Gravēšana — definīcija, vēsture un galvenās tehnikas
Gravēšanas definīcija, vēsture un galvenās tehnikas — no metāla rotaslietām līdz drukas gravīrām; paņēmieni, piemēri un attīstība mākslā un industrijā.
Gravēšana ir raksta izciršana uz cietas, līdzenas virsmas, iegravējot tajā zīmējumu. Rezultāts var būt dekoratīvs priekšmets pats par sevi, piemēram, ja tiek gravēts sudrabs, zelts vai tērauds, vai arī var kalpot kā drukas plate no vara vai cita metāla, lai uz papīra drukātu attēlus, ko arī sauc par gravīrām. Gravēšana vēsturē bija nozīmīga metode attēlu izgatavošanai uz papīra gan mākslinieciskos nolūkos, piemēram, dekoratīvu iespieddarbu izgatavošanai, gan arī grāmatu un žurnālu iespiešanai. Komerciālajā izmantošanā to jau sen ir aizstājusi fotogrāfija, un mūsdienās tā ir daudz mazāk izplatīta grafikā, kur to gandrīz pilnībā aizstājis oforts un citas tehnikas.
Īss vēsturisks ieskats
Gravēšanas tehnika ir sena — cilvēki iecirtumus un zīmējumus veidojuši uz akmens, kauliem un metāliem jau senatnē. Tomēr kā radošā grafikas metode un druka gravēšana kļuva īpaši nozīmīga Eiropā 15.—17. gadsimtā, kad mākslinieki kā Albrehts Dīreris un citi izmantoja metāla plates, lai reproducētu attēlus un ilustrācijas. Nozīme saglabājās arī 18.—19. gadsimtā grāmatu ilustrāciju, kartogrāfijas un laikrakstu attēlu reproducēšanā. Ar rūpnieciskās fotogrāfijas, litogrāfijas un oforta attīstību gravēšana daļēji zaudēja komerciālo dominanci, taču joprojām ir vērtēta kā mākslas un amatniecības tehnika un tiek izmantota arī drošības zīmogošanā (piem., banknošu un dokumentu gravēšana).
Galvenās gravēšanas tehnikas
- Roku gravēšana (hand engraving) — tiek izmantots speciāls instruments, saukts par burīnu, ar kuru izgriež līnijas tieši metālā vai citā materiālā. Šī metode bieži lietota rotaslietās, sudraba priekšmetos un personalizētu suvenīru izgatavošanā.
- Intaglio (iejūtīgā gravēšana) — metāla plates iegriezumi tiek tintēti un pēc tam nosusināti, lai tinti atstāt tikai iegriezumos; plates nospiež uz papīra, radot drukas attēlu. Šajā grupā ietilpst gravēšana ar burīnu, drypoint un mezzotint.
- Oforts (ētfords, etching) — metāla plate pārklāj ar aizsargpārklāju, tajā iezīmē zīmējumu, pēc tam plate tiek pakļauta skābes rīcībai, kas ēd metālu tajās vietās, kur pārklājums ir novāktu. Oforts ļauj iegūt brīvāku, tušu līdzīgu līniju veidolu.
- Mezzotinta un aquatint — tecnica, kas dod iespēju radīt bagātīgas tonālās pārejas un mīkstus ēnojuma laukumus, bieži lietota portretos un atmosfēriskos darbos.
- Koka gravējums un linogriezums — relieftehnika, kur tiek nogrieztas malas, un paceltā daļa tiek tintēta un drukāta. Izplatīta tradicionālajā grafikā un plakātu mākslā.
- Stikla un akmens gravēšana — izmanto speciālas slīpējošas lupas, dimanta uzgaļus vai abrazīvas vielas, lai izveidotu dekora elementus uz stikla, kristāliem vai akmens.
- Mūsdienu tehnoloģijas — CNC un lāzergravēšana — datorvadāmas ierīces ļauj ļoti precīzi gravēt uz dažādiem materiāliem: metāla, plastmasas, koka, ādas u.c. Lāzergravēšana ir ātra, piemērota sērijveida ražošanai un precīziem marķējumiem.
- Fotogrāfiskā un ķīmiskā gravēšana — attēlu pārnešana uz plates ar fotoemulsiju un tad ķīmisku apstrādi — bieži lietota iespieddarbu un elektronikas ražošanā.
Materiāli un rīki
Izplatītākie gravēšanas materiāli ir vara, vara sakausējumi, zīda tērauds, alumīnijs, stikls, akmens, koks un mūsdienās arī sintētiskas plāksnes. Rīki svārstās no tradicionālā burīna, kaltu un failu līdz modernām CNC iekārtām un lāzeriem. Smalkai rotaslietu gravēšanai izmanto speciālus gravēšanas mikroskopus un rokas instrumentus; industriālai marķēšanai — lāzerus un rotējošos griezējus.
Māksla, lietojums un drošības aspekts
Gravēšana tiek vērtēta gan kā māksla, gan kā praktiska tehnoloģija. Mākslas gravīras ir kolekcionējamas un tiek izstādītas muzejā; rūpnieciskā gravēšana nodrošina ilglaicīgus marķējumus vai drošības elementus (banknotes, oficiālie dokumenti). Mūsdienu lāzergravēšana ir izplatīta personalizētu dāvanu un suvenīru ražošanā, kā arī medicīnas un aviācijas detaļu marķēšanā.
Drošība: strādājot ar skābēm (oforts) un abrazīviem instrumentiem, jāievēro aizsardzības prasības — ventilācija, cimdi, acu aizsardzība. Lāzeri prasa acu un ādas aizsardzību pret gaismas bojājumiem.
Kopšana un restaurācija
Gravēti metāla priekšmeti parasti noturīgi, tomēr jūtami skrāpējumi vai liela oksidācija var aizēnot detaļas. Restaurācija prasa specializētas prasmes, lai saglabātu oriģinālo zīmējumu un materiālu integritāti. Papīra gravīras (iespieddarbi) jāglabā sausā, tumšā un vēsā vietā, izvairoties no tiešiem saules stariem un skābām vides ietekmēm.
Nobeigums
Gravēšana ir daudzpusīga tehnika ar ilgu vēsturi un daudzām variācijām — no tradicionālās roku gravēšanas uz dārgmetāliem līdz modernām lāzer- un CNC metodēm. Lai gan dažas gravēšanas funkcijas ir aizstājusi fotogrāfija un citas drukas tehnikas, gravēšana saglabā savu vietu mākslā, amatniecībā un rūpniecībā, pateicoties unikālajai izteiksmei, izturībai un precizitātei, ko tā sniedz.
Herkules cīnās ar kentauriem, Sebalda Behama gravīra
Gravēšanas process
Gravētāji izmanto tērauda instrumentu, ko sauc par gravieri, lai iegrieztu attēlu vai rakstu virsmā, visbiežāk vara plāksnē.Gravētājiem ir dažādas formas un izmēri, kas, izmantojot gravieri, rada dažādus līniju veidus. Ar gravīru iegūstam līniju, kas ir unikāla, jo tā ir vienmērīga izskata un gludu malu dēļ. Leņķa tonēšanas instrumentam ir nedaudz izliekts uzgalis, ko parasti izmanto iespiedgrafikā. Florentīna laineri ir instrumenti ar plakanu dibenu un vairākām līnijām, ko izmanto, lai veiktu darbu lielākās platībās. Plakanie gravieri tiek izmantoti burtu gravēšanas darbu veikšanai, kā arī lielākajai daļai mūzikas instrumentu gravēšanas darbu. Apaļos gravīrus parasti izmanto sudraba, kā arī citu grūti griezējamu metālu, piemēram, niķeļa un tērauda, gravēšanai.
Rokas gravēšanas instrumentu sortiments
Albrehta Dīrera darbs - svētais Hieronīms, 1514. gads
Vēsture un lietošana
Senajā vēsturē vienīgais gravējums, ko varēja veikt, bija seklās rievas, kas tika atrastas dažās rotaslietās pēc 1000. gada pirms mūsu ēras.
Eiropas viduslaikos zeltkaļi izmantoja gravēšanu metāla dekorēšanai. Tiek uzskatīts, ka viņi sāka drukāt savu dizainu nospiedumus, lai tos reģistrētu. No tā 1430. gados Vācijā attīstījās vara iespiedplākšņu gravēšana, lai radītu mākslinieciskus attēlus uz papīra. Pirmais un lielākais gravēšanas periods bija no aptuveni 1470. līdz 1530. gadam, un tajā darbojās tādi meistari kā Martins Šongauers, Albrehts Dīrers un Lūkass van Leidens.
Pēc tam gravīra zaudēja popularitāti, aizstājot to ar ofortu, kas māksliniekam bija daudz vieglāk apgūstama tehnika. Līdz 19. gadsimtam lielākā daļa gravīru bija paredzēti komerciālai attēlu veidošanai.
Pirms fotogrāfijas izgudrošanas gravēšanu izmantoja, lai reproducētu citus mākslas veidus, piemēram, gleznas. Gravīras bija izplatītas laikrakstos un daudzās grāmatās līdz pat 20. gadsimta sākumam, jo tās bija lētas, lai izmantotu drukāšanā.
Ja divi paralēlo līniju šrafējumu komplekti krustojas, lai panāktu lielāku blīvumu, šo zīmējumu sauca par krustveida šrafējumu. Klods Mellans ir labi pazīstams ar savu tehniku, kurā izmantoja dažāda biezuma līnijas. Viens no piemēriem ir viņa Svētās Veronikas sudārijs - Jēzus sejas gravīra no vienas spirālveida līnijas, kas sākas Jēzus deguna galā (attēlā).
Kloda Mellana (1649) Svētās Veronikas Sudārijs (Sudarium of Saint Veronica)
Mūsdienu gravīra
Tā kā gravēšanas meistars var veikt ļoti detalizētus darbus, viltojumi ir gandrīz neiespējami, un modernās banknotes gandrīz vienmēr ir gravētas, tāpat kā naudas, čeku, obligāciju un citu dokumentu, kurus nedrīkst viltojumiem pakļaut, iespiešanas plates. Gravēšana ir tik smalka, ka parasts printeris nespēj pienācīgi atveidot ar roku gravētu attēlu detaļas. ASV Gravēšanas un iespiešanas birojā pie vienas un tās pašas iespiedplāksnes strādā vairāk nekā viens gravieris, tāpēc ir gandrīz neiespējami, lai kāds cilvēks varētu atkārtot visus gravējumus uz gandrīz jebkuras banknotes vai dokumenta.
Daudzas klasiskās pastmarkas tika gravētas, lai gan tagad šī prakse galvenokārt attiecas tikai uz konkrētām valstīm vai tiek izmantota, ja ir vēlams "elegantāks" dizains un ir pieļaujams ierobežots dažādu krāsu daudzums.
Gravēšanas mašīnas, piemēram, Hell Gravure Systems K500 vai K6, izmanto dimanta "pildspalvu", lai izgrieztu šūnas. Katra šūna vēlāk procesā rada vienu drukas punktu. K6 var būt līdz pat 18 gravēšanas galviņām, no kurām katra izgriež 8000 šūnu sekundē ar precizitāti 0,1 µm un mazāku. Tās, protams, pilnībā kontrolē dators, un viss cilindru izgatavošanas process ir pilnībā automātisks.
Gravēšanas process ar dimantiem ir moderns kopš pagājušā gadsimta 60. gadiem.
Tagad tiek ražotas lāzergravēšanas iekārtas, un arī mūsdienās mehāniskā griešana ir pierādījusi savu spēku gan ekonomiskā ziņā, gan kvalitātes ziņā. Vairāk nekā 4000 gravēšanas iekārtu pasaulē gadā izgatavo aptuveni 8 miljonus drukas cilindru.
Bībeles atsauces
Iespējams, ka Bībelē senākā atsauce uz gravēšanu ir atsauce uz Jūdas zīmoga gredzenu. (1. Mozus 38:18), kam seko (2. Mozus 39.30). Gravēšanu parasti veica ar smailiem dzelzs instrumentiem vai pat ar dimanta galiem. (Jeremijas 17:1).
Uz katra no diviem oniksa akmeņiem, kas bija uz augstā priestera efoda plecu daļas, bija iegravēti sešu dažādu Izraēla cilšu vārdi, un uz katra no 12 dārgakmeņiem, kas rotāja viņa krūšu daļu, bija iegravēts vienas cilts vārds. Uz svētās veltījuma zīmes - spīdošās zelta plāksnītes uz augstā priestera turbāna - bija iegravēti vārdi: "Svētība pieder Jehovai." Bezalels kopā ar Oholiabu bija kvalificēts veikt šo specializēto gravēšanas darbu, kā arī apmācīt citus. -Iz 35:30-35; 28:9-12; 39:6-14, 30.
Hendrika Golcija (Hendrik Goltzius) Farneses Herkules 1591. gadā
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir gravēšana?
A: Gravēšana ir raksta izgrebšana uz cietas, līdzenas virsmas.
J: Kādi ir daži gravējamo materiālu piemēri?
A: Gravējami var būt sudrabs, zelts, tērauds, varš un citi metāli.
J: Kam izmanto gravējumus?
A: Gravējumus var izmantot dekoratīvos nolūkos vai iespiedplākšņu veidošanai attēliem uz papīra.
J: Vai gravēšana bija svarīga attēlu izgatavošanas metode pagātnē?
A: Jā, gravēšana agrāk bija svarīga metode attēlu izgatavošanai uz papīra.
J: Kāpēc gravēšanu komerciālos nolūkos ir aizstājusi fotogrāfija?
A.: Gravēšanu komerciālos nolūkos aizstāja fotogrāfija, jo fotogrāfija ir ātrāka, rentablāka un ar to var iegūt augstākas kvalitātes attēlus.
J: Kādas grafikas tehnikas ir aizstājušas gravēšanu?
A: Gravēšana un citas grafikas tehnikas ir gandrīz pilnībā aizstājušas gravēšanu.
J: Vai gravēšana joprojām ir izplatīta mūsdienās?
A: Nē, gravēšana mūsdienās ir daudz mazāk izplatīta nekā agrāk.
Meklēt