozīmēja, ka viņš varēja doties uz Romu, lai vairāk apgūtu mūziku.

Romā viņam patika 16. gadsimta reliģiskā mūzika, ko radīja tādi komponisti kā Palestrina. Viņam ne pārāk patika tādi mūsdienu operas komponisti kā Doniceti un Bellīni. Daļu no gada Gouno pavadīja arī Austrijā un Vācijā. Viņš pabija Leipcigā, kur iepazinās ar Mendelszonu, kura mūzika uz viņu atstāja lielu iespaidu.

Guno atgriezās Parīzē, kur ieguva mūzikas direktora darbu baznīcā. Viņš domāja kļūt par priesteri, bet tad pārdomāja. Viņš pameta darbu baznīcā. Pēc kāda laika viņš sadraudzējās ar dziedātāju Paulīnu Viardo un viņas vīru Luiju. Kādu laiku viņš pavadīja viņu mājā, komponējot operu "Sapho".

Viņš komponēja Messe Sollennelle, kas pazīstama arī kā Svētās Cecīlijas Mise. Divi šī skaņdarba fragmenti pirmo reizi tika atskaņoti 1851. gadā Londonā, un tas palīdzēja viņam kļūt slavenam. Šajā laikā viņš jau bija precējies. Viņš strādāja vairāku koru vadībā. Viņš sāka rakstīt daudz kora mūzikas.

1855. gadā viņš sarakstīja divas simfonijas - 1. simfoniju D-dur un 2. simfoniju Es-dur, taču mūsdienās tās netiek bieži atskaņotas.

Vidējais periods

1856. gadā viņš sāka rakstīt operu, ar kuru tagad viņu atceras vislabāk: Fausts" (1859), kas balstīta uz Gētes lugas "Fausts" pirmo daļu. Operu iestudēja 1859. gadā, un drīz vien tā tika izrādīta daudzās valstīs, īpaši Vācijā. Komponists Rihards Vāgners bija nozīmīgākais operas komponists Vācijā, un viņa operas bija pavisam atšķirīgas, tāpēc viņš teica, ka Gounā operas ir muļķīgas.

Kad 1870. gadā sākās Francijas-Prūsijas karš, Guno devās uz dzīvi Anglijā. Viņš tur palika piecus gadus un kļuva par pirmo diriģentu tagadējā Karaliskajā kora biedrībā. Šajā laikā Gūnā sarakstīja daudz mūzikas koriem, tostarp motetu, kas tika komponēts īpaši Karaliskās Alberta zāles atklāšanai 1871. gadā. Viņš strādāja ļoti cītīgi, lai gan viņu bieži nomāca kara situācija Francijā. Viņa māja Senklū bija izpostīta. Viņš atgriezās Francijā 1874. gadā un priecājās atgriezties pie ģimenes.

Viņš sarakstīja daudz kamermūzikas, tostarp piecus stīgu kvartetus, taču mūsdienās tie gandrīz nekad netiek atskaņoti.

Pēdējie gadi

Vēlāk savā dzīvē Gouno atkal sāka ļoti interesēties par reliģiju. Viņš sarakstīja daudz reliģiskas mūzikas, tostarp slaveno Ave Maria, kuras pamatā ir J. S. Baha "Labi temperētā klavierspēles" I grāmatas pirmā prelūdija, un Vatikāna himnu Hymnus Pontificius. Viņš sarakstīja arī divas oratorijas, tostarp Mors et vita, kas tik ļoti patika karalienei Viktorijai, ka viņa lūdza to atskaņot Karaliskajā Alberta zālē 1886. gadā.

Kad viņš nomira, viņš tikko bija pabeidzis rekviēmu "Le Grand Requiem". 1893. gada 27. oktobrī viņam tika sarīkotas valsts bēres. Viņš lūdza, lai viņa bēru laikā skanētu tikai dziedājumi.