Gravēšana

Gravēšanas process

Gravētāji izmanto tērauda instrumentu, ko sauc par gravieri, lai iegrieztu attēlu vai rakstu virsmā, visbiežāk vara plāksnē.Gravētājiem ir dažādas formas un izmēri, kas, izmantojot gravieri, rada dažādus līniju veidus. Ar gravīru iegūstam līniju, kas ir unikāla, jo tā ir vienmērīga izskata un gludu malu dēļ. Leņķa tonēšanas instrumentam ir nedaudz izliekts uzgalis, ko parasti izmanto iespiedgrafikā. Florentīna laineri ir instrumenti ar plakanu dibenu un vairākām līnijām, ko izmanto, lai veiktu darbu lielākās platībās. Plakanie gravieri tiek izmantoti burtu gravēšanas darbu veikšanai, kā arī lielākajai daļai mūzikas instrumentu gravēšanas darbu. Apaļos gravīrus parasti izmanto sudraba, kā arī citu grūti griezējamu metālu, piemēram, niķeļa un tērauda, gravēšanai.

Rokas gravēšanas instrumentu sortiments


Albrehta Dīrera darbs - svētais Hieronīms, 1514. gads

Vēsture un lietošana

Senajā vēsturē vienīgais gravējums, ko varēja veikt, bija seklās rievas, kas tika atrastas dažās rotaslietās pēc 1000. gada pirms mūsu ēras.

Eiropas viduslaikos zeltkaļi izmantoja gravēšanu metāla dekorēšanai. Tiek uzskatīts, ka viņi sāka drukāt savu dizainu nospiedumus, lai tos reģistrētu. No tā 1430. gados Vācijā attīstījās vara iespiedplākšņu gravēšana, lai radītu mākslinieciskus attēlus uz papīra. Pirmais un lielākais gravēšanas periods bija no aptuveni 1470. līdz 1530. gadam, un tajā darbojās tādi meistari kā Martins Šongauers, Albrehts Dīrers un Lūkass van Leidens.

Pēc tam gravīra zaudēja popularitāti, aizstājot to ar ofortu, kas māksliniekam bija daudz vieglāk apgūstama tehnika. Līdz 19. gadsimtam lielākā daļa gravīru bija paredzēti komerciālai attēlu veidošanai.

Pirms fotogrāfijas izgudrošanas gravēšanu izmantoja, lai reproducētu citus mākslas veidus, piemēram, gleznas. Gravīras bija izplatītas laikrakstos un daudzās grāmatās līdz pat 20. gadsimta sākumam, jo tās bija lētas, lai izmantotu drukāšanā.

Ja divi paralēlo līniju šrafējumu komplekti krustojas, lai panāktu lielāku blīvumu, šo zīmējumu sauca par krustveida šrafējumu. Klods Mellans ir labi pazīstams ar savu tehniku, kurā izmantoja dažāda biezuma līnijas. Viens no piemēriem ir viņa Svētās Veronikas sudārijs - Jēzus sejas gravīra no vienas spirālveida līnijas, kas sākas Jēzus deguna galā (attēlā).

Kloda Mellana (1649) Svētās Veronikas Sudārijs (Sudarium of Saint Veronica)

Mūsdienu gravīra

Tā kā gravēšanas meistars var veikt ļoti detalizētus darbus, viltojumi ir gandrīz neiespējami, un modernās banknotes gandrīz vienmēr ir gravētas, tāpat kā naudas, čeku, obligāciju un citu dokumentu, kurus nedrīkst viltojumiem pakļaut, iespiešanas plates. Gravēšana ir tik smalka, ka parasts printeris nespēj pienācīgi atveidot ar roku gravētu attēlu detaļas. ASV Gravēšanas un iespiešanas birojā pie vienas un tās pašas iespiedplāksnes strādā vairāk nekā viens gravieris, tāpēc ir gandrīz neiespējami, lai kāds cilvēks varētu atkārtot visus gravējumus uz gandrīz jebkuras banknotes vai dokumenta.

Daudzas klasiskās pastmarkas tika gravētas, lai gan tagad šī prakse galvenokārt attiecas tikai uz konkrētām valstīm vai tiek izmantota, ja ir vēlams "elegantāks" dizains un ir pieļaujams ierobežots dažādu krāsu daudzums.

Gravēšanas mašīnas, piemēram, Hell Gravure Systems K500 vai K6, izmanto dimanta "pildspalvu", lai izgrieztu šūnas. Katra šūna vēlāk procesā rada vienu drukas punktu. K6 var būt līdz pat 18 gravēšanas galviņām, no kurām katra izgriež 8000 šūnu sekundē ar precizitāti 0,1 µm un mazāku. Tās, protams, pilnībā kontrolē dators, un viss cilindru izgatavošanas process ir pilnībā automātisks.

Gravēšanas process ar dimantiem ir moderns kopš pagājušā gadsimta 60. gadiem.

Tagad tiek ražotas lāzergravēšanas iekārtas, un arī mūsdienās mehāniskā griešana ir pierādījusi savu spēku gan ekonomiskā ziņā, gan kvalitātes ziņā. Vairāk nekā 4000 gravēšanas iekārtu pasaulē gadā izgatavo aptuveni 8 miljonus drukas cilindru.

Bībeles atsauces

Iespējams, ka Bībelē senākā atsauce uz gravēšanu ir atsauce uz Jūdas zīmoga gredzenu. (1. Mozus 38:18), kam seko (2. Mozus 39.30). Gravēšanu parasti veica ar smailiem dzelzs instrumentiem vai pat ar dimanta galiem. (Jeremijas 17:1).

Uz katra no diviem oniksa akmeņiem, kas bija uz augstā priestera efoda plecu daļas, bija iegravēti sešu dažādu Izraēla cilšu vārdi, un uz katra no 12 dārgakmeņiem, kas rotāja viņa krūšu daļu, bija iegravēts vienas cilts vārds. Uz svētās veltījuma zīmes - spīdošās zelta plāksnītes uz augstā priestera turbāna - bija iegravēti vārdi: "Svētība pieder Jehovai." Bezalels kopā ar Oholiabu bija kvalificēts veikt šo specializēto gravēšanas darbu, kā arī apmācīt citus. -Iz 35:30-35; 28:9-12; 39:6-14, 30.

Hendrika Golcija (Hendrik Goltzius) Farneses Herkules 1591. gadā