Albrecht Dürer

Agrīnā dzīve

Dīrers bija trešais bērns un otrais dēls saviem vecākiem, kuriem bija četrpadsmit līdz astoņpadsmit bērni. Viņa tēvs bija veiksmīgs zeltkalis no Ajtosa, netālu no Gyula, Ungārijā.

Dīrera krusttēvs bija Antons Kobergers, kurš Dīrera dzimšanas gadā pameta zeltkaļa amatu un kļuva par iespiedēju un izdevēju. Viņš ātri kļuva par veiksmīgāko izdevēju Vācijā, viņam piederēja divdesmit četras tipogrāfijas un daudzi biroji Vācijā un ārzemēs. Viņa slavenākais izdevums bija Nirnbergas hronika, kas tika publicēta 1493. gadā vācu un latīņu valodā. Tajā bija 1809 Volgemuta darbnīcas kokgriezumi. Iespējams, ka Dīrers bija strādājis pie dažiem no tiem, jo darbs pie projekta sākās laikā, kad viņš strādāja pie Volgemuta.

Dīrers bija sācis mācīties zeltkaltniecību un zīmēšanu no sava tēva. Tēvs vēlējās, lai viņš turpinātu mācīties par zeltkalpotāju, taču viņam tik labi padevās zīmēšana, ka 1486. gadā, piecpadsmit gadu vecumā, viņš sāka strādāt par mācekli pie Mihaela Volgemuta. Pašportrets, zīmējums ar sudrabrakstu, datēts ar 1484. gadu (Albertina, Vīne). Wolgemuts tolaik bija vadošais mākslinieks Nirnbergā, un viņam bija liela darbnīca, kurā tapa dažādi mākslas darbi, jo īpaši kokgriezumi grāmatām. Nirnberga bija bagāta pilsēta, izdevējdarbības un daudzu greznu amatu centrs. Tai bija spēcīgi sakari ar Itāliju, īpaši ar Venēciju, kas atrodas salīdzinoši nelielā attālumā pāri Alpiem.

Albrehta Dīrera agrākais gleznotais pašportrets (1493), eļļa, oriģināls uz pergamenta Luvra, Parīze


Dīrera ģerboņa kokgriezums

Wanderjahre un laulības

Pēc mācekļa prakses laika beigām 1489. gadā Dīrers ievēroja vācu ierasto tradīciju doties uz "wanderjahre" - faktiski uz pārtraukuma gadu. Dīrers gandrīz četrus gadus ceļoja pa Vāciju, Šveici un, iespējams, Nīderlandi. Dīrers vēlējās tikties ar Martinu Šongaueru, labāko Ziemeļeiropas gravieri, taču Šongauers neilgi pirms Dīrera ierašanās nomira. Viņš apmetās Šonbauera brāļa mājā un ieguva dažas Šonbauera gleznas.

Viņa pirmais gleznotais pašportrets tagad atrodas Luvrā. Tas tika uzgleznots Strasbūrā, iespējams, tāpēc, lai Dīrers varētu to nosūtīt atpakaļ savai līgavai uz Nirnbergu. Patiesībā Dīrers drīz pēc atgriešanās Nirnbergā, 1494. gada 7. jūlijā, apprecējās ar Agnesi Freiju. Viņa bija pazīstama pilsētas pūtēja (un amatiera arfista) meita. Viņam bija 23 gadi, un laulība tika noslēgta, kamēr Dīrers bija prombūtnē ceļojumā. viņa nebija klāt. Viņiem nebija bērnu, un lielākā daļa cilvēku uzskata, ka viņi apprecējās nevis mīlestības dēļ, bet gan tāpēc, ka bija labi savienot abas ģimenes. Turklāt vientuļš vīrietis Nirnbergā nevarēja uzsākt uzņēmējdarbību pats par sevi. Dīrers uzgleznoja dažus savas sievas portretus, taču eksperti apgalvo, ka tajos "trūkst siltuma". Eksperti uzskata, ka, ja Dīrers būtu mīlējis savu sievu, viņš būtu veltījis vairāk laika šīm gleznām, lai viņa izskatītos skaistāka un draudzīgāka.

Pirmais Itālijas apmeklējums

Trīs mēnešu laikā Dīrers devās uz Itāliju. Viens no viņa aizbraukšanas iemesliem bija sākušais mēris Nirnbergā.

Itālijā viņš devās uz Venēciju, kur mākslinieki strādāja modernākā stilā. Dīrers rakstīja, ka Džovanni Bellīni bija vecākais un joprojām labākais no Venēcijas māksliniekiem.

Jauns zaķis, 1502, akvarelis un akvarelis (Albertina).

Atgriezties uz Nirnbergu

1495. gadā, atgriežoties Nirnbergā, Dīrers atvēra savu darbnīcu. Viņš sāka arvien vairāk izmantot Itālijā apgūto, tāpēc viņa darbi ievērojami atšķīrās no citu Nirnbergas mākslinieku darbiem, kuri izmantoja tikai tradicionālo vācu stilu.

Dīrera tēvs nomira 1502. gadā, bet māte - 1513. gadā.

Dīrers, visticamāk, pats nav izgriezis nevienu no kokgriezumiem. Tas bija speciālistu darbs. Taču, mācoties Volgemuta darbnīcā, viņš bija veidojis un griezis kokgriezuma blokus, un viņš bija redzējis daudzus šajā darbnīcā darinātus grieztus un apgleznotus altārgleznas. Tas nozīmē, ka viņš zināja, ko var veidot kokgriezumā un kā strādāt ar blokgriezēju ekspertiem. Dīrers vai nu zīmēja savu dizainu tieši uz kokgriezuma, vai arī pielīmēja papīra zīmējumu uz bloka. Jebkurā gadījumā viņa zīmējums tika iznīcināts, kad bloks tika izgriezts.

Viņa slavenā sešpadsmit lielo Apokalipses zīmējumu sērija ir datēta ar 1498. gadu. Tajā pašā gadā viņš radīja pirmās septiņas Lielās ciešanas ainas, bet nedaudz vēlāk - vienpadsmit svētās Ģimenes un svēto sērijas. Ap 1503-1505. gadu viņš izveidoja pirmos septiņpadsmit no Jaunavas Marijas dzīves ilustrāciju komplekta, ko dažus gadus nepabeidza. Ne šīs gleznas, ne arī Lielās ciešanas netika publicētas kā komplekti līdz pat vairākiem gadiem vēlāk, bet drukas tika pārdotas atsevišķi ievērojamā skaitā.

1500. gadā Nirnbergu apmeklēja venēciešu mākslinieks Jacopo de' Barbari, ar kuru Dīrers bija iepazinies Venēcijā, un Dīrers teica, ka no viņa uzzinājis daudz jauna par perspektīvas, anatomijas un ķermeņa proporciju jaunumiem. de'Barbari nevēlējās stāstīt Dīreram visu, ko zināja, tāpēc Dīrers pats sāka studijas un turpināja mācīties līdz mūža beigām. Šī ir zīmējumu sērija, kas parāda Dīrera eksperimentus ar cilvēka proporcijām, pirms viņš izveidoja savu slaveno Ādama un Ievas gravīru (1504). Šī ir vienīgā eksistējošā gravīra, kas parakstīta ar viņa vārdu un uzvārdu.

Dīrers ir radījis arī daudz citu praktisku zīmējumu, īpaši gleznām un gravīrām, un daudzi no tiem ir saglabājušies, no kuriem slavenākais ir "Lūgstošās rokas" (1508. g., Albertina, Vīne). Viņš arī turpināja veidot attēlus akvarelī un akvareļkrāsā (parasti kombinēti), tostarp vairākas ļoti skaistas klusās dabas ar pļavas daļām vai dzīvniekiem, tostarp viņa "Zaķis" (1502, Albertīna, Vīne).

Melencolia I , 1514, Albrehta Dīrera gravīra


Lūgšana par Kristu, eļļa, 1500-3


Lūdzošās rokas

Otrā vizīte Itālijā

1506. gada sākumā viņš atgriezās Venēcijā un palika tur līdz 1507. gada pavasarim. Šajā laikā Dīrera gravīras bija ļoti populāras un tika kopētas. Venēcijā viņš saņēma vērtīgu pasūtījumu no emigrējušās vācu kopienas par San Bartolomeo baznīcu. Tas bija altārgleznojums, kas pazīstams kā Dievmātes pielūgsme jeb Rožu vītņu svētki. Tajā ir Venēcijas vācu kopienas locekļu portreti, taču tajā jūtama spēcīga itāļu ietekme. Vēlāk imperators Rūdolfs II to pārveda uz Prāgu. Citas Dīrera Venēcijā tapušās gleznas ir "Jaunava ar bērnu un zeltgalvīti", "Kristus strīdas ar doktoriem" (it kā tapusi tikai piecās dienās) un vairāki mazāki darbi.

Nirnberga un meistardarbi

Venēcieši apbrīnoja Dīreru, taču 1507. gada vidū viņš jau bija atgriezies Nirnbergā. Vācijā viņš palika līdz 1520. gadam. Viņa reputācija bija izplatījusies visā Eiropā. Viņš bija draudzīgās attiecībās ar lielāko daļu nozīmīgāko Eiropas mākslinieku, un apmainījās ar zīmējumiem ar Rafaēlu.

Laika posms no viņa ceļojuma uz Nīderlandi ir iedalīts atkarībā no tā, kādus darbus viņš darīja. Pirmos piecus gadus, 1507-1511, pēc atgriešanās no Venēcijas Dīrers galvenokārt gleznoja. Viņš radīja četras savas labākās gleznas: Ādams un Ieva (1507), Jaunava ar Īrisu (1508), altārglezna Dievmātes uzņemšana (1509) un Trīsvienības adorācija ar visiem svētajiem (1511). Šajā laikā viņš pabeidza arī divas kokgriezumu sērijas - "Lielās ciešanas" un "Jaunavas dzīve".

Viņš sūdzējās, ka glezniecība nesniedz pietiekamu peļņu, tāpēc no 1511. līdz 1514. gadam pievērsās grafikai. Slavenākie darbi, ko viņš radīja šajā periodā, bija trīsdesmit septiņi kokgriezumi Mazajām ciešanām, kas pirmo reizi publicēti 1511. gadā, un piecpadsmit nelielu gravīru komplekts par to pašu tēmu 1512. gadā. 1513. un 1514. gadā viņš radīja trīs savas slavenākās gravīras: "Bruņinieks, nāve un velns" (vai vienkārši "Bruņinieks", kā viņš to sauca 1513. gadā), "Melenkola I" un "Svētais Hieronīms savā kabinetā" (abas 1514. gadā).

"Melenkola I" ir maģisks kvadrāts, kas, domājams, ir pirmais Eiropas mākslā. Divi skaitļi apakšējās rindas vidū norāda gravēšanas datumu - 1514. gads.

1515. gadā viņš radīja savu kokgriezumu "Degunradis". Degunradis atradās Lisabonā, bet Dīrers to nekad nebija redzējis. Viņš to veidoja pēc cita mākslinieka skices un apraksta. Tas nebija ļoti reālistisks, bet vēl pagājušā gadsimta sākumā to izmantoja dažās vācu skolu dabaszinātņu mācību grāmatās. Šis degunradis bija no izmirušas indiešu sugas.

Līdz 1520. gadam viņš radīja plašu darbu klāstu, tostarp portretus temperā uz lina, eksperimentus oforta tehnikā uz dzelzs plāksnēm, kā arī Triumfa arkas un Maksimiliāna triumfa daļas, kas bija milzīgi kokgriezumu projekti pēc Svētās Romas impērijas imperatora Maksimiliāna I pasūtījuma.

Dīrera degunradis, kokgriezums, 1515. gads.

Ceļojums uz Nīderlandi un tālāk

1520. gada vasarā Dīrers devās savā ceturtajā un pēdējā lielajā ceļojumā.

Viņš vēlējās atjaunot imperatora pensiju, ko viņam bija piešķīris Maksimiliāns. Maksimiliāns nomira 1519. gadā, tāpēc Nirnbergas pilsēta pārtrauca tās izmaksu. Pēc Maksimiliāna nāves Dīreram bija vajadzīgi arī jauni mecenāti, lai izvairītos no slimību uzliesmojuma Nirnbergā.

1520. gada jūlijā viņš ar sievu un viņas kalponi devās no Nirnbergas uz Nīderlandi, lai piedalītos jaunā imperatora Kārļa V kronēšanā. 1520. gada jūlijā viņš devās pa Reinu uz Ķelni un pēc tam uz Antverpeni, kur radīja daudz zīmējumu sudraba pinumā, krītā un ogles tehnikā.

Dīrers devās uz Aahenu, lai piedalītos kronēšanā, kā arī devās uz Ķelni, Neimegenu, 's-Hertogenbošu, Briseli, Brigesi, Gentu un Zēlandi. Briselē viņš redzēja "lietas, kas karalim sūtītas no zelta zemes" - acteku dārgumus, ko Ernāns Kortešs pēc Meksikas krišanas bija nosūtījis mājās Svētās Romas impērijas imperatoram Kārlim V. Dīrers rakstīja, ka šī dārgumu krātuve "man bija daudz skaistāka par brīnumiem. Šīs lietas ir tik vērtīgas, ka tās ir novērtētas par 100 000 florēnu". Šķiet, ka Dīrers bija vācis kolekcijas savam kabinetam, un viņš nosūtīja atpakaļ uz Nirnbergu dažādus dzīvnieku ragus, koraļļa gabalu, dažas lielas zivju spuras un koka ieroci no Austrumindijas.

Dīrers paņēma līdzi daudz grafiku. Savā dienasgrāmatā viņš ierakstīja, kam un par cik viņš tās dāvināja, apmainīja vai pārdeva. Šī ir viena no retajām reizēm, kad tika fiksēta grafiku cena, tāpēc vēsturnieki uzskata, ka tas ir ļoti svarīgi, lai parādītu grafiku vērtību salīdzinājumā ar tā laika gleznām. Dīrers atgriezās mājās 1521. gada jūlijā. Viņu piemeklēja nezināma slimība, kas viņu pavadīja līdz mūža beigām un palēnināja darba tempu.

Nirnbergas pēdējie gadi

Atgriezies Nirnbergā, Dīrers sāka darbu pie reliģisku gleznu sērijas. Ir saglabājušās daudzas praktiskas skices un studijas (mācību gleznas lielākām gleznām), bet no šī laika nav saglabājušās lielas gleznas. Daļēji tas bija saistīts ar viņa slimību, bet vairāk ar laiku, ko viņš pavadīja, gatavojoties rakstīt grāmatas par ģeometriju un perspektīvu, cilvēku un zirgu proporcijām un nocietinājumiem.

Viņa raksti liecina, ka Dīrers ļoti simpatizēja Mārtiņam Luteram, un viņš, iespējams, ietekmēja pilsētas domi, kas 1525. gadā pasludināja atbalstu Luteram. Tomēr viņš nomira, pirms reliģiskā šķelšanās bija nostiprinājusies dažādās "katoļu" un "protestantu" baznīcās. Dīrers, iespējams, uzskatīja sevi par reformatoru katoliķi.

Dīrers nomira Nirnbergā 56 gadu vecumā. Viņš atstāja naudu un preces 6874 florēnu vērtībā - ievērojamu summu. Viņa darbnīca bija daļa no viņa lielā nama. Viņa atraitne tur dzīvoja līdz pat savai nāvei 1537. gadā. Tagad mājā ir muzejs.

Grāmatas Vier Bücher von menschlicher Proportion titullapa ar Albrehta Dīrera monogrammas parakstu

Saistītās lapas

• Pašportrets