Kārlis V (1500–1558) — Svētās Romas imperators un Spānijas karalis

Kārlis V (1500–1558): Svētās Romas imperators un Spānijas karalis — impērija no Eiropas līdz Amerikai, politiskie pagriezieni, dinastijas sadale un viņa vēsturiskais mantojums. Uzzini vairāk.

Kārlis V (1500. gada 24. februāris-1558. gada 21. septembris) no 1519. gada bija Svētās Romas impērijas imperators, no 1516. gada - Kastīlijas un Aragonas karalis, bet no 1506. gada - Burgundijas hercogs, kas valdīja zemajās zemēs.

Viņa vecāki bija Filips Skaistais (Austrijas Maksimiliāna I un Burgundijas Marijas dēls) un Joanna Trakā (Aragonas Ferdinanda II un Kastīlijas Izabellas I meita). Viņš valdīja Austrijā, Spānijā, Divās Sicīlijā, Sardīnijā, Vācijā, Beļģijā, Holandē, Luksemburgā, Ungārijā, Bohēmijā, Horvātijā, Meksikā, Peru un Venecuēlā.

Viņa Majestāte vai Viņa impērijas Majestāte pirmo reizi tika lietots, kad viņš bija karalis. Viņa impērija kļuva liela, un to sauca par "valsti, kurā saule neieiet". Viņš bija pazīstams arī kā "Universālās valdīšanas imperators".

Viņš sadalīja savu impēriju starp brāli Ferdinandu I, Svētās Romas imperatoru, un dēlu Filipu II no Spānijas.

Īsi par dzīvi un valdīšanu

Kārlis V dzimis 1500. gadā un jau agrā jaunībā mantoja plašas teritorijas no Habsburgu un Kastīlijas–Aragonas ģimenēm, kas padarīja viņu par vienu no ietekmīgākajiem un spēcīgākajiem valdniekiem Eiropas vēsturē. Viņš tika ievēlēts par Svētās Romas imperatoru 1519. gadā. Imperatora kroņa svinīgā kronēšana notika 1530. gadā Bolonjā, kad pāvests Klements VII oficiāli kronēja viņu par imperatoru.

Kari, iekšpolitika un reliģiskās problēmas

Kārlis V pārvaldīja laikmetu, kurā Eiropā notika lielas pārmaiņas: Renesanse, reformācija un koloniālās iekarošanas Amerikā. Viņa valdīšanas laikā notika Martin Luthera mācību izplatīšanās (Reformācija); tobrīd Kārlim nācās risināt reliģiskas un politiskas krīzes — piemēram, 1521. gada Wormsas diēta, kad Lutheram tika pieprasīts atsaukt savas mācības. Viņš piedalījās arī ilgstošos kariņos ar Francijas karali Franci J un Itālijas valstu dēļ (piem., Pāvijas kauja 1525. gadā, kurā Francijas karalis Frānsiss I tika sagūstīts).

Kārlis saskārās arī ar Osmanu impērijas paplašināšanos, īpaši Suleimāna Lielā vadībā, kas draudēja Habsburgu zemēm un Vidusjūras reģionam. Kara darbības pret osmaņiem risinājās gan uz sauszemes, gan jūrā, un rezultāti bija mainīgi. Tāpat viņš veda arī karus pret protestantu Vācijas prinčiem — Schmalkaldes savienības konflikts 1546–1547. gadā beidzās ar imperatora uzvarām, bet reliģiskos strīdus vienkārši neatrisināja arieroģisku spēku.

Kolonijas un ekonomika

Viņa valdīšanas laikā Spānijas koloniālā ekspansija Amerikā ievērojami palielinājās: iekarojumi Meksikā un Peru (Hernáns Kortess, Fransisko Pizarro periodā) paplašināja Habsburgu ietekmi jaunajā pasaulē, taču ienākumi no koloniālajām bagātībām arī radīja militārus un administratīvus izaicinājumus. Liela impērija radīja sarežģītas valdīšanas problēmas — valstu dažādība, attālums un finansiālais spiediens bieži vien ierobežoja karaliskās varas efektivitāti.

Personiskā dzīve, abdikācija un nāve

Kārlis apprecējās ar Portugāles princese Izabeli (Isabela de Portugal) un viņiem bija vairāki bērni, no kuriem izcēlās dēls Filips II. Sakarā ar savu slimu un nogurušo veselību un politiskajām grūtībām Kārlis pakāpeniski atteicās no varas. Laikā no 1555. līdz 1556. gadam viņš oficiāli abdikēja: centrālās Habsburgu zemes un Svētās Romas imperatora titulu nododot savam brālim Ferdinandam I, bet Spānijas karaļvalsti un plašās jūras un Amerikas kolonijas — dēlam Filipam II. Pēc abdikācijas viņš izstājās uz vienkāršu klosteri Jūstes (Yuste) Spānijā, kur nomira 1558. gada 21. septembrī.

Mantojums

Kārlis V palika vēsturē kā viens no visaptverošāk varnejošajiem valdniekiem — viņa impēriju bieži dēvē par tādu, "kurā saule nekad neieiet". Viņa valdīšana iezīmēja pāreju uz agrā mūsdienu Eiropas politisko karti: Habsburgu spēks un spāņu jūras varas pieaugums, kā arī reliģiskās plaisas Refor mācijas dēļ, būtiski ietekmēja turpmāko Eiropas attīstību. Viņa lēmumi un sadalījums starp Ferdinandu un Filipu veidoja pamatu diviem Habsburgu atzariem — Spāņu un Austrijas — kuri turpināja ietekmēt Eiropas politiku vēl gadsimtus.

Valsts, kuru viņš valdīja, un viņa rīcība — gan militāra, gan diplomātiska — joprojām ir plaši pētīta vēstures laukā, jo tās sekas bija ilgtermiņa gan Eiropas, gan pasaules mērogā.

Meklēt pēc burta